Braucieni ar laivu, džungļi, karstie baseini, indīgo tauriņu ķeršana, neparasti siltais jūras ūdens, vista šokolādes mērcē, nesteidzīgā cilvēku dzīve. Tie ir tikai daži no piedzīvotajiem mirkļiem, kas vienmēr paliks viesnīcas “Fontaine Royal” viesu uzņemšanas organizatores un Liepājas Universitātes maģistra studiju programmas “Vadībzinības” 1.kursa studentes Lindas Seleckas atmiņā no divu nedēļu ilgā ceļojuma uz Venecuēlu, salu valsti Dienvidamerikas ziemeļos.

“Vienmēr atcerēšos agros rītus, ko pavadīju rimti šūpojoties šūpuļtīklā un vērojot mākoņu ieskautās kalnu virsotnes,” sapņaini iesāka Linda.

Zāles nomāktībai

Viesnīcas “Fontaine Royal” īpašnieks ir Liepājā pazīstamais ārzemnieks Luijs Fonteins, kuram kopumā pieder četras viesnīcas – divas Latvijā un pa vienai Venecuēlā un Āfrikas kontinentā. Tieši viņš pamudinājis Lindu un vēl 10 darbiniekus doties uz Venecuēlu, lai visi kopā atpūstos viņam piederošajā viesnīcā. “Tas palīdzēja izkļūt no ziemas nomāktības,” atklāja Linda. “Protams, pārsteigums bija liels, kad priekšnieks paziņoja, ka nopircis biļetes un man atliek nosūtīt tikai pases kopiju pārējo formalitāšu nokārtošanai. Turklāt neilgi pēc tam zvanīja Venecuēlas viesnīcas pārvaldnieks Francisko, lai pavēstītu, ka man pirmajai rezervējis atlikušās biļetes un gaidot ciemos,” atminējās jauniete. Izlidošana bija paredzēta jau pēc divām nedēļām – 28.janvārī. Pirmo reizi Linda čemodānā iekrāmēja tikai dažas kleitas, lakatus, fotoaparātu un vēl pāris nieku. “Nekad tik maza bagāža man nebija bijusi,” izbrīnījās Linda.

Ciešie skatieni

“Izkāpjot Venecuēlas galvaspilsētā Karakasā, pirmais pārsteigums bija ārkārtīgi lielais karstums, gluži kā pirtī,” pastāstīja studente. “Tas ir pilnīgi pretstats mūsu šā brīža laika apstākļiem. Jāsaka, ka galvaspilsēta atrodas tādā kā bļodā, no visām pusēm to ieskauj kalni, tāpēc cilvēku dzīvojamās mājiņas saceltas viena uz otras un ieliņas ir šauras šauriņas.” Jāpiezīmē, ka tobrīd gaisa vidējā temperatūra dienā bija no 30 līdz 35 grādiem.

Ceļā uz viesnīcu piedzīvots arī neliels izbīlis. Linda pastāstīja: “Domājām, ka uzbrūk laupītāji. Tā viņiem ir ierasta lieta. Transports tiek apstādināts ar dažādām metodēm, piemēram, iešaujot riepā vai uz ceļa izberot stiklus. Taču atviegloti nopūtos, kad uzzināju, ka pārsprāgusi riepa. Galamērķi – viesnīcu “Posada Schalimar” Rio Caribe ciematiņā – sasniedzām pēc deviņām stundām.” Brauciena laikā bija tikai viena pieturvieta. “Kad izkāpām, cilvēki uz mums burtiski blenza, jo ar savu ādas krāsu un blondajiem matiem ļoti atšķīrāmies. Skatījās tik cieši, ka kļuva pat neērti,” stāstot noskurinājās Linda.

Lai Venecuēlā sazinātos, ar angļu valodu ir par maz. “Viņi runā tikai spāņu valodā, kas viņu izloksnē iegūst pat citu skaņu un nozīmi, tāpēc galvenokārt sazinājāmies ar žestu un zīmju palīdzību,” norādīja jauniete.

Iesaka uzmanīties no laupītājiem

Viesnīca, kur liepājnieki apmetās, bija īsti Fonteina stilā, kā pie mums, tikai atšķirība tajā, ka tur vēl ir arī milzīgs baseins, pie kā pavadīt karstās diennakts stundas.

