Anete Jaunzeme bērnībā sapņoja kļūt par ārstu vai dziedātāju, kā jau liela daļa bērnu. Bet, laikam ejot, viņas sapņi mainījušies, kas novedis pie viņas šā brīža profesijas – stjuartes. “Lidmašīna man licies kā brīnums, kopš atceros sevi no 2002.gada, kad pirmo reizi ar klasi braucām ekskursijā uz lidostu “Rīga”. Perona romantika, gaiss, spēcīgie metāla monstri, čaklie perona darbinieki… Rosība kā absolūti citādā pasaulē, kur ir savi likumi. Tas man iesēdās sirdī un nedaudz arī prātā,” atceras meitene.

No žurnālistes par stjuarti

Skolas laikā Anete gribējusi kļūt par arhitektu vai inženieri, taču, laikam ejot, viņa sapratusi, ka skolā labāk veicas tieši humanitārajos priekšmetos. “Kāpēc gan lieki sevi mocīt? Ne jau visi mēs varam būt matemātiķi un diženi skaitļotāji, kādam jābūt arī kaut kam gaisīgākam, bet noteikti ne mazāk intensīvam un nopietnam. Tā nāca atklāsme, ka būšu psihologs vai žurnālists. Par žurnālistu izmācījos, gāja pietiekami labi un bija, kur augt, taču kādā mirklī es sapratu, ka jānoiet malā no takas, par kuru eju, lai saprastu, kur īsti vēlos nokļūt,” par savām izvēlēm stāsta Anete.

Viņa uzskata, ka savus sapņus apvienojusi vienā, jo aviācija pēc viņas domām ir ļoti gaisīga, nopietna, skaista un arī inženierzinātnes joma. Anete atceras savu pirmo lidojumu dzīvē, ko piedzīvoja 2007. gada vasarā. Šķiet mazliet zīmīgi, ka tas bija tieši “Liepāja- Rīga” maršruts.

“Lidoju ar tolaik vēl “airBaltic” flotē esošo “Fokker 50″ lidmašīnas tipu. Tā bija kārtējā sajūta, kuru neaizmirsu ilgi. Man ļoti patika lidot, patika sajūta lidmašīnā, mani piesaistīja arī patiesi profesionālā apkalpošana salonā no stjuartu puses, jaukie smaidi.. Viss kopā radīja kārtējo pārsteiguma sajūtu – cik skaista ir šī pasaule!” atceras Anete. Viņa smej, ka viss viņai krājies prātā kaut kādā specifiskā “aviācijas” kastītē. “Atbraucot studēt uz Rīgu, vienīgā vieta, kur es jutos labi, bija lidosta. Mēdzu braukt brīvajā laikā uz lidostu un pētīt lidmašīnas. Kaut kas, iespējams, neapzināts tika darīts… Principā lēmums, kļūt par stjuarti, vairāk nāca pats no sevis, uz to negāju apzināti. Es tikai zināju to, ka vienu reizi dzīvē pamēģināšu.”

Viņa 2015. gadā mēģinājusi iekļūt aviokompānijas “Wizzair” sastāvā, taču atlasē izkritusi. Sākusi strādāt “Nike” veikalā par pārdevēju, taču pēc gandrīz pusotra gada neizskaidrojamu sajūtu vadīta izlēma mainīt darbu. “Viennozīmīgi izvēle bija par labu aviācijai. Ļoti regulāri redzēju dažādus aviokompānijas “Norwegian” un “airBaltic” sludinājumus par jaunu stjuartu grupu atvēršanu.”

“Norwegian” piedāvājis strādāt ārzemēs, taču Anete tobrīd vēl nav bijusi tam gatava. Tā viņa izlēmusi pievienoties “airBaltic” apkalpes kolektīvam un nu tur strādā jau pusgadu. Viņa par savu izvēli ir ļoti priecīga un atzīst:

“Es ne dienu nenožēloju spertos soļus. Saprotu tikai tagad, cik svarīgi ir klausīt savai sirdij – pat tad, ja prāts cenšas ieskaidrot ko citu un izkalkulēt pareizāko variantu kaut cik sapratīgos matemātikas aprēķinos. Sirds runā visskaļāk un pareizāk. Vienmēr.”

