”Man vienmēr ir interesējis izprast dažādus procesus. Jo vairāk izzinu, jo vairāk rodas jauni jautājumi, uz kuriem vēlos meklēt atbildes. Varbūt tā vienkārši ir pārāk liela ziņkāre, kādēļ interese tikai aug lielāka,” tā par savu aizraušanos ar fiziku stāsta Liepājas Raiņa 6.vidusskolas 12.klases skolēns Roberts Krists Jaunarājs-Janvāris. Nesen puisis atgriezies no Turcijas, kur ar savu zinātniski pētniecisko projektu ieguva augstāko novērtējumu – zelta medaļu.

Zinātnes aizrauts jau no bērnības

Šobrīd Roberta ikdiena lielākoties sastāv no divām daļām – skolas un treniņiem. ”Pa dienu esmu skolā, bet vakaros futbola treniņā. Brīvo laiku veltu atpūtai vai hobijiem. Man patīk tehnoloģijas, patīk strādāt ar dažādām programmām. Un, protams, zinātne. Fizika ir viens no hobijiem, ko man patīk izlaist caru sevi, censties izprast vairāk.”

Robertu zinātne ir interesējusi jau no agras bērnu kājas.

”Es nebiju nūģītis, bet atceros, ka maziņš būdams, mājās vienmēr šķirstīju dažādas enciklopēdijas, vēl nelasīju, bet skatījos bildītes. Tāpat vienmēr esmu skatījies video materiālus par jaunākajām aktualitātēm.”

Puisis smej, ka ģimenē viņš ir vienīgais, kurš pamatīgi ar to aizrāvies.

Pagaidām lielākais liepājnieka sasniegums zinātnē ir izcīnīta pirmā vieta Turcijas zinātniski pētniecisko darbu (ZPD) olimpiādē. ”Kā zināms, Latvijā ZPD ir obligāts pasākums. Piedalījos ar savu darbu arī valsts olimpiādē. Pēcāk aizbraucām uz konkursu Polijā un tur ieguvām ceļazīmi uz augstāka līmeņa olimpiādi – Turcijā.” Roberts skaidro, ka tā nav bijusi standarta olimpiāde. ”Tur nebija jāpilda uzdevumi, bet gan jāuzstājas ar savu pētījumu, gluži kā pie mums tikai Stambulas universitātes doktoriem un citiem interesentiem.”

Ikdienā puisis lauž stereotipu, ka sports un zinātne nav savienojami jēdzieni. Viņš cenšas parādīt savu labāko sniegumu, gan risinot fizikas vienādojumus, gan uz spēles laukuma. Pirms došanās uz Turciju, liepājniekam bijusi neliela problēma ar laika saplānošanu. ”Pēc Turcijas uzreiz bija jābrauc spēlēt ar Latvijas U19 futbola izlasi, kā centra aizsargam, bet biju vēl neziņā, vai mani izsauks. Tas raisīja jautājumus un pārdomas, vai braukt uz olimpiādi. Bet beigās viss izvērtās ļoti labi, sanāca būt abās vietās.”

Kā cimds ar roku

Par katru panākumu Robertu pārņem gandarījuma sajūta par paveikto. ”Ļoti liels nopelns ir arī manam fizikas skolotājam Uldim Žaimim. Viņš ļoti palīdz ar šo darbu. Skolotājs pats ierosina idejas, pats ķeras klāt pie lietām, kad neesmu pieejams. Viņš ir ļoti strādīgs cilvēks, vienmēr līmenī, priecīgs un entuziastisks. Tas ir papildus motivators. Mums ir ļoti labas savstarpējās attiecības, spējam sastrādāties kā cimds ar roku.”

Pētniecisko darbu puisis izstrādājis viens pats. ”Skolotājs jau sākumā teica, ka labāk darbu taisīt pa vienam, jo tad nebūs jāuztraucas, ka kāds cits nebūs ko izdarījis. Vienīgais cilvēks, kam tu vari uzticēties pilnībā, esi tu pats. Taču sadarbība noritēja ar skolotāju un pētījumus veicām Liepājas Universitātes laboratorijā.”

Skolēna pētījums ir par jauniem siltumizolācijas materiāliem, kurus veido no Liepājas rajonā atrodamajiem dabas resursiem. ”Sākumā uztaisījām materiālus no čiekuriem, sūnām, kūdras. Tā mēs aizstāvējām savus pirmos darbus. Kad viss palika nopietnāk, sākām veidot jaunus materiālus no citām izejvielām. Jo tālāk mēs tikām, jo vairāk iedziļinājāmies detaļās un centāmies projektu uzlabot. Šobrīd esam atraduši siltumizolācijas materiālu no meldriem,” skaidro puisis. Lai uzlabotu pētījumu, Roberts izmanto pārstrādājamās plastmasas pudeles, izkausējot tās, lai noklātu materiālu, uzlabojot tā izturību pret dažādiem faktoriem. Šobrīd ir izstrādāti arī taustāmi materiāli, kā varētu izskatīties gatavais produkts. ”Protams, par precīziem izmēriem vēl es neko nevaru teikt, bet ideja ir. Mūsu galamērķis ir izveidot gatavu produktu. Šobrīd cenšamies atrast labāko variantu un pilnveidot to.”