Lai arī ceļotājus piekodināja vieniem pašiem ārpus viesnīcas teritorijas nedoties, jo ļoti attīstīta ir kriminālā dzīve, Linda aizliegumam nepievērsa uzmanību un šad tad devās iepazīt vietējo ikdienu. Viņu pārsteidza, ka cilvēki nekur nesteidzas – uz ielām atpūšas un ne par ko nestreso. Turklāt viņiem ir dažādas siestas un fiestas, kuru laikā neviens nestrādā un bauda vietējo dzērienu – rumu. “Visapkārt valdīja dzīvīga atmosfēra. Mūzika skanēja gan no lielām magnetolu tumbām, gan mobilajiem telefoniem. Un tā vien gribējās ļauties un turpat uz ielas padejot salsas ritmos. Arī no ēkām plūda savdabīgs dzīvesprieks, jo tās nokrāsotas košās krāsās,” redzētajā dalījās Linda.

Taču no šķietamās idilles realitātē atgrieza ar dažādiem asmeņiem un sasistām stikla pudelēm apdarinātās sētas un restotie namu logi. Tas viss ierīkots, lai pasargātu īpašumu no zagļiem. “Arī durvis ir aizslēgtas. Kad devāmies kaut kur ārpus viesnīcas, atgriežoties vienmēr nācās zvanīt pie durvīm, lai ielaiž. Darbinieki arī aicināja pārliecināties, vai kāds neseko un reizē ar mums nevēlas iekļūt viesnīcas teritorijā,” sacīja Linda. Tieši tādēļ naktsdzīvi jauniete iepazīt nemēģināja, jo bailes ņēma virsroku un ieteikumu pēc pulksten sešiem vakarā nedoties uz ielas ievēroja.

Pārsteigumi ik uz soļa

Citu valstu tūristu ciematiņā Rio Caribe, kur liepājnieki apmetās, bija maz. Vairums sastapto bija no Vācijas. “Tūrisma sezona ir cauru gadu. Vienkārši ciematiņš ir ļoti tālu no galvaspilsētas, kā arī ierastajām tūristu vietām. Šeit nokļūst tikai tie, kas grib redzēt īsto dzīvi,” paskaidroja jauniete.

Venecuēla viesus cenšas pievilināt galvenokārt ar skaistajām pludmalēm, taču jābūt uzmanīgam, jo viļņi ir ļoti spēcīgi. Tādējādi pilnīgi nejauši var iedzīvoties nepatīkamās traumās. Pludmales sevišķi iecienījuši sērfotāji.

Tālajā zemē Linda nobaudīja gan haizivi, gan citas jūras veltes, ēda visvisādus augļus, kā arī īpašus banānus, ko sauc par platonos. “Tie ir tādi lieli un zaļi, ko svaigā veidā nemaz neēd. Tos pievieno gandrīz visiem ēdieniem,” raksturoja ceļotāja. Katru dienu viņa dzēra arī svaigas sulas, kas tur ir lielā cieņā. Lielākais pārsteigums bija vista ar šokolādes mērci.

Kopumā dzīve Venecuēlā ir dārga – gan pārtikas preces, gan dažādi pakalpojumi. Vienīgais, kas tur ir lēts, ir degviela. “Pārrēķinot mūsu naudā, sanāk tikai santīms par litru,” izrēķinājusi Linda. “Nezinu, kā iedzīvotāji izdzīvo. Vidējā mēnešalga ir aptuveni 200 dolāru, tātad – 100 latu. Kaut gan dzīvo viņi vienkārši un pieticīgi, iespējams tādēļ, ka neko daudz nevajag.”

Neaizmirstams bija brauciens ar laivu pa upi un pēc tam gājiens caur džungļiem līdz pasakainam ūdenskritumam. “Neko tādu iepriekš nebiju redzējusi. Upē tieši tobrīd bija bēgums, tādēļ dubļos varējām redzēt mazos krabīšus, kā arī krastos milzīgas mangroves saknes. Krastos bija izvietotas tauriņu ķeršanas ierīces, kurās sagūsta tieši lielos un krāšņos kukaiņus, jo tie ir indīgi. Interesanti, ka noķertie eksemplāri tiek vesti uz pilsētu un atdoti speciālām laboratorijām, kur tos pēta pretinžu izgatavošanai,” pastāstīja Linda. Brauciena laikā viņa redzēja arī lidojošās zivis, krokodilus, delfīnus. Protams, satraucošākais brīdis bija tad, kad interesentu grupiņa izkāpa no laivas un devās džungļos. “Bijām brīdināti: ja slīdam vai krītam, neķerties pie koka ar milzīgiem dzeloņiem. Skatījāmies gan uz augšu, gan zem kājām. Interesantas bija gan lielās augu lapas, gan ap kokiem aptinušās liānas un parazītaugi, kā arī termītu veidojumi,” sacīja Linda. Savukārt ūdenskrituma ūdens esot bijis tik dzidrs kā nevienā citā pasaules vietā, kur Linda pabijusi. Viņi metās ūdenī ar visām drēbēm un apaviem un izpriecājās no sirds. “Tiešām fantastiski!” sajūsmināti iesaucās Linda.