Meitenes ceļš līdz lidošanai nebūt nav bijis gluds. Bailes mijušās ar ziņkārību, šaubas ar pozitīvu pacilātību un prieku. “Gandrīz divus mēnešus, kas ir mācību procesa aptuvenais ilgums stjuartiem, mana parastā ikdienas dzīve izmainījās kardināli. Sākot ar ritmu, beidzot ar jaunām un ļoti svarīgām, vajadzīgām zināšanām aviācijā, kas, savukārt, viss jāpārzina angļu valodā, jo aviācijas valoda ir angļu. Tātad – visi mācību materiāli, iesākumā arī sarežģītā aviācijas terminoloģija – viss bija jauns un jāapgūst pašam, cītīgi mācoties katru vakaru pēc apmācībām “airBaltic” treniņu centrā. Kad ceļš jau tika iepazīts un apradu ar jauno dzīvi, atlika vien izbaudīt,” ir pārliecināta jaunā stjuarte: “Viss gāja no rokas. Laikam jau ļoti būtiski ir tas, cik daudz savas enerģijas atstāj lietās, ko dari!” 

Darbs = hobijs

Par spīti tam, ka stjuartes profesija ir ļoti grūta, Aneti darbs iepriecina, jo viņa uzskata, ka pasaule ir tikai tāda, kādu paši cilvēki rada. “Kā darīsi darbu, tāda būs ikdiena. Katru reizi, kad man jādodas uz reisu, nav laika ne dusmām, ne skumjām, ne asarām, ne nogurumam… Tam visam aviācijā nav vietas, taču jāuzsver, ka mēs visi esam tikai cilvēki, un tas ir normāli, ja šīs emocijas ir. Lidmašīnas kabīnē, protams, neviens nekad neredzēs to, kas slēpjas aiz šī smaidīgā stjuarta sejas, taču jāatzīst, ka man lidošana ir kā nomierinošas zāles par spīti ļoti regulārai lidošanai un ārkārtīgi fiziski smagam darbam vienlaikus.

Ja kaut kas nav kārtībā, zinu – aiziešu uz darbu un smaidīšu, jo manā ofisā vienmēr spīd saule! Es mēdzu teikt – vienu reizi pamēģināsi aviāciju, ārā tikt būs grūti. Ievelk kā slazdā, bet ar brīnišķīgu skatu uz pasauli!”

Meitene atzīst, ka regulāro lidojumu dēļ viņai reizēm grūti izsekot, kur bijusi vakar, vai kur dosies rīt. “Galamērķu ir daudz. Pašreiz es strādāju uz “airBaltic” flotē esošajām “DashQ400-8 Bombardier” lidmašīnām, kas pirms dažiem gadiem nāca lidmašīnas “Fokker 50″ vietā.”

Taču kopumā meitenes galamērķi ir vieni un tie paši, tikai mainās to intensitāte. “Tālākais, kur esmu lidojusi, bija Ženēva, Brisele, Prāga. Regulāri sanāk veikt lidojumus uz Skandināvijas valstu lielākajām pilsētām Oslo, Stokholmu, arī Kopenhāgenu un Helsinkiem,” stāsta Anete.

Viņa atzīst, ka ilgstoša lidošana, agra celšanās, biežā spiedienu maiņa un citi faktori ļoti ietekmē viņas fizisko pašsajūtu.

“Lidošana ir nedaudz nogurdinoša. Taču vienmēr jāievēro daži pamatprincipi, lai organisms spētu atjaunoties pēc smagām darba dienām. Ikdienā jālieto daudz ūdens, jāatrod iespēja sabalansēt miegu, pilnvērtīgs uzturs, kā arī spēja atrast iespēju gan relaksējošām aktivitātēm, gan sportam!”

