Tas ir jautājums, ko Venēcijas gondoljeri ik uz soļa uzdod garāmejošajām dāmām cerībā, ka ārzemju tūristes kāps greznajās gondolās – tradicionālajās venēciešu laivās. Ģērbušies melnbalti svītrainos kreklos un salmu cepurēs ar aizmugurē sasietām garām zīda lentēm, laivinieki nolūko sev klientus, kas labprāt izdotu prāvu naudas summu, lai braucienā caur neskaitāmiem maziem tiltiņiem baudītu senās itāļu pilsētas romantiku.

Viena no Venēcijas “vārtu sardzēm”

Pirmajā mirklī šķiet, ka pilsēta ir gluži vai nepieejama. Tuvējā Treviso apgabalā naktsmītnes atrast ir pagrūti, un pirms tam internetā noskaidrotās viesnīcu numuriņu cenas neatbilst patiesībai. Dodoties turp ar auto, ieteicams nebraukt līdz pašai Venēcijai, jo nakšņot šajā tūristu metropolē var izrādīties finansiāli neizdevīgi, bez tam ar auto tālu netiksi – satiksme notiek, izmantojot dažāda kalibra motorlaivas. Pārbraucot pāri iespaidīgi garam tiltam pār Venetas lagūnu, autoceļi izbeidzas līdz ar plašu asfaltētu laukumu, kurā piestāj autobusi, un diezin vai mēģinājums atrast autostāvvietu beigtos veiksmīgi. Tālāk ceļš kājām. Tāpēc vēlams padomāt par apmešanos kādā no Venēcijas priekšpilsētām, piemēram, Mestrē. Tā ir kā vārtu sardze savai cienījamajai kaimiņienei, jo, braucot ar satiksmes autobusu, desmit minūšu laikā ļaudis no mazpilsētas kā no necila priekšnama nokļūst greznā pilī, kas ir īsta arhitektūras, mākslas un vēstures mīļotāju paradīze.

Muzejs zem klajas debess

Uz ūdens uzceltā Venēcija iedalīta sešos rajonos, no kuriem katrā glabājas daļa nozīmīga kultūras mantojuma. Pat neilga pastaiga pa šo kanāliņu tīklojumu vedīs garām baznīcām un pilīm, kas glabā pasaulslavenu mākslinieku šedevrus, vēsturiskas liecības un svētas relikvijas.

Jau ieraugot pirmo Venēcijas tiltu un kanālu, kas pārpildīts tirgotāju, vietējo un tūristiem domātām laivām, rodas nepārvarama vēlme iemūžināt fotogrāfijā visu, kas redzams apkārt. Ja salīdzina ar citām Eiropas pilsētām, te ir pilnīgi cita pasaule. Šeit viss ir senatnīgs, vērtīgs – kā viens liels muzejs. It visur valda nebeidzama rosība, dzirdama skaļa itāliešu valoda, ieliņas čum un mudž no tūristiem. Kājāmgājējiem nav jāuzmanās no autobraucējiem, jo te nav auto kustības. Arī 30 grādu karstums netraucē, jo var patverties ieliņās, kas starp augstiem vairākstāvu namiem platumā mēdz būt pat šaurākas par metru un tādējādi slīgst patīkamā ēnā. Pāri apbružātām jumta terasēm pārkārušies ar bagātīgu lapu rotu apveltīti vīģu vai citu dienvidu koku zari, bet spilgti krāsotās māju sienas izraibina augšdaļā sašaurinātas logu ailes, kas bieži atgādina šeihu pilis no Šeherezādes pasakām.

Pilsētas viesu pirmais ceļamērķis

Cauri Venēcijai līkločus met Lielais kanāls, kura malās slejas gondolu piestātņu baļķi un metāla mežģīņu ietvaros iestiprināti lukturi. Vietā, kur abpus kanālam tiekas divu centrālo Venēcijas rajonu robežas, pāri ūdenim pārliekts balts akmens tilts, slavenais Rialto, kura pavēnī no smalkiem restorāniem vēdī jūras velšu smarža. Tālāk Lielais kanāls vedina līdz Svētā Marka laukumam ar baziliku un Dodžu pili, kas uzskatāms par Venēcijas sirdi. Tas ir apskates objekts, kas iekļauts pat viskoncentrētākajos Venēcijas ekskursiju plānos, un visbiežāk tūristi vispirms dodas tieši turp.

