Ķēriens uz ēdiena gatavošanu Agrim Rupertam bijis jau no bērna kājas, un arī šodien RTU Liepājas filiāles Profesionālās vidusskolas direktors virtuvē pie katliem un pannām jūtas patiesi komfortabli. Ļoti iespējams, ja savulaik Agris būtu apguvis pavāra amatu, tagad viņš būtu viens no pieprasītākiem šās profesijas meistariem. Bet ir tā, kā ir, un ēdiena gatavošanas prasme visbiežāk tiek likta lietā mājās, brīvdienās.

Lai nesanāktu padomjlaiku ēdnīca

Stāsta A.Ruperts: “Tā kā darba diena sākas agri un mājās iznāk būt vēlu, nekāda nopietnā gatavošana virtuvē nenotiek. Taču sestdienās un svētdienās man patīk ne tikai salātus un dažādus gaļas ēdienus gatavot, bet arī kūkas cept. Piemēram, “Tiramisu”. Jau gadus četrus mūsmājās īpašā cieņā ir itāļu virtuve. Pastas gatavoju visādos veidos un kā tās, tā arī rīsi dod bezgalīgas variāciju iespējas.” Samērā nesen sācis tā pamatīgāk iepazīt vīnu pasauli, kas noticis drauga un vīna laba pazinēja Mārtiņa ietekmē. Tā kā jau vairākus gadus Agrim Itālijā ir paziņas un arī draugs Nedo Pikolo, itāļu virtuves piedāvājums ļoti labi iepazīts un ne viena vien recepte pārbaudīta paša mājās.

Vasarās, kad uz Liepājas vasaras pasākumiem pie meitām Ievas, Elzas un dēla Mārča sabraukuši draugi, Agris ar lielāko prieku stājes pie plīts, lai no viesu sagādātājiem produktiem uzburtu ko garšīgu itāļu gaumē. Visi ēduši un slavējuši! “Es neesmu Mārtiņa Rītiņa variants, kad viss tiek rūpīgi svērts un kopā likts. Man tuvāka Elmāra Taņņa gatavošanas metode – arī es ar ēdienu darbojos, vadoties pēc sajūtām,” pastāsta direktors. “Ja pie plīts stāv un ēdienu gatavo tikai pienākuma dēļ, tad sanāks nekas cits kā padomjlaiku ēdnīcas variants… Bet, ja gatavošanas procesā būsi klāt par visiem simt procentiem, vēl vairāk saņemsi atpakaļ! Nav jābaidās būt radošam.”

Diennakti medīta biete

Reiz, kad aizbraucis pie drauga Nedo uz Itāliju, viņa ģimenei nolēmis sagatavot ko latviešu gaumē, proti, tradicionālos salātus “Siļķe kažokā”. Ar gudru ziņu no Latvijas līdzi paņēmis sālītu siļķi, bet pārējās sastāvdaļas meklējuši vietējos veikalos. Visu atraduši, izņemot sarkano bieti… Galu galā pēc diennakts ar grūtībām tomēr kādā veikalā bieti atraduši. Starp citu, itālieši nepazīstot dilles. Drauga ģimene “Siļķi kažokā” ēdusi un nevienu sliktu vārdu nav teikusi! “Kad Nedo ciemojās pie manis, viņam ļoti iegaršojās mūsu siļķes. Tā kā pie spageti var likt gandrīz visu, nu, gandrīz visu, viņš, mājās pārbraucis, bija mēģinājis tiem pievienot no Latvijas atvesto siļķi. Es arī nobaudīju… mani neuzrunāja, jo siļķe tomēr ēdama ar biezpienu un kartupeļiem,” atceras Agris.

Itālijā dažādos reģionos ēšanas tradīcijas mēdz būt atšķirīgas. Stāstot par Florences apgabala restorāniem, tur kārtīgu maltīti veido no vairākiem ēdieniem. Vispirms ir pasta vai antipasta, tad nāk zupa, svaigi salāti un pamatēdiens – gaļas ēdiens. Tas nozīmē, ka vienam viesim tiek sagatavots apmēram pusotra kilograma gaļas un uz šķīvja nav nekā cita kā tikai gaļa. Ar desertiem neaizraujoties, bet vīnus dzerot. Itālijā cieņā esot arī zirga gaļa. Direktors bija lakonisks: “Bija garšīgi.”

Recepte

“Spagetti a la carbonara“

Pannā sakarsē olīveļļu un tajā apcep sagrieztus sīpolus un 2 daiviņas ķiploka (veselas vai sasmalcinātas). Pēc brīža pievieno apmēram 100 gramu kūpinātas, cauraugušas gaļas, kas sagriezta tik smalki kā pīrādziņiem. Kad viss apcepies, pielej apmēram 250 gramu baltvīna, ko karsē, kamēr alkohols izgarojis, bet palicis vīna aromāts. Visam pievieno sāli, piparus, var arī vienu buljona kubiciņu. Tikmēr lielā katlā un lielā ūdens daudzumā (kam pievienota sāls, eļļa) vāra spageti, kamēr tie pusgatavi (al dente)  – ar mazliet pastingru vidusdaļu. Lielā bļodā sakuļ olu. Vienai paciņai spageti vajadzīga viena ola. Bļodā no katla iegāž gan nokāstos makaronus, gan pannas saturu. Visu samaisa, un ola karstumā sarec. Ēdamo tūlīt liek uz šķīvjiem un pārkaisa ar rīvētu Parmigiano (Parmas) sieru. Klāt dzer baltvīnu no Itālijas. “Bez vīna “Spagetti a la carbonara” zaudē pusi no savas labās garšas!” piebilst Agris.

Daiga Lutere,
“Kurzemes Vārds”

Foto no personīgā arhīva

RTU Liepājas filiāles Profesionālās vidusskolas direktors Agris Ruperts savā virtuvē ar savu īpašo polentas karoti vienmēr jūtas ļoti labi.