Nodarbojoties ar sportu profesionāli, tā pelnot sev iztiku, reiz pienāk brīdis, kad karjera jābeidz. Ja sports nav paguvis apgūt kādu arodu, satraukums par to, ko darīt tālāk, var būt liels.

Jautājām ar Liepāju saistītiem sportistiem, kā iegrozījusies viņu dzīve pēc tam, kad profesionālajam sportam dažādu iemeslu dēļ pielikts punkts un kādēļ mācīties ir tomēr ļoti vērtīgi.

Lai uzsāktu ko jaunu

Pērnā gada oktobrī no basketbola arēnas – komandas ”Liepājas lauvas” – aizgāja Vairis Pusaudzis. Daudziem tas bija liels pārsteigums, jo viņš bija viens no spēlētājiem, kas pavadījis visilgāko laiku komandā. ”Īsti vairs neguvu no tā baudu. Iespējams, par ilgu aizsēdējos Liepājā, vajadzēja meklēt jaunu izaicinājumu,” iemeslu paskaidro Vairis. ”Bija piedāvājums braukt spēlēt ārpus Latvijas. Iespējams, ja tas finansiāli būtu bijis labāks, turpinātu spēlēt, bet īstenībā jau biju izlēmis, ka viss, pietiek! Domāju, jo ātrāk sākšu ko jaunu, jo labāk man!”

Kā profesionāls sportists Vairis nospēlēja deviņus gadus. Vai nebija doma pēc tam kļūt par treneri, kas ir visai ierasta prakse šādos gadījumos? ”Protams, bija. Nav jau tā, ka šo domu esmu pilnīgi atmetis, bet šobrīd kaut ko prognozēt ir grūti. Pagaidām mani apmierina tas, ko es daru. Turklāt trenera izglītību var iegūt, mācoties vienu gadu Latvijas treneru izglītības centrā, to es vēl varu paspēt,” saka liepājnieks.

Šobrīd Vairis pārsvarā uzturas Rīgā, Mārupē, un strādā SIA ”S.B.C.” par ražošanas direktora vietnieku. Uzņēmums nodarbojas ar metāla būvkonstrukciju ražošanu.

Vairis ir absolvējis Liepājas Universitātes datoriķus, un viņš atzīst, ka tas nebija viegli. Salīdzinot ar vidusskolas laiku, daudz grūtāk nācies apvienot studijas ar treniņiem, jo dažbrīd tie bijuši pat trīs reizes dienā. ”Vēlējos kļūt par meistarīgu spēlētāju,” atminas basketbolists, līdz ar to studijas atstātas novārtā. Tomēr absolvēt augstskolu palīdzējis lielais gribasspēks. Un šobrīd iegūtā izglītība noder, jo darbs ir ar datoru, programmām, arī mācītā augstākā matemātika noder. Kursos tiek apgūta arī tehniskās aizsardzības un drošības speciālista iemaņas. ”Izglītība, protams, ir ļoti vajadzīga, jo nekad nezini, kā izvērtīsies tava sportista karjera. Gadās visādas traumas un daudz kas cits. Ja sportists nespēlē patiešām labā ārzemju klubā, tad visai dzīvei ir ļoti grūti nopelnīt. Tieši tādēļ augstākā izglītība nekad nenāk par ļaunu!” pārliecinājies Vairis.

Šobrīd paralēli ierastajam darbam puisis turpina kustēties. Viņš Rīgā spēlē dubultamatieru līgā ” SEB bankas” komandā, Rietumu līgā pie ”Vērgales/Dunas”, kā arī Liepājas pilsētas čempionātā ar bufetniekiem. Jāpiebilst, ka ”Red Sun Buffet” komandā spēlē vēl viens no bijušajiem lauvām – Klāvs Ansons. Un abiem šobrīd veicas ļoti labi. Vairis ir viens no rezultatīvākajiem spēlētājiem pilsētas čempionātā.

