Kad pirms sešiem gadiem Anitas Reines dzīvē ienāca Ramoss – Aļaskas malamuts –, viņa atzīst, ka daudz kas ir mainījies. Suņa dabiskais aicinājums ir būt kustībā, līdz ar to arī Anitai jākustas. “Pirms tam ap savu māju zināju apkārtni divu, trīs kilometru rādiusā, nu vismaz 30,” viņa pasmaida. Abi jau vairākus gadus piedalās sacensībās, pērn viņiem piepulcējusies arī Messi – vēl viens Aļaskas malamuts, ko Anita paņēmusi, jo, piedaloties sacensībās, vienmēr sajūsminājusies par šiem skaistajiem suņiem.

Pirmo reizi – ar kamanām

Februāra izskaņā A.Reine ar abiem četrkājainajiem draugiem startēja kamanu suņu ziemas čempionātā Madonā. Savā klasē iegūta trešā vieta. Par rezultātu Anita pasmaida: “Mēs jau bijām tikai trīs dalībnieces.” Trases nepilnie seši kilometri pieveikti ātrāk par pusstundu. A.Reine priecājas, ka tikusi līdz finišam. Līdz tam ar suņu puiku Ramosu startējusi citā disciplīnā – skijoringā, – kad suns velk slēpotāju. “Tā kā man tagad ir divi suņi, ar kuru tad brauksi un kuru ne?” Anita teic, ka nav gribējusi kādu apdalīt. “Turklāt pa tik kalnainu apvidu es nekāda dižā slēpotāja neesmu, tāpēc izdomāju, ka brauksim ar kamanām.” Viņa min iemeslu, kādēļ, iespējams, uz goda pjedestāla nav pakāpusies vēl par kādu vietu augstāk: “Varbūt psiholoģiski biju sabijusies no tā, ka pēdējo reizi pa sniegu slēpojām janvāra beigās. Kad braucu turp, zvanīju un pārjautāju, vai tiešām jums ir sniegs. Kā tas Madonā noturējās, nezinu.”

Anita pastāsta, ka uz sacensībām braukusi ar kamanām, kuras ir no tā laika, kad Latvijā vispār sākusies kamanu suņu kustība. Meistars braucamo savedis darba kārtībā – pielabojis un restaurējis. Taču piedalīties sacensībās Madonā ar šīm kamanām nav ļauts, un Latvijas Kamanu suņu sporta federācija piešķīrusi savu inventāru. Taču tas Anitu nav apbēdinājis: “Jau brauciena laikā jutu, ka iedotās kamanas ir daudz labākas par manējām. Manas der treniņiem, bet ne sacensībām.” Arī kamanu ražošana nepārtraukti attīstās, norāda sportiste.

Anita atzīst, ka startēt nav viegli. “Ja cilvēks visu mūžu ir slēpojis, skrējis, braucis ar riteni, un tam visam klāt tagad piesaistījis suni, tad, protams, viņam viss padosies daudz labāk, nekā tam, kas līdz tam neko no tā dzīvē nav darījis.” Šogad ziemas sacensībās piedalījās vien kādi 30 sportisti, bet bezsniega sacensības parasti pulcē vairāk nekā simts dalībniekus.

Var skriet arī ar taksīti

Jau pavisam drīz – 2.aprīlī Garkalnē – tiks uzsākta jaunā bezsniega sporta veidu (drailenda) sezona. Tur notiks Latvijas bezsniega kausa 1.posms “Zaļie gurķi”. Šo sacensību galvenais mērķis ir dot iespēju novērtēt savus un suņu spēkus tieši iesācējiem. Izrādās, ka arī Anita savu sportistes karjeru pirms pieciem gadiem sākusi ar šīm sacensībām. “Šī ir tā reize, kad izmēģināt, – kā ir startēt kopā ar suni,” Anita piekrīt, un aicina arī citus piedalīties, pieļaujot, ka varbūt kādu līdz šim atturējis apstāklis, ka būtu jāsacenšas ar jau pieredzējušiem sportistiem. “Federācijai ir arī inventārs, ko var aizdot uz sacensību laiku,” piebilst Bernātu puses iedzīvotāja. Lai sportotu kopā ar suni, obligāti jābūt pareizam ekipējumam – iemauktiem, elastīgajai pavadai un jostai sportistam. Tikai tad tas būs droši un nekaitēs ne sunim, ne cilvēkam.

