Liepājniecei
Dinai Grundmanei ceļošana ir sirdslieta. Viņa ir divdesmit divus gadus jauna un
jau pabijusi Francijā,
Spānijā, Marokā, Gibraltārā, Itālijā, Beļģijā, Slovākijā, Ungārijā, Rumānijā,
Čehijā, Austrijā, Polijā, Lietuvā, Igaunijā, Dānijā, Zviedrijā un Anglijā.
Dažās no minētajām valstīm Dina ir iegriezusies vairākas reizes un tas noticis,
pateicoties gan pašas uzņēmībai, gan nevalstiskajai organizācijai “Radi Vidi
Pats”.

Pašlaik gan Dina dzīvo, mācās
un strādā Norvēģijā: “Studēju Stavangeras universitātē norvēģu valodu un
kultūru. Tā ir īpaša viena gada programma starptautiskajiem studentiem, kuri
pēc tam vēlas studēt tālāk bakalauru vai maģistru norvēģu valodā. Pēc
vidusskolas gribēju braukt Eiropas brīvprātīgajā darbā, bet diemžēl neatradu
nevienu projektu, kurš man būtu bijis aktuāls.” Tāpēc viņa sākotnēji iestājās
Liepājas Universitātē, lai studētu komunikācijas vadību. Dina atklāj, ka tajā
laikā vēl īsti nav zinājusi, ko vēlas studēt un nolēma palikt dzimtajā pilsētā.
Liepājas Universitātē studiju kursu starpkultūru komunikāciju, Dinai pasniedza
pasniedzēja Keja Denisa no ASV. “Man ļoti patika viņas mācīšanas stils un attieksme pret studentiem, tāpēc
sapratu, ka gribu ko mainīt savā dzīvē. Nolēmu pamest studijas un meklēt ko
citu. Bieži vien studenti nomācās to, kas viņiem nepatīk, samaksā lielu naudu par studijām un beigās
nemaz neatrod darbu savā profesijā,” atzīst Dina.

Doties uz
Norvēģiju Dina izvēlējās, jo šeit izglītība ir bezmaksas: “Universitāte, kurā
studēju šobrīd ir ļoti moderna, tikai 10 gadu veca. Pasniedzēji ir ļoti jauki
un viņi ir azartiski savā profesijā. Viņi motivē studentus un nekad tos
nenoniecina.” Stavangeras universitātē nekas neesot piespiedu kārtā. Mājas
darbi ir katra paša atbildība. Tāpēc Dinai reizēm esot grūti sevi piespiest
sevi tos izpildīt, jo Latvijā bija pierasts pie stingrības. Savukārt eksāmeni
gan esot stingri: “Ja eksāmens ir 4,5 stundas, tad tas ir bez pauzēm. Līdzi var
ņemt savas uzkodas un dzeramo un uz tualeti jājiet pasniedzēja pavadībā.”

Dzīve
Norvēģijā Dinai liekas ļoti mierīga: “Te ir skaista daba, bet tajā pašā laikā
pietrūkst siltās vasaras Latvijā, jo šeit nav tāda īsta vasara, toties ziemas
Stavangerā nav tik aukstas, ja neskaita stipro vēju un lietu, kas ziemā ir
bieža parādība. Cilvēki šeit daudz nodarbojas ar sportu, kāpj kalnos. Mani
pārsteidza tas, ka viņi to dara kopā pat ar dažus mēnešus veciem zīdaiņiem.” Dina arī smej, ka norvēģiem nav sliktu laikapstākļu, viņi ir gatavi doties dabā
vienmēr, jo galvenais esot kārtīgs apģērbs. Bet esot daļa norvēģu, kuri ziemas
pavada siltajās zemēs un Norvēģijā atgriežas uz pavasari, vasaru: “Kad pienāk rudens
tad viņi dodas atpakaļ uz Spāniju vai uz citām siltajām zemēm.”

Novēģijā
Dina nemaz nejūtoties, kā iebraucēja, jo Stavangera ir ļoti internacionāla
pilsēta. Arī viņas universitātē ir dažādu kultūru studenti. Ir bieži nācies
sastapt jauniešus, kuriem viens vecāks ir norvēģis, bet otrs ir no citas
valsts.

Pirms Dina devās uz Norvēģiju viņa darbojās nevalstiskajā
organizācijā “Radi Vidi Pats”. Sākumā viņa bija šīs organizācijas biedre, vēlāk
– valdes locekle. Dina stāsta, ka šī organizācija viņai pavēra plašas iespējas
doties apmaiņu projektos uz ārzemēm un pēc iegūtās neformālās pieredzes Latvijā
un ārvalstīs viņa uzrakstīja un realizēja savu projektu – “Bicycle Recycle”,
kurā jaunieši no ārzemēm devās uz Liepāju. Viena apmaiņas projekta ilgums ir
aptuveni 10 – 14 dienas, un Dina jauniešiem noteikti ieteiktu izmantot iespējas
ceļot un iepazīt citu valstu kultūras, jo tādējādi tiek uzlabotas arī angļu
valodas zināšanas. “Radi Vidi Pats” un arī citu organizāciju projektos var
iesaistīties ikviens, kuram ir vēlēšanās, neatkarīgi no finansiālā statusa, jo
šie projekti sedz 70% no ceļa izdevumiem un 100% dzīves vietas un ēšanas
izmaksas. Jaunietim ir tikai jāsedz 30% no ceļa izdevumiem. Dina arī atklāj, ja
ļoti grib tad var arī tikt līdz projektam bez liekiem izdevumiem – stopējot. Tā
ir darījuši daudzi viņas draugi.

Jauniešu apmaiņa ‘”Bicycle Recycle'” bija Dinas Gruntmanes organizētais projekts. Tas norisinājās 2011 gada jūlijā Liepājā. Tajā piedālijās kopā 20 jaunieši no Slovākijas, Igaunijas, Nīderlandes un Latvijas. 

Dina atzīst, ka ir cilvēks, kuram patīk piedzīvojumi,
tāpēc arī pati ir stopējusi un plānojusi ceļojumus. Visbiežāk viņa izmantoja “couchsurfing” – bezmaksas naktsmītne. Šos piedāvājumus var atrast mājas lapā couchsurfing.org. Dina stāsta, ka šajā mājas lapā var
atrast iespēju palikt pa nakti pie vietējā iedzīvotāja, kurš tevi izmitinās,
citreiz pat aizvedīs ekskursijā, un tā ir iespēja labāk iepazīt šīs valsts
kultūru. Viņa gan nekad nav izmantojusi viena šo iespēju, vienmēr ir bijusi
kopā ar vēl kādu draugu. Arī pašai ir nācies uzņemt ceļotājus pie sevis – gan
dzīvojot Latvijā, gan Norvēģijā.

Dodoties uz projektiem, vienmēr Dina meklējusi un
izmantojusi lētākās iespējas, kā nokļūt galamērķī. Viņa atceras, kad lidoja uz
savu pirmo projektu Spāniju tad ar savu jauniešu grupu ir gulējusi  lidostā un pat Beļģijas parkā, jo nācies
gaidīt pārlidojumu. Esot bijušas reizes, kad ar ceļabiedriem nolemts pašiem
īrēt busiņu un pārvietoties videi draudzīgākā veidā: “Kad devāmies mājās no
Slovākijas projekta, tad Čehijā mums pārsprāga riepa. Protams, ka pa nakti
uzradās visādi ekstra dārgie auto servisi, bet nolēmām uzcelt telti tur pat pie
veikala un sagaidīt rītu, lai paši saviem spēkiem, ko sameklētu.” Šie ir tikai
daži no piedzīvojumiem.

Dinai iedvesma nākamajam ceļojumam rodas, kad viņa satiek
sev līdzīgi domājošos: “Katram ir savi stāsti un pieredze. Kad esi ceļā, tu
nedomā ne par ko citu kā tikai ceļu un tagadnes mirkli. Tu nedomā par ikdienas
problēmām, kuras tevi gaida mājās, tu nedomā par pagātni vai nākotni, tava
vienīgā doma ir ceļš. Tajā brīdī tavs prāts ir brīvs no visa un tu spēj sevī
ielaist jaunas domas un iedvesmu. Bieži vien cilvēki, kuri dodas ceļā, to dara
tāpēc, lai atrastu sevi vai sakārtotu savas domas, vai arī meklē jaunus
piedzīvojumus.”

Šobrīd Dinai ir grūti apvienot ceļošanu ar studijām
Stavangerā, jo kad ir brīvs, tad brīvās nedēļas izmanto, lai dotos uz Latviju.
Vienmēr esot satraukums pirms došanās mājās. Viņa atzīst, ka satikšanās un
atvadīšanās brīži ar ģimeni un draugiem Latvijā vienmēr ir emocionāli. Laika
posms, kamēr Dina ir Latvijā, paiet skrējienā, jo viņa vēlas visu izbaudīt
maksimāli: “Vēlos uzsūkt savas valsts kultūru cik vien var, lai pietiktu
kādam laiciņam svešumā. Šejienes draugiem saku, ka uz Latviju braucu uzlādēt
baterijas. Un bieži vien uznāk nogurums, kad gribas atpakaļ uz Norvēģiju –
mierīgo dzīvi. Tāpēc ir tā, ka tieku rauta uz abām pusēm. Gribas būt abās
vietās. Pietrūkst Latvijas, jo tās vienmēr būs manas mājas, bet man patīk arī
Norvēģija. Valsts šeit par cilvēkiem rūpējas. Dzīves apstākļi Norvēģijā ir
daudz augstāki.” Bet Dina nedomā, ka Norvēģija būs valsts, kurā paliks visu mūžu. Viņa vēl
vēlētos iepazīt citas pasaules valstis, bet lielus plānus nekaļ uz priekšu, jo
tie mainoties. Savukārt dzīves mērķus gan vajag nospraust. “Bet man ir sapnis
–  noteikti vēlos apceļoti visus
kontinentus”, sapņaini stāsta Dina.