Mani sauc Līva un šajā valstī mitinos nedaudz vairāk kā divus gadus.  Un, jā, Ķīna nav tikai Lielais Ķīnas mūris, Aizliegtā pilsēta, terakotas karavīri un Šanghaja, un Hongkonga nav Ķīna… Šeit ir kaut kas no visa, kaut kas īpašs, nedaudz maģisks un ļoti bieži – nesaprotams. Par to arī mēģināšu pastāstīt turpinājumā…

Plāns – strādāt par skolotāju

Tātad visu no sākuma. Universitātē, diezgan lielas nejaušības dēļ sāku studēt ķīniešu valodu (uhhh.. lielā valsts un mūsu pasaules nākotne, visas durvis būs vaļā!). Pēc trīs gadiem Latvijas Universitātē, saņēmot bakalaura grāda diplomu, nodomāju – tad nu var sākt dzīvot! Latvijā apzināju vairākas iestādes, kas varbūt varētu būt ieinteresētas noalgot ”ķīniešu valodas speciālistu” (cik gan pēc 3 gadiem LU var būt ”speciālists”), taču krīzes gaidās nevienam mans piedāvājums nelikās gana interesants. Tad nu nākamais solis bija atrast nodarbošanos Ķīnā – nu ja jau esmu ”iegrābusies” šajā valodā un kultūrā, tad vajadzētu arī dzīvē apskatīt. Domāts, darīts! Tā kā stipendijas Latvijā apkārt nemētājas, nācās meklēt darbu. Viss notika diezgan veiksmīgi un pavisam drīz jau biju lidmašīnā uz Ķīnu.  Sākotnējais plāns – 1 gads Ķīnā, Wuhan (Uhaņas) pilsētā,  strādāt par angļu valodas skolotāju.

Ierodos Wuhan ap 11 vakarā un saprotu, ka mans koferis ir palicis Šanghajā. Jožu uz lidostu un ceru, ka darbā iekārtošanas aģents Kevins mani sagaidīs un visu nokārtos (un mani arī atpazīs). Viņu satiekot, pastāstu par savām nedienām ar koferi un vīrietis aiziet runāt ar lidostas darbiniekiem. Koferis būšot rīt. Nu labi, neko darīt. Braucam uz viesnīcu.

Izskata dēļ brokastis McDonald’ā

Vairāk kā stundu braucam autobusā uz pilsētu. Ir jau diezgan vēla nakts. Mans uzticamais aģents jau guļ. Pienākot gala pieturai, kāpjam ārā un dodamies uz viesnīcu.

No rīta, labi izgulējusies, sakrāmējusi savu vienīgo mazo rokas bagāžas somu, sagaidu arī savu jauno biedru Kevinu un dodamies brokastīs. Blonda matu krāsa laikam asociējas ar pasaulslaveno McDonald’s, kur arī tieku vesta brokastīs (tās nu nebija brokastis, ko gaidīju un pēc kā jau ilgojos pirmajā dienā Ķīnā). Lai nu kā, tālāk dodamies uz manu jauno mītni. Un izrādās, ka tā ir istaba dzīvoklī pie diviem ķīniešu brāļiem, attiecīgi vienu ”izliekot” gulēt uz dīvāna. Nav gluži tas, ko gaidīju… Man tiek paskaidrots, ka palikšu šeit, kamēr mani apstiprinās darbā un tad jau tikšu pie savas personīgās dzīves vietas.

Pēc dažām dienām mani no rīta pamodina dzīvokļa biedra klauvējiens pie durvīm – man esot tikšanās, kāda un kur, nav ne mazākās nojausmas. Man plaukstā iespiež no piezīmju klades noplēstu stūri ar dažām ķīnzīmēm, cik noprotu – adresi. Atrodu taksi, parādu adresi, dodamies ceļā. Iesēžos priekšējā sēdeklī un, sākot ceļu, saprotu, ka šofera nepiepildītais sapnis ir būt par F1 formulas pilotu. Kamēr ar acīm cenšos sekot ceļam, ar roku tiecos pēc drošības jostas. Kad vadītājs to pamana, saka, ka nav jēgas, tā nedarbojas. Tad nu ar aizturētu elpu vairāk kā pusstundas garumā, apbraucot citus auto pa ietvēm vai rindu ar auto vienkārši pa pretējo joslu.. līkumā.. visu laiku, protams, pavadot darbības ar signāltaures troksni.

