Jūrā pie Ziemeļu mola ir vērojami skati, ko parasti var redzēt filmās par saulainajām Kalifornijas pludmalēm – vilni mēģina ķert sērferi. Lai arī šeit sērferi manāmi jau daudzus gadus, no malas tas joprojām izskatās eksotiski. Daudziem liepājniekiem ir pārsteigums, ka sērfot iespējams arī pie mums.

Sērfo cauru gadu

Viena no aktīvākajām sērfotājām ir liepājniece, uzņēmuma “BB wakepark” vadītāja Santa Vēvere. Viņa stāsta, ka Liepājā var sērfot ne tikai pie Ziemeļu mola, kas ir kļuvusi par populāru vietu visā Latvijā, bet arī Ziemeļu fortos, pie vēja ģeneratora. Sērfotāju esot ļoti daudz. Lielu daļa ir rīdzinieki, dažs nu jau nosacīti kļuvis par liepājnieku, jo te ir iegādāts mājoklis, – lai būtu tuvāk jūrai un iespējai pasērfot.

Santa apliecina, ka daudzi vietējie nemaz nezina, ka Liepājā iespējams nodarboties ar šo ūdens sporta veidu. “Jā, daudziem tas ir liels pārsteigums, kad redz mūs “ķeram vilni”. Cilvēkiem grūti iedomāties, ka var sērfot arī tepat, Baltijas jūrā, nav nemaz vajadzīgs okeāns.” Ziemeļu mola pludmali sērferi, kā arī daļa kaitbordistu dēvē par Palmbīču jeb Palmu līci. Santa skaidro: “Šis nosaukums radies jau gandrīz pirms desmit gadiem, kad draugu lokā atklājām, ka ne tikai okeānā, bet arī tepat pie mums Baltijas jūrā iespējams noķert un sērfot lieliskus viļņus.

Kāpēc Palmu līcis? Jo no jūras paveras neticami skaists skats uz priežu ieskauto krastu – mūsu Latvijas “palmām”.”

Sērfošanas sezonu Santa nav pārtraukusi arī ziemā, tikai nepieciešams attiecīgs inventārs. Papildus hidrotērpam – zābaciņi, cimdiņi, cepure. “Esmu sērfojusi, kad ūdens temperatūra ir mīnus divi grādi. Ir, kas vēl lielākos mīnusos lien ūdenī. Tā kā – šķēršļu īsti nav.”

S.Vēvere sērfošanu apguvusi pašmācības ceļā. Pirmo reizi to pamēģinājusi jau ļoti sen – 2003.gadā Portugālē, un toreiz viņa vēl nemaz nenojauta, ka viļņus šķels arī Liepājā. “Šķiet tas bija 2008.gads, kad sāku skatīties, vai arī pie mums ko tādu nevar. Izrādījās, ka var. Un tā lieta aizgāja,” atminas Santa, un norāda, ka sērfošana ir viens no grūtākajiem dēļu sporta veidiem. “Tiešām nav viegli, bet, kad tu dabū to tīro vilni un ja vēl sanāk iemācīties ko jaunu, sajūtas ir fantastiskas.”

Dēlis un hidra

Rīdzinieks Kristians Lipše sērfošanu atklājis pirms septiņiem astoņiem gadiem, un kopš tā laika ir biežs viesis Liepājā. Viņš ir arī viens no tiem, kurš te iegādājies mājokli. Pēdējo reizi ļāvies iemīļotajai nodarbei uz ūdens pavisam nesen – šīs nedēļas sākumā, kad Liepāja piedzīvoja diezgan vējainas dienas. “Labākā vieta, kur to darīt,” Kristians paslavē “Palmu līci”. Vēl sērfot varot Pāvilostā un pie zināmiem vēja virzieniem Bolderājā, Rīgā, taču Liepājā to darīt esot viskvalitatīvāk.

Ziemeļu mols ir arī visa atslēga. “Lai vilnis lūztu, ir vajadzīga tāda kā pāreja no liela dziļuma uz seklumu, un tieši tur, lai arī veidota mākslīgi, ir vajadzīgā gultne, reljefs,”

paskaidro puisis. Mols arī braucējus pasargā no vēja brāzmām. 12-13 m/s ir maksimālais vēja ātrums, ja ir spēcīgāks, tad jau vējš vairāk traucē, nekā palīdz, pastāsta Kristians. Sabangota jūra neesot patīkamākie apstākļi.

K.Lipšes sporta veidi ir sērfs un kaitbords, un tieši tādā secībā. “Ja skatās gada griezumā, tad vairāk sērfoju, primāri vienmēr izvēlos sērfu.” Viņš norāda, – lai nodarbotos ar sērfošanu, vajadzīgs tikai dēlis un hidra. Līdz ar to tas ir sporta veids, kurš neprasa lielus finansiālus ieguldījumus, taču piekrīt Santas sacītajam, ka iemācīties sērfot nepavisam nav viegli. Lai to varētu kaut cik kvalitatīvi darīt, nepieciešams vismaz gads vai divi intensīvas braukšanas.

“Bet tas ir ļoti interesanti,” uzskata pieredzējušais sērferis. “Pats process jau aizraujošs, – tu sēdi un gaidi, kad atnāks vilnis, un tad mēģini, ķert, brauc, peldi atpakaļ.

Lielākajai daļai, kas pamēģina, iepatīkas. Līdz ar to aktīvu sērferu Latvijā kļūst arvien vairāk.”

Kristians pieredzējis, ka Liepājā vilni jūrā mēģina ķer ap 30 cilvēku. Vai viens otram tik liels skaits netraucē? “Viss ir atkarīgs no tā, cik labi tu brauc. Ja labi, tad citi tev netraucē. Ja slikti, tad tas var būt apgrūtinoši.”

K.Lipše norāda, ka jāsērfo ir tad, kad var to darīt, nevis, kad gribas to darīt. Laikapstākļi šim sporta veidam ne katru dienu ir labvēlīgi. Taču gluži tā neesot, ka brauciens uz Liepāju vai kādu citu pilsētu ir spontāns lēmums. “Laika prognozi var redzēt trīs četras dienas uz priekšu. Tā kā var saplānot.” Bet tik un tā vairāki dēļi Kristianam vienmēr ir automašīnā, lai kurp arī viņš dotos. “Man dēlis nepieciešams tur, kur atrodos,” viņš smaidot teic, un skaidro, ka darba dēļ sanāk izbraukt arī ārpus Latvijas.

Interesanti

2011.gadā pirmo reizi Latvijas vēsturē Liepājā norisinājās sērfošanas sacensības. Latvijā sērfošanas kultūra kā masveida aizraušanās daudziem snovbordistiem un kaitbordistiem kļuva brīdī, kad sociālajos tīklos parādījās pirmās Latvijā uzņemtās fotogrāfijas, kliedējot skeptisko neziņu, ka Latvijā to darīt nav iespējams.