Slovēnijā aizvadīts Erasmus+ treniņu kurss, kura ietvaros jaunieši mācījās ēnu performances tehnikas un izzināja sevi caur objektiem, kas katram ir bijuši jau no bērnības.

Projektā piedalījās dalībnieki, no dažādām valstīm – Polijas, Horvātijas, Itālijas, Slovēnijas, Čehijas, kā arī trīs jaunieši no Latvijas, Liepājas, pārstāvot Bērnu un jauniešu biedrību “Liepājas Jaunie Vanagi” – Kristaps, Nikola un Artjoms.

“Pats sākums bija neskaidrību pilns, jo mēs nezinājām ko gaidīt un vadītāji arī nespēja saprast, ko no mums var sagaidīt. Jau otrajā dienā pēc ierašanās, sākām ar sevis iepazīstināšanu un mazu uzvedumu izveidi, kas izrādās bija jau pamats mūsu gala uzvedumam. Bijām gaidījuši, ka būs ļoti vienkāršs, bet ātri sapratām, ka kļūdījāmies. Pie uzvedumiem ar mums kopā strādāja profesionālas teātra darbones, Tea un Katja, mācot gan tehniskās nianses, gan teoriju. Katru dienu pat brīvā laikā paši strādājām pie sava priekšnesuma, ko arī pēdējā dienā, atrādījām vietējiem pilsētas iedzīvotājiem un uzaicinātiem viesiem, kuriem likām gan smieties, gan raudāt, bet kopumā baudīt,” atceras projekta dalībnieks Kristaps. 

Treniņu kursa ietvaros dalībnieki apmeklēja dažādas vietas. “Parasti ir grūti panākt, lai 21 cilvēku grupa justos kā viens vesels, bet mēs jau no pirmās dabīgās dienas sākām strādāt kopā un palīdzēja arī dažādu vietu apmeklēšana – pilsētas veco ļaužu māja, kas nemaz pēc tādas neizskatījās. Vēlāk arī kopā pusdienojot un smejot ar iemītniekiem, uzzinājām vairāk par viņu dzīvi. Kāpiens augstākajā tuvākā virsotnē mūs saliedēja vēl vairāk, jo ne visi spēj šādus uzdevumus paveikt, kas deva iespēju atbalstīt un iedrošināt, lai visi nonāktu virsotnē, kur apsēžoties jaukā āra kafejnīcā radās otrā elpa, ar kuru uzzinājām, ka starp mums bija jogas eksperti un pat cirka mākslinieki, kas deva iespēju iemācīties ko jaunu, kad tas vismazāk bija plānots, visiem kopā. Apciemojām arī ekofermu, kur klausījāmies par deju vēsturi un par fermas darbību,” turpina puisis. 

“Kopā visi būdami tik ļoti tuvi un ielikuši sevi darbā par visiem 110%, izveidojām performanci, ar ēnu teātri/dejām. Pēdējā dienā, kad visiem jāatvadās, jau domājām, kā mēs varētu ar šo pašu grupu cilvēkiem vēlreiz tikties un izveidot, ko tik pat īpašu un izrādās, mēs nebijām vienīgie, kas ar tādu ideju galvā trako, jo organizatori arī par to jau sāka domāt dažas dienas iepriekš, redzot mūs visus kopā, kā ģimeni. Viss kopumā ir atstājis tikai labus iespaidus, jo ja kas nebija kā vajag, tas uzreiz tika ņemts vērā un risināts!”