Beigās tomēr sveika un vesela, tik ar nelielu izbīli, esmu nokļuvusi galapunktā, kur mani sagaida aģents un ved uz darba pārrunām. Pa ceļam caur ļoti skaistu māju kompleksu man tiek paziņots, ka šis ir dārgākais un prestižākais bērnudārzs šajā pilsētā, mēneša maksa par bērnu mēnesī ir apmēram  Ls 400 un, jā, šī dārziņa direktore ir no Amerikas. Tajā brīdī mani pārņēma vieglas šausmas – kā lai pārliecinu amerikānieti Ķīnā, ka es, latviete, esmu vislabākā angļu valodas skolotāja?! Intervija bija veiksmīga un pēc dažām demo klasēm jau esmu pieņemta darbā. Tiesa gan, ar to netiek atrisināts dzīves vietas jautājums. Arī vīzas.

Nedienas ar dzīvokļa meklējumiem

Kad līgums parakstīts, jautāju par dzīvokļa iespējām, uz ko saņemu atbildi, ka par to man jājautā manam aģentam, bet tas, ko skola man var piedāvāt, ir koju variants – daudz lētāks, protams, salīdzinot ar dzīvokļa cenām un pie tam vēl atrodas tajā pat kompleksā, kur bērnudārzs. Tā kā naudiņas līdz ir tik, cik ir, un alga būs tikai pēc mēneša, piekrītu apskatīt tā dēvētās kojas.

Ķīniešu asistentes uzved mani uz 30-kaut kādu stāvu celtnē, kas ir svaigi kā uzcelta, jauna… Ieved mani dzīvoklī. Tur skatam paveras viesistaba un divas ”guļamistabas”, katrā divas divstāvīgas gultas. Virtuves nav, bet ir elektriskā tējkanna. Vannasistaba ir tāda telpa, kur gar visu sienu ir izlietnes, sānā, mums pieņemtās tualetes vietā, ir tā sauktās ”pēdiņas”. Nopētu visu un saprotu – nē, šis laikam jau tomēr nav tas, kur vēlētos (varētu) dzīvot. Dodos pie savas jaunās priekšnieces un stāstu, ka neesmu īpaši priecīga dzīvot kopā vēl ar septiņām ķīniešu skolotājām un bez virtuves, ”jokainu” vannas istabu. Attieksme ir saprotoša un man apsola par šo jautājumu vēl padomāt.

Divas dienas ķīniešu skolotājas mani vadāja pa dzīvokļiem. Tipiskiem ķīniešu dzīvokļiem – ”ķīniskām” tualetēm, izlietnēm ar spaini zem tām,  pussagruvuši, netīri, vienā pat nebija elektrības, ko gan solījās pieslēgt, kad noslēdzu līgumu (šajā brīdī man vairs nekādas uzticības nebija šai tautai), bija dzīvoklis, kur man pašai būtu jāiepērk matracis gultai, ledusskapis, veļasmašīna u.c. dzīvošanai nepieciešamās lietas (diezgan ”loģisks” solis, ja plānoju šeit būt tikai gadu…).  Manas prasības bija interneta pieslēgums un gaisa kondicionieri (jo centrālās vai jebkādas citas apkures te nav, jo pilsētas atrodas valsts vidienē, un tad, kad valdība vilka līniju valsts vidū, lai noteiktu, kura Ķīnas daļa ir dienvidi, kura ziemeļi – Wuhan palika zem svītras dienvidu daļā, neņemot vērā reālos laika apstākļus ziemā un rudenī, līdz ar to arī bez apkures). Lieki piebilst, ka visu laiku jutos, ka esmu ļoti izlutināta, jo pieprasu kādas ”super-ekstras”.

Tāpat sanāca problēmas ar vīzas pagarināšanu, jo devos ar tūristu vīzu, un kā izrādījās, lai iegūtu darba vīzu, man ir jāizbrauc no valsts… Un, lai iegūtu darba vīzu, ir nepieciešami dažādi dokumenti no dažādām valsts iestādēm, kas, protams, prasa laiku. 

Mazu, mīlīgu dzīvoklīti, turklāt netālu no darba vietas, tomēr drīz vien atrast izdevās, arī vīzas jautājums atrisinājās. Tā kā nu varēju “atdoties” Ķīnai, neuztraucoties par mājām – viss pa smuko (tam vajadzēja “vien” divus mēnešus).

Par to, kas pietrūkst…

Kopš šī piedzīvojuma ir pagājuši vairāk kā divi gadi, taču šķiet, ka noticis daudz senākā pagātnē, jo Ķīna un ķīnieši nebeidz pārsteigt. Lai cik arī briesmīga neizklausītos mana pirmā pieredze ar Ķīnu, viss ir beidzies daudz laimīgāk, kā bija plānots. Februāra brīvdienās devos apskatīt galvaspilsētu, kur iepazinos ar citu ”tūristu” no Kolumbijas, kas strādā biznesa jomā arī tepat Ķīnā. Pavisam nesen nosvinējām savu gada