Šonedēļ liela daļa liepājnieku dzīvoja līdzi saviem draugiem, radiem un ģimenes locekļiem, kuri iesaistījušies un strādā muzikālajā jauniestudējumā “Agrā rūsa” Liepājas teātrī, bet otra daļa ar nepacietību gaidīja tās pirmizrādi. Tādēļ kas gan cits, ja ne šīs operas melodrāmas komponists Jānis Lūsēns šajā nedēļā varēja nonākt uzmanības centrā. Jānis Lūsēns ne vienreiz vien intervijās, dažādās tikšanās reizēs un galu galā arī savā tiešajā darbā ir parādījis, ka ir ļoti patstāvīgs spriedumos, domās, neļaujas iet vispārpieņemtu modes priekšstatu vai stereotipu pavadā.

Tādējādi viņš ir demonstrējis savu individuālo savrupību un strikti sargājis savu privāto dzīvi.  Ne velti daudziem radies priekšstats, ka Jānis Lūsēns ir tāds vientuļais vilks, kas no galvaspilsētas sabiedriskās burzmas vairās lauku klusumā, kur var pamakšķerēt, relaksēties no muzikālajām prāta vētrām, dabā un vienkāršos piemājas lauku darbiņos smelties spēkus, lai radītu jaunas partitūras.

Taču arī šādam priekšstatam par viņu Lūsēnam ir sava strikta un paskarba atbilde: “Kā tā – vientuļais vilks?! Mūzika – tas vispirms ir nemitīgs darbs ar sevi, jā, tā ir domāšana, un tas viss nav saistāms ar laika nosišanu. Esmu dzīvojis daudzās vietās, bet man ir svarīga mājas sajūta. To esmu atradis Raunā. Man patīk Vidzeme, tās kalnainā ainava un cilvēki, kuri ir atsaucīgi un ar kuriem visu var ātri sarunāt.”

Bet kā ar Kurzemi, dzimto Liepāju? Arī te komponistam ir sava atbilde, bez ierastajiem dvesieniem – ak, jūrā!…: “Liepāja ir mana bērnības pilsēta, un tāda arī vienmēr paliks sirdī ar patīkamām un jaukām atmiņām, ar savu veco, zemo arhitektūru un bruģi. Tā ir tāda intīma lieta, kas nav glorificējama. Bet vienmēr dzīvot blakus jūrai, tam milzīgajam plašumam un mūžīgajam vējam, man liekas nomācoši. Labāk gar to pastaigāt paretam un ar baudu.”

Jānis Lūsēns jau pasen un īpaši pēdējā laikā ir atklāti paudis savu viedokli par to, ka Liepājas teātrim jāatgriežas pie muzikāli dramatiskā žanra tradīcijām. Pirms dažiem gadiem, kad vēl mūsu teātrī nebija sācies direktoru karuselis, Lūsēns neilgi bija muzikālais vadītājs. Daudzi izteica nožēlu, kad viņš aizgāja gan no teātra, gan Liepājas. “Teikšu godīgi, esmu tāds cilvēks, kam patīk strādāt,” saka komponists. “Ja es te nebiju vajadzīgs, tad ko lai te darītu?  Man bija savas iestrādes, kā tās lietas virzīt. Domāju, ka Liepājā vajadzīgs ne tikai muzikāli dramatiskais, bet muzikālais teātris. Ar “Agro rūsu” es vēlreiz parādīšu, kāds ceļš te ejams, kādu es redzu teātra modeli, un, ja tad vēl nav skaidrs, tad atliek palikt pie atsevišķiem projektiem.”

Mūzikls, opera ir inscenējums, kurā iesaistīti plaša diapazona dalībnieki, mākslinieki, izrādes veidotāji. Viņu starpā ir gan profesionāļi, gan arī tikai iesācēji. Tas ir ļoti sarežģīts organisms, kam jāstrādā sinhroni kā vienas sirds pukstieniem. Jānis Lūsēns pats ar apbrīnojamu mieru saka – viņš nejūtot nekādu grūtību vai problēmu, jo uzticoties uzaicināto mākslinieku kvalitātei, visa ansambļa apzinīgumam un spējai strādāt.