Vairis par mājām joprojām uzskata Liepāju, un cenšas šurp atbraukt katru piektdienu, jo šeit ir ģimene un labākie draugi. Domas par došanos prom uz ārzemēm viņam ir bijušas, taču pati vēlme – ne. Šādu lēmumu viņš pieņemtu galīgas bezizejas gadījumā.

Redz, vai galva strādā

Futbolists Viktors Dobrecovs par to, ka beidz savu spēlētāja karjeru, paziņoja 2008.gadā. Uzreiz pēc tam viņš sāka strādāt par treneri ”Liepājas metalurga” dublieru komandā. Uz neilgu laiku 2009.gadā gan Viktors apstākļu spiests atgriezās lielajā sportā, jo vairāki metalurgi bija guvuši traumas. Viņš palīdzēja komandai izcīnīt čempionu titulu, un tūlīt pēc tam atgriezās pie saviem audzēkņiem – jauniešiem vecumā no 15 līdz 19 gadiem. ”Sportam biju atdevis vairāk nekā 20 gadus. Sapratu, ka laiks beigt,” atminas Viktors, un šobrīd viņš dara to, kas ļoti patīk. ”Kādreiz gaiņāja mani, tagad ir pienācis mans laiks,” smejoties saka futbolists, taču piebilst, ka nav no to cilvēku kategorijas, kas gatavi otru iznīcināt. ”Tagad ar datoru palīdzību var noteikt, cik smagi var likt strādāt. Agrāk visiem viss bija vienādi.”

Viktors atceros tos laikus, kad mācījies Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5.vidusskolā, un ar kādām grūtībām to pabeidza, jo ”sports atņēmis visu”. Nokļūstot komandā 16 gadu vecumā, treniņi bijuši divas reizes dienā, dažkārt treniņnometņu dēļ ārzemēs skolu nācies kavēt nedēļām. ”Bija grūti savienot,” atminas futbolists, taču uzskata, ka to ir jāspēj. Tādās valstīs kā Anglijā vai Spānijā ir speciālas futbola skolas, kurās abas lietas – izglītība un sports – ir apvienotas un pielāgotas viena otrai. Ko tādu izveidot Latvijā finansiālu apsvērumu dēļ šobrīd būtu grūti. ”Šajās skolās akcents ir likts tieši uz mācībām. Lai cik talantīgs bērns būtu, no viņa šķiras, ja ir nesekmīgs,” pastāsta Viktors. To, vai bērnam galva strādā, var redzēt arī laukumā. ”Manuprāt, sportists, kurš arī mācās, apgūst vairāk. Ir disciplīna. Turklāt visi nevar kļūt par izciliem sportistiem,” atgādina treneris.

Kādas ir galvenās pārmaiņas dzīvē pēc tam, kad sportista karjera beigta? ”Palikt vispār bez sporta ir ļoti, ļoti grūti. Daudzi, piemēram, nodzeras, jo neprot plānot. Būt sporta komandā tādā ziņā ir vienkārši. Zini cikos ir ēdienreizes, treniņi, cikos tev atbrauks pakaļ autobuss, lai aizvestu uz spēli. Tādā ziņā nav jādomā – ir saraksts pēc kura jāvadās. Un kad tā visa vairāk nav, nezini ko darīt. Pēc karjeras jāmeklē, kur savas smadzenes atkal nodarbināt. Var meklēt darbu un strādāt, var studēt,” pastāsta Viktors. Pēdējais laiks, kad futbolistam jāsāk domāt par kaut ko citu, ir apmēram 34 gadu vecumā.

Paralēli trenera darbam Viktors studē Latvijas Sporta akadēmijā. Iestājies pērn septembrī. Tāpat papildus tiek celta trenera kvalifikācija, apmeklējot kursus.

”Izvēlējos strādāt ar vecākiem bērniem tādēļ, ka zinu, cik grūti ir ar mazajiem, cik grūti viņiem kaut ko ieskaidrot. Un cerēju, ka mani vēl atcerēsies un būšu autoritāte. Atcerējās, un domāju, ka arī tāpēc viņi manī ieklausās,” smaidot atzīst futbolists.