Sportiskais azarts arī fizikā

Liepājnieks nebija gaidījis, ka projekts gūs tādus panākumus. ”Kad biju uztaisījis darba teorētisko daļu, skolotājs teica, ka tas ir augstā līmenī un nākotnē izmantojams kā bakalaura darbs. Bet nekādu tālāku plānu man nebija. Protams, es sapratu, ka varu tikt uz valsts olimpiādi, bet sākumā negāju uz tādu mērķi. Kad viss sāka kustēties uz priekšu, manī ieslēdzās dabiskais sportiskais azarts, sacensības gars. No sporta tas pārnesās uz zinātni,” smej puisis.

Arī puiša ģimene ir priecīga par sasniegumiem. ”Mammai, kā matemātikas skolotājai, ir prieks. Arī māsas ir izglītības atbalstītājas un jūtas gandarītas. Varbūt tētis mazliet mazāk, viņš, kā jau standartā pieņemts, vairāk priecājas par panākumiem sportā.”

Visspilgtāk Robertam atmiņā ir palicis Latvijas posms. ”Nesen mana omamma aizgāja no šīs pasaules. Viņa vienmēr visiem mazbērniem bija stāstījusi cik svarīga ir izglītība. Pēc pētnieciskā darba aizstāvēšanas ar ģimeni bijām aizbraukuši līdz viņas dzīvoklim paņemt mantas. Pēc aizstāvēšanas bija teikts, ka skolotājs mums paziņos par rezultātiem līdz pulksten 17, bet bija jau pāri 20. Mēs jau grasījāmies iet ārā no dzīvokļa, kad pēkšņi saņēmu īsziņu, ka esmu ieguvis pirmo vietu fizikā.

Tas likās tik sirreāli, ka tieši tur, kur cilvēkam tas bija vissvarīgākais, saņēmu jaunumus. Visu ģimeni pārņēma emociju vilnis. Tā bija sirdij tuva lieta, kas notika visā šajā procesā.”

Kā vislielāko ieguvumu liepājnieks vērtē gūto pieredzi. ”Man ļoti patīk uzstāties publikas priekšā, stāstīt par savām idejām, komunicēt. Mans lielākais ieguvums ir tāds, ka varēju attīstīt šo prasmi. Jo vairāk tu komunicē ar cilvēkiem, jo vairāk saproti, kā viņi reaģē. Tu zini kā adaptēties situācijai,” tā Roberts. Viņš ļoti rūpīgi gatavojas katrai uzstāšanās reizei. ”Vienmēr cenšos visu cītīgi sakārtot, labāk trīs reizes pārbaudu. Tāpat ir arī futbolā. Kad braucu uz spēlēm, zinu, ka esmu visu salicis, bet tik un tā vēlreiz izeju cauri.”

Kafija nav glābējzvans

Šobrīd futbols un pētnieciskais darbs Roberta dzīvē aizņem lielāko daļu laika. ”Tā dēļ sanāk neaiziet uz kādām lekcijām, iekavēt. Taču man ir jāpasakās skolas vadībai, kas ir ļoti atsaucīga un nāk pretī.” Jautāts, kā visam atliek laika, Roberts skaidro: ”Nav tā, ka visu laiku strādātu – ir jau arī vakaros brīvais laiks, kad vienkārši varu paskatīties seriālus, vai pasēdēt pie datora. Lai gan tas nav pats produktīvākais, ko var darīt, bet reizēm vajag arī tā.”

Puisis uzskata, ka ir labi celties pēc iespējas agrāk.

”Ir ļoti labi, ja tu celies agrāk, tev ir vairāk laika izdarīt visu plānoto. Bet tā ir tikai teorija. Es neesmu rīta cilvēks, bet cenšos celties pēc iespējas agrāk, pēc saviem spēkiem. Tāpēc man ļoti patīk braukt uz izlases spēlēm. Tas disciplinē un ieliek tevi ritmā.”

Taču arī Robertu reizēm mēdz pārņemt izpumpēšanās sajūta, ”Es nekad nedzeru kafiju. Cenšos neatstāt kafiju kā glābējzvanu. Vēlos izvairīties no tā, ka tu pats no rīta vairs nespēj pamosties bez kofeīna devas. Labāk ir dabiski pamosties, iekustēties.” Ja puisis jūtas pārguris viņš sev atvēl laiku atpūsties un atkal uzkrāt spēkus.

Šobrīd puisis mācās 12. klasē, līdz ar to ļoti aktuāls kļūst jautājums par nākotnes plāniem. ”Tas nebūt nav vienkārši. Šobrīd man ir vairāki varianti, par to nevaru sūdzēties,” smej liepājnieks.

”Izvēlēties ir pati grūtākā daļa – saprast, ko tiešām gribas darīt, kas būtu vispareizāk. Bet vairāk es sliecos uz futbolu. Spēlēju jau 13 gadus un šobrīd tam atdodu dienas lielāko daļu, domas, enerģiju, sevi visu.”

Neskatoties uz to, ka Roberts nolēmis savu nākotni saistīt ar futbolu, viņš nav kategorisks arī pret citiem dzīves pagriezieniem. ”Vienmēr esmu uzskatījis, ka mācīties var visa mūža garumā un jebkurā laikā, bet ir lietas, kuras, ja ir saprašana un spēja domāt, var veikt arī bez diploma. Protams, es nesaku, ka nevajag iet mācīties, tas par sliktu noteikti nenāks. Bet nebūt nav tā, ka diploms tev garantēs darbu, profesiju vai atvieglos dzīves mērķi. Diploms ir tikai vēl viens darba rīks, kas palīdz tikt līdz mērķim,” paskaidro talantīgais liepājnieks.