Vaicāta, vai ir nozīme suņu šķirnei, piedaloties kamanu suņu sacensībās, Anita saka, ka nē. “Suņu šķirnei un viņa ciltsrakstiem nozīme ir izstādēs. Sportā ir derīgs praktiski jebkurš suns,” uzsver A.Reine, sakot, ka var piedalīties arī, piemēram, mazie taksīši. “Un kāpēc gan ne? Mani suns papildus velk uz priekšu, tā varu iegūt kādu bonusu, bet, ja taksītis ātri skrien un tu pats arī, tad tādu kā mani noteikti var apdzīt.” A.Reine teic, ka pats galvenais ir tas, lai mīlulis ir socializēts, nekristu virsū citiem suņiem. “Plūkšanās savā starpā netiek pieļauta.”

Nedēļu vēlāk, no 9. līdz 10. aprīlim, notiks Latvijas bezsniega kausa posms “Race Dog Cup 2016”, kas ir arī Baltijas un pasaules kausa posms.

Šogad “Baltijas kausam” ir seši posmi, sacensības notiks ne tikai Latvijā, bet arī kaimiņvalstīs – Lietuvā, Baltkrievijā, Krievijā un Igaunijā, pastāsta A.Reine. Sacensību trases esot dažādos līmeņos ar dažādām sarežģītības pakāpēm – ar kalniem, lejām, līkumiem, leņķiem utt. Atkarīgs no sacensību vietas. “Tas, protams, prasa fizisku sagatavotību, un ne tādu – bišķi, bet riktīgu trenētību,” no pieredzes zina teikt Anita. Parasti sacensības ilgst divas dienas, tāpēc dalībniekiem jādomā, kur apmesties. “Jā, šis vaļasprieks nav lēts,” atzīst A.Reine, kaut vai ņemot vērā ceļa un nakšņošanas izmaksas. Jo Latvijā sacensības pārsvarā notiekot Rīgas tuvumā. Vēl jau jāsagādā nepieciešamais inventārs, plus komandas biedra – suņa – uzturēšana.

Kamanu suņu sacensību sezona ilgst teju visu gadu, izņemot vasaru. Tā – atpūtai, jo ir pārāk karsti, lai startētu. “Plus 16 grādu ir galējā robeža,” Anita pastāsta, ka siltā laikā starti ir vai nu agri no rīta vai vakarā.

Došanās pastaigās – obligāta

Tā kā Liepājā A.Reine ir vienīgā, kas ar saviem mīluļiem piedalās kamanu suņu sacensībās, sieviete ir rīdzinieku komandas “Racedog Latvia” sastāvā. “Viena jau komandu netaisīšu,” viņa smaidot paskaidro, gan atzīstot, – ir skumīgi, ka domubiedrus jāmeklē tik tālu. “Ja kāds grib piebiedroties, laipni aicināti! Ļoti priecāšos par kādu kompanjonu treniņiem tepat Liepājas pusē un labprāt dalīšos informācijā gan par ekipējuma, gan treniņu un sacensību jautājumiem.”