Kaut arī ikdienā meitenei reizēm pietrūkst laika, ko veltīt sev un gribas vairāk laika pavadīt mājās, viņa atzīst, ka ir vieglāk, jo darbs ir hobijs. “Īpaši, ja esi viens – bez otras pusītes, bērniem, mājdzīvniekiem – īsāk sakot brīvs cilvēks. Tad viss, protams, ir daudz vienkāršāk, taču mūsu kolektīvā ir arī nobrieduši ģimenes cilvēki ar ģimeni un bērniem – kas parāda vien to, ka viss ir iespējams.”

Ir svarīgi noticēt saviem sapņiem

Galvenais ieguvums darbā, viņasprāt, ir citādais skats uz pasauli. “Katru reizi, kad dodos uz reisu, man ir jāstrādā kopā ar citiem kolēģiem. Mums nekad nav viena un tā pati apkalpe,” skaidro Anete. Viņa atklāj, ka kopumā tas arī lielākais izaicinājums – mācīties sastrādāties ar dažādiem cilvēkiem un pieņemt ikvienu no viņiem.

“Taču līdz šim man tas nav sagādājis nekādu problēmu,” priecājas meitene. Viņa to dēvē par uzturēšanos vidē, kurā ir gan jāpielāgojas, gan jāpastāv un jāpārstāv lidmašīna kā savas “mājas”. “Ir ļoti daudz nianšu, kas tikai dod un dod. Protams, skaistie saullēkti un saulrieti virs mākoņiem… Vai tad tas nav skaists ieguvums? Man patīk sapņot, un to joprojām es varu darīt arī lidmašīnā, paveroties pa logu un redzot to, kas agrāk sapņos tikai rādījās.. Tā ir laimes sajūta.”

Viņa bijusi apkalpes personālā arī maršrutā “Rīga – Liepāja – Rīga”. “Man tas šķiet ļoti īpašs un romantisks galamērķis. Jāatzīst, ka pārņēma ļoti nostalģiska sajūta pirmajā reisā uz Liepāju, jo atcerējos, kā pirms 10 gadiem es sēdēju un sapņoju, baudīju – biju pasažieris, bet tagad esmu pilnīgi citā lomā un sniedzu komfortablu un patīkamu, kā arī drošu lidojumu mūsu pasažieriem! Fantastiskas sajūtas!”

Viņai lidojumu laikā gadījies satikt arī pazīstamus cilvēkus, taču lielu daļu viņas darbalaika aizņem sarunas ar svešiem, kas Anetei šķiet ļoti patīkami.

Jautāta, kādam ir jābūt cilvēkam, lai kļūtu par stjuartu, Anete atbild: “Ja kāds ļoti vēlas kļūt par stjuartu, tad jāsaprot ir tikai viens, un tas attiecas patiesībā uz jebkuru profesiju, – kāpēc es to vēlos darīt un kāds būs mans ieguldījums, lai to sasniegtu un pilnveidotu nozari.” Cilvēku domas mēdzot būt stereotipizētas – stjuarti ir vienmēr laimīgi, pārdod bulciņas uz borta un savāc pasažieru gružus. “Nebūt ne! Bieži vien nepietiek ar skaistu smaidu. Esi pārliecināts, uzdrīksties sapņot, esi drošsirdīgs un ar vēlmi palīdzēt, kā arī mācēt būt loģiski domājošam stresa situācijās. Ļoti būtiska ir prasme pieņemt dažādus cilvēkus un mācēt ar tiem komunicēt un sastrādāties. Tas patiesībā nemaz nav tik viegli! Viennozīmīgi – jo zināsi vairāk valodas, jo vairāk tas palīdz ne tikai ikdienā, bet arī aviācijā. Notici sev, saviem sapņiem un uzdrīksties!”