Izlaiduma dejas jau nodejotas, dāvinātās puķes jau pavītušas, un fotogrāfijas ar skaistajiem svētku tērpiem un draugu un radu pulciņu portālā “Draugiem” jau ieliktas.

12. klašu audzēkņiem vidusskolas laiks tagad ir atmiņās. Kāds tas bijis? Skaists? Skumjš? Ar piedzīvojumiem piebārstīts? Uzrunājām gan šā gada absolventus, gan tos, kuri skolu beiguši pirms dažiem gadiem, lai uzzinātu, kas visspilgtāk palicis atmiņā no mācību iestādē pavadītajiem gadiem.  

Ir skolēni, ir nedarbi

Protams, kas gan tie būtu par bērniem, kuriem kādreiz prāts nenestos uz nerātnībām. Un, ja vēl kopā sanāk vairāki delveri, tad nepatikšanas ir garantētas. Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5. vidusskolas absolvente Daira Šteinberga atceras, ka tad, kad viņa un klasesbiedri vēl bijuši mazi, kādu dienu izdomājuši pastrādāt nedarbus skolas tualetē. Ņēmuši tualetes papīru, saplēsuši gabaliņos, saburzījuši un metuši pret griestiem. Baltie griesti palikuši pelēki punktoti. Taču laime bērneļiem bijusi visai īsa. Pieaugušie atklājuši šo nedarbu, un skolēnu vecākiem vajadzējis samaksāt par remontu, lai griesti atkal atgūtu savu kādreizējo baltumu.

Guntars 12. klasi absolvējis pirms diviem gadiem. Viņš atzīst, ka neesot bijis čakls mācībās, jo tās viņu garlaikojušas. Lai būtu interesantāk, izdomājis dažādus pigorus gan stundu laikā, gan pēc pēdējā zvana. “Reiz izdomāju, ka vajadzētu izjokot apkopēju. Viņa pēc rakstura bija ļoti nejauka, vienmēr mūs lamāja, ka nemākam uzvesties, ka metam gružkastei garām visādas drazas. Tad prātoju: ja nav gružkastes, nevar tai aizmest garām. Kopā ar draugiem sarunājām paslēpt visas skolas gaiteņos esošās gružkastes. Noslēpām tās klasē, kuru apkopēja parasti tīrīja vienu no pēdējām,” jau ar smaidu atceras Guntars. Viņš atminas, ka todien apkopēja bijusi vēl niknāka nekā parasti. Taču Guntars un viņa domubiedri nav pieķerti. Apkopēja vainojusi vecākos zēnus, kuri jau agrāk sievieti bija ķircinājuši.

18 gadu vecā Signe stāsta, ka viņas skolā īsu laiku strādājusi gados jauna skolotāja, kuru vairāk interesējis pašas izskats, nevis tas, vai ko prot iemācīt audzēkņiem. Viens no viņas paradumiem, kas ļoti kaitinājis skolēnus, bijusi mobilā telefona neizslēgšana it kā aizmāršības dēļ. “Vienai meitenei, kuras mamma bija skolotāja, izdevās uzzināt viņas telefona numuru. Lai skolotāju pārmācītu, izdomājām, ka katrs pa kārtai viņai zvanīsim stundas laikā. Tā kā viņa mūsu skolā strādāja tikai īstu brīdi, domājām, ka viņai mūsu telefona numuri nav zināmi un aparātā neparādīsies, kas zvana. Un, ja viņa ies sūdzēties direktoram, viņš varētu paprasīt, kāpēc nav izslēgts viņas telefons stundā,” skaidro Signe.

Jauniete atceras, ka pirmais mēģinājums izgāzies, jo skolotāja uz stundu nebija paņēmusi līdzi telefonu, taču nākamajā reizē tas izdevies. Skolēni redzējuši skolotājas neizpratnes pilno sejas izteiksim, kad viņai cits pēc cita pienācis zvans, bet neviens nav vēlējies ar viņu runāt. “Mūsu klases skaļākie puiši vēl ik pa laikam iebļāvās, vai tad tiešām neviens nevar apklusināt to telefonu, jo esot grūti dzirdēt skolotājas sacīto. Mums visiem nāca smiekli, kas troksni darīja vēl lielāku.” Vai skolotāja vēl tagad ņem līdzi telefonu uz skolu, Signe nezina, jo šī pedagoģe no skolas pēc laika aizgājusi.