“Sarkanie pret zilajiem” un karnevāla karaliene

Ceļotājiem izdevās trāpīt laikā, kad valstī norisinājās dažādi notikumi, piemēram, prezidenta vēlēšanas un ar to saistītie aģitācijas pasākumi. “Cīkstējās sarkanie pret zilajiem – līdzšinējā prezidenta Ugo Čavesa atbalstītāji un viņa pretinieki. Atbalstu viņš panāca ar dīvainiem lēmumiem, piemēram, pasludinot nākamās divas dienas par brīvdienām vai arī sakot, ka tie, kas par viņu balsos, bankā saņems 250 dolāru. Pie mums nekas tāds nenotiktu,” pārliecināta Linda.

Interesants bija arī gada karnevāla karalienes izvēlēšanas pasākums. “Redzējām tieši publisko gājienu, kura laikā katra kandidāte dejojot aicināja balsot tieši par viņu. Izrādīšanās notika uz speciālas platformas, kas bija piestiprināta pie automašīnas un izdekorēta ar ziediem un baloniem. Uzvarēja tā, kurai tika veltīts vislielākais troksnis,” atminējās jauniete.

Labākais ceļojums mūžā

“Bez maksas mums bija vienīgi viesnīca, pārējos izdevumus – par ēdienu, ekskursijām un transportu – maksājām no savas kabatas. Kopumā ceļojumā iztērēju ap 700 latiem,” izrēķinājusi Linda. Viņa piekrīt, ka ceļojums uz otru pasaules malu nav no tiem lētākajiem, taču iesaka, pirms doties ceļā, izvēlēties visoptimālāko lidojuma grafiku, jo tieši aviobiļetes veido lielāko izdevumu daļu.

“Agrāk biju vairāk ceļojusi pa Eiropu. Šī bija pirmā reize, kad devos tik tālu. Un šobrīd gribas paņemt skolas laikā pierakstītās ģeogrāfijas klades un atkārtot visu par kontinentu klimata atšķirībām, reljefiem, laika zonām, floru un faunu, kā arī daudz ko citu. Tā ir pavisam cita pasaule,” pēc atgriešanās secinājusi Linda. “Tas bija labākais ceļojums manā mūžā. Patika, ka varēju neko nedarīt, tikai atpūsties un piedzīvotais kultūršoks. Beidzot pabiju vietā, kur neko nesapratu!”

Ligita Kupčus,
“Kurzemes Vārds”

Latvieši kārtīgi ieziedušies ar ārstnieciskajiem māliem. Noskalošanās process noticis īpašā baseinā. Visapkārt bijuši vairāki termālie baseini ar atšķirīgu ūdens temperatūru. Vispareizāk bijis pāriet no vēsākajiem uz karstākajiem baseiniem.

Plunčāšanos ūdenskritumā, kurā, kā šķitis Lindai, ir visdzidrākais ūdens pasaulē, liepājnieki izbaudīja no visas sirds. Kaut ko tik skaistu liepājnieku acis sen nebija skatījušas!

Kakao koka augļi. No tiem tiek gatavota šokolāde un citas gardas lietas. Kā apgalvoja meistari, tikai Dienvidamerikā tiek ražota īstā šokolāde. Pie mums – eiropiešiem – pieejamā ir tikai lēts pakaļdarinājums.

Dzīvojamo māju rinda Karakasā. Iemesls, kāpēc nami atrodas tik cieši blakus, slēpjas pilsētas ģeogrāfiskajā novietojumā. Karakasa atrodas tādā kā kalnu ielokā, kas stiepjas visapkārt pilsētai.