“Ne jau visiem ir tā, ka – atver mājas durvis un mežā iekšā,” teic A.Reine, vērtējot, kāpēc šāda veida darbošanās ar suņiem mūspusē nav aizrāvusi lielāku skaitu cilvēku. “Darba suņi – malamuti vai haskiji – nav piemēroti visiem,” pārliecināta Anita. “Ar viņiem daudz jākustas, jāskrien.” A.Reine šos suņus iesaka tikai tādiem cilvēkiem, kuriem tiešām patīk sportisks, aktīvs dzīvesveids, jo darboties ar suni katru dienu – tā ir norma. Pirkt malamutu vai haskiju tikai izteiksmīgā izskata un skaistā kažoka dēļ, neiepazīstoties ar viņa raksturu un spējām, būtu liela kļūda. Piemēram, malamutam būs vislabāk, ja viņš var dzīvot laukā, dzīvoklī tas mocīsies pats un arī saimnieki nebūs laimīgi.

Lai rādītu, ka ar suni var doties kopā arī skriet, ne tikai iziet vienkāršā pastaigā, Anita ar saviem mīluļiem pērn Liepājā piedalījusies gan 18.novembra skrējienā, gan arī Vecgada labdarības skrējienā. “Jāuzliek gan pareizais ekipējums. Tad suns būs kontrolējams un arī neizdarīs nekādas ziepes,” akcentē trenēto suņu saimniece. “Suņi ir gudri dzīvnieki. Ātri mācās.” Vaicāta, kāda ir atšķirība, ja skrien kopā ar suni, Anita atbild, būtībā skrējēju suns velk uz priekšu. Cilvēkam tad tiek nodarbinātas vēl citas muskuļu grupas, nekā ierasts, jo papildus savai kustībai uz priekšu vēl arī jāspēj piebremzēt suni.

“Agrāk pat nevarēju iedomāties, ka spēšu noskriet septiņus kilometrus,” par sevi mazliet brīnoties, atzīst Anita, bet tagad, esot kopā ar malamutiem, viņa ar tiem ne tikai brauc ar velosipēdu dažāda garuma distances, bet arī skrien un slēpo, tagad traucas arī ar kamanām.

“Man patīk būt dabā,” teic A.Reine, priecājoties, ka viņai ir kompānija – Ramoss un Messi. Suņi vienmēr ir gatavi kopā ar savu saimnieci kaut kur doties, uz aktivitātēm tos nav jāskubina. Parasti vakarā, pēc tam, kad Anita pārrodas mājās no darba, viņi dodas ceļā. “Vīru tas neinteresē, tāpēc suņi pārsvarā ir manā pārziņā,” smaidot pastāsta sieviete. Trijatā apkārtne iepazīta kārtīgi – vismaz 30 kilometru rādiusā. Parasti Anita brauc ar velosipēdu, bet suņi viņu velk. “Ja ir sniegs, tad pastaigā dodos ar slēpēm.” Sieviete pamanījusi, ka Ramoss un Messi “visu sevi neizliek”, savukārt sacensību laikā viņos “ieslēdzas pavisam cita domāšana”. “Viņi skrien, strādā. Viņos ir sacensību gars, jo saprot, ka tas ir pavisam kas cits, nevis atpūta mājās.”

Interesanti, ka četrkājainie draugi nosaukti slavenu futbolistu vārdos. “Vārdus deva bērni: Ramosam vārdu deva dēls, kas tobrīd spēlēja futbolu “Liepājas metalurgā”, bet Mesim – meita.”

Zināšanai

Sniega (kamanu) suņi Latvijā nav jaunums, bet darbošanās ar šiem suņiem jeb kamanu suņu sports joprojām ir maz iepazīta lieta. Tas ir interesants, jo tajā ir svarīga cilvēka un suņa saprašanās un fiziskā forma ir jāattīsta gan suņiem, gan cilvēkam. Ziemā kamanu suņi velk ragavas vai slēpotāju, bet bezsniega aptākļos – suns velk skrējēju (kanikorss), riteņbraucēju (baikdžorings), skūteri (bezpedāļu velosipēdu) vai 2, 4, 6 suņi (suņu pajūgi) velk velokamanas.