Savs tētis un mamma arī skolā

“Vidusskola kopumā man bija kā liels notikumus, visas labākās lietas ir notikušas tieši tajā laikā. Dažādi projekti, skolēnu mācību firma, skolēnu padome, apbalvojumi. Gandrīz neiespējami atrast spilgtāko notikumu, jo katrs nākamais nomainīja iepriekšējo, bet paliek atmiņas un pozitīvas emocijas,” apgalvo 5. vidusskolas 12. klases beidzēja Dace Lūkasa.

Jauniete teic, ka viņai īpaši atmiņā paliks projekts “Radošā bagāža”. “Mēs ar četrām meitenēm izveidojām radošo darbu grāmatu par godu skolas 70 gadu jubilejai. Šis projekts no pārējiem atšķīrās ar to, ka tika vairāk vests tautās. Grāmata, manuprāt, kļuva par savdabīgu skolas simbolu, to pasniedza dažādos semināros, kuri noritēja mūsu skolā, skolas jubilejas svinībās, šā gada izlaidumā skolēniem, jaunajiem Klaipēdas Universitātes Liepājas teātra aktieru kursa studentiem. Grāmata kopā ar citiem mūsu skolas gara darbiem piedalījās konkursā “Mana skola” Rīgā un guva atzinību,” ir gandarīta Dace, vēl uzsverot, ka vidusskolā piedzīvotais veidojis labu pieredzi, kas noderēs, uzsākot gaitas augstskolā.

Savukārt Liepājas 1. ģimnāzijas absolventei Baibai Lībei skolas laiks vienmēr palikšot patīkamā atmiņā, pateicoties diviem jaukiem pedagogiem, kurus klase dēvējusi par savu Tēti un Mammu. Tēta gods pienācies klases audzinātājam, matemātikas un informātikas skolotājam Kasparam Politeram, pie kura vienmēr varēja griezties gan pēc padoma mācībās, gan saistībā ar kādām ārpus klases aktivitātēm. Baiba ar prieku stāsta, ka klases Tētis vienmēr viņus mēdzis pārsteigt, piemēram, 1. septembrī. Kad uzsākuši gaitas 10. klasē, audzinātājs katram audzēknim pasniedzis lielu arbūza šķēli, ar kuru mielojoties skolēni vairāk varējuši iepazīstināt ar sevi. Bet 12. klasē skolēni ar Tēti no skolas balkona 1. septembrī pūtuši ziepju burbuļus. Tāpat ar Kasparu Politeru iepazinuši vairāk Latviju, te ar autobusu braucot uz Siguldu, te mērojot ar divriteņiem ceļu uz viesu namu “Laikas”.

Daudz labu vārdu Baibai sakāmi arī par savu klases Mammu – latviešu valodas skolotāju Kristīni Rozi, kurai varēts zvanīt un nodot darbus divdesmit četras stundas diennaktī. 

Daudzi skolēni tieši skolā ieguvuši sirdsdraugus, cilvēkus, kuriem var uzticēties un pie kuriem vienmēr var meklēt atbalstu. “Es uz Liepāju atnācu no lauku skoliņas. Ļoti baidījos, vai varēšu iekļauties jaunajā mācību iestādē, jo biju dzirdējusi, ka pilsētā jaunieši ir visai neiecietīgi un svešiniekus drīzāk apceļ, nekā pieņem par draugiem,” stāsta Ilva. Taču viņa bijusi patīkami pārsteigta, kad, ieejot savā jaunajā klasē, ieraudzījusi smaidīgas sejas un uz tāfeles bijis rakstīts: “Laipni gaidīta mūsu pulciņā, Ilva!” “Kaut ko tādu es nebiju gaidījusi,” atzīst 19 gadu vecā jauniete. Ilva ar laiku ieguvusi divas sirdsdraudzenes, ar kurām kopā plāno iestāties Latvijas Universitātē un kopā arī īrēt kādu istabiņu.

“Jauniešiem, kuri septembrī plāno mācīties citā skolā, es iesaku būt atvērtiem, smaidīgiem un izpalīdzīgiem, tad nebūs problēmu atrast draugus. Un vēl ir svarīgi, lai būtu kāds hobijs. Piemēram, par manām sirdsdraudzenēm kļuva meitenes, ar kurām es kopā spēlēju basketbolu. Un, ja ir kopīgas intereses, vienmēr ir par ko parunāt,” padomu dod Ilva.

Inita Gūtmane,
“Kurzemes Vārds”