Par deju un kustību konsultantu šim iestudējumam uzaicināts horeogrāfs Agris Daņiļēvičs, kam, kā iestudējumam kopumā, nebija dots dāsns mēģinājuma laiks. “Uzskatu, ka šeit izveidota radošā grupa, kas ir tuvu ideālam,” saka horeogrāfs, kurš pazīstams kā visai bargs bezkompromisa vērtētājs. “Gan Jānis Lūsēns, gan režisors Ivars Lūsis vienmēr nāk uz mēģinājumu sagatavojušies, visu pamatīgi pārdomājuši un tomēr elastīgi meklējoši. Līdz ar to atmosfēra ir ļoti pozitīva, bez liekas nervozitātes. Ar Lūsēnu strādāju pirmo reizi. Pirms mēģinājuma pasēdējām, un es viņam atklāti pateicu, ka man patīk gan viņa mūzika, gan darba stils. Man ar viņu bija viegli, jo viņš ļoti respektēja manu viedokli par tempa jautājumiem un tamlīdzīgi. Jānis ļoti precīzi pateica, ka mēs jau nevaram ar zobiem un nagiem turēties katrs pie savām pērlēm. Ir jāspēj atteikties no vairākiem izdomātiem numuriem gan mūzikā, gan dejā. Ir jāskatās, kā tās der izrādes koptēlā, un jāatsakās kopējas idejas vārdā. Jānis ir tāds cilvēks, kurš spēj atteikties no kāda muzikāla numura vai to pagarina, maina, ja tas ir vajadzīgs. Bet beigu beigās mums visiem jāuzticas režisoram, jo viņš redz visu kopējo izrādes tēlu.”

“Process ir grūts un garš, jāapgūst milzīgs materiāls. Tādēļ paņēmu līdzi palīgos augstas klases horeogrāfu un repetitoru Markusu Moelningu no Dženovas, kurš tagad vienu gadu strādās manā deju studijā,” atklāj Agris Daņiļēvičs. “Neskatoties uz ierobežoto laiku, bet laika vienmēr pietrūkst, tomēr esmu drošs par cilvēkiem, kas iesaistīti izrādē. Man ir tāda sajūta, ka tas būs gabaliņš, kas varētu iet vairākus gadus, lai gan vispirms ir jāsagaida, kā skatītāji to jūt un pieņem.”

Laika gaitā pietiekami labi Jāni Lūsēnu iepazinusi Liepājas teātra aktrise Sigita Jevgļevska: “Lūsēna mūzika man tuva un īpaša bijusi jau no skolas gadiem. Man ir bijusi iespēja spēlēt un dziedāt viņa lielajos muzikālajos iestudējumos – “Kristina  Hotel” (Nacionālajā teātrī), Liepājas teātrī “Kaupēnā…”, “Neglītā pīlēnā”, tagad “Agrajā rūsā”. Tādēļ ar pārliecību varu teikt – Jāņa mūzika nekad nav vienkārša. Bet! Tā runā vairāk uz sirdi, dvēseli un mazāk uz prātu, tieši tādēļ ir viegli to uzsūkt sevī. Opera “Agrā rūsa” ir muzikāli ļoti sarežģīta un ļoti īpaša ar savu tēlainību un lomu precīzu raksturojumu. Katram tēlam ir savs muzikālais kods. Tik daudz strādājot kopā lielos projektos, esmu pārliecinājusies par divām lietām – Jānis Lūsēns ir ārkārtīgi prasīgs gan pret sevi, gan pret citiem. Ārēji var šķist, ka viņš ir tāds skarbs, taču Jānis ir ļoti saprotošs un cilvēcisks, citādi jau nebūtu tik labi un droši strādāt kopā ar viņu. Varu tikai iedomāties, cik daudz viņam spēka prasa izdzīvot katru no lomām, lai uzrakstītu tādu mūziku.”

Vizītkarte 

Jānis Lūsēns, komponists

Dzimis 1959.gadā Liepājā.
1979.gadā beidzis E.Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolu, 1983.gadā – J.Vītola Latvijas Valsts konservatorijas profesora J.Ivanova kompozīcijas klasi.
Studiju gados izveidojis eksperimentālu instrumentālās mūzikas ansambli “Zodiaks”.
Pēc studijām periodiski dzīvo un strādā Liepājā un Rīgā, tagad dzīvo savās lauku mājās “Indroles” Raunas pagastā.
Sadarbībā ar M.Zālīti tapuši iestudējumi: Latvijas Nacionālajā operā – “Putnu opera” (2000) un uzrakstīta “Lelļu opera”, Nacionālajā teātrī – “Indriķa hronika” (2000) un “Sfinksa” (2001), rokopera “Hotel Kristina” (2006), Liepājas teātrī – mūzika izrādēm “Santakrusa”, “Pērs Gints” u.c, mūzikli “Kaupēn, mans mīļais!” (1999) un “Neglītais pīlēns” (2000) u.c., kā arī citos teātros.
Komponējis bērniem, solo un kora dziesmas, izdoti vairāki dziesmu albumi, sarakstījis Liepājai lielas formas vokāli simfoniskos darbus – kantāti “Liiv” (2000), “Magnificat” (2002).
Ir Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāts (2000).

Indra Imbovica,
“Kurzemes Vārds”

Jānis Lūsēns ir pārliecināts, ka Liepājas teātrim ir jāatgriežas pie muzikāli dramatiskā žanra tradīcijām.