Daļu Svētā Marka bazilikas var apskatīt bez maksas, bet tas diemžēl nozīmē arī gaidīšanu garās rindās, kā tas mūsdienās parasti notiek pie lielākajiem tūristu galamērķiem. Taču pieticīgāki interesenti iztiks arī tikai ar bazilikas ārējās fasādes apjūsmošanu. No tālienes redzami vairāki milzīgi kupoli, bet ieeja izrotāta smalkiem ciļņiem, kas attēlo katra gada mēneša galvenos darbus, piemēram, vīnogu novākšanu. Te noderēs kāds ērts ceļvedis, kas ar bildēm un lakoniskiem aprakstiem informē par svarīgākajām arhitektoniskajām detaļām un mākslinieciskajām vērtībām. Sienu pie sienas blakus bazilikai atrodas Dodžu pils, kas atgādina lielu rozā putukrējuma torti. Gar celtnes apakšējo malu rindojas austrumnieciski izliekti, balti logi, bet ēkas masīvo augšpusi klāj sārti ornamenti.

Gondolu bizness

Ja vien tas iespējams, pastaigā pa Venēciju jādodas jau agri no rīta. Tad ielās vēl nav tik daudz tūristu, nav pārāk karsti un var baudīt dzestro rīta atmosfēru, kad tiek izlikti kafejnīcu galdiņi, bet tirdziņos letes lūst no augļu kalnu smaguma. Rīta stundās nav jāsamierinās, ka fotogrāfijās būs redzami svešu cilvēku pūļi, bez kuriem neiztikt vēlāk, ap pusdienlaiku. Baltās vai koka paneļiem noklātās motorlaivās rīta darīšanās pašapzinīgi brauc nosauļojušies itāliešu vīrieši, bet, atstutējušies pret tiltu margām, braukt gribētājus gaida gondolu stūrmaņi. Kad uzrodas pirmais tūristu pieplūdums, viņi jau no tāluma mēdz uzsaukt ļaudīm, kas izskatās pēc potenciālajiem šā pakalpojuma pircējiem, aicinot sēsties gondolās iekārtotajās, polsterētajās atlasa mēbelītēs. Sirds formas sēdeklīšos iesēdušos bagātus pārus vai tūristus, kas pa vairākiem saspiedušies laiviņu šaurībā (lai vienam nebūtu tik daudz jāmaksā), gondoljeri vizina gan pa Lielo kanālu, gan cauri augstu, zaļi apsūbējušu māju labirintiem. Mēdz gadīties sastrēgumi, tomēr laivinieki prot filigrāni rīkoties ar īpašo gondolu airi, pat nepieskaroties tuvu garām peldošajām laivām. Dažviet uz ēku sienām redzamas laivām domātas ceļa zīmes. Kad gondolas netiek darbinātas, tās bez izņēmuma apklāj ar koši ziliem pārvalkiem.

Bez saldējuma neiztikt

Vidusjūras siltajā klimatā sevišķi noderīgs ir lielais itāliešu saldējuma piedāvājums. Venēcijā ir daudz saldējuma tirgotavu, kurās stikla vitrīnās garāmgājējus kārdina gaisīgi uzputotās, vēsās un saldās masas kaudzes. Nekur citur saldējums nav tik mīksts kā itāliešu kafejnīcās, kur atrodamas arī tādas šķirnes kā pistāciju un vīģu saldējums. Te gan jāņem vērā, ka, tuvojoties pilsētas centram, cena par bumbiņu kļūst aizvien augstāka. Itālijā nevar iepirkties lēti.

Bet izsalkuma remdēšanai vietējos veikaliņos var iegādāties īstas itāliešu picas šķēli, kas garnēta ar bieziem Adrijas jūras klimatā augušu dārzeņu gabaliem.

Anete Zīraka,
“Kurzemes Vārds”

Publicitātes foto

Venēcijas skaistumu vislabāk aplūkot no agra rīta, kad jūsu divatni ar pilsētu netraucēs tūristu pulki.

Katrs no namiem ir kā glezna – romantiski logu slēģi, balkoniņi, puķu kastes un īpašās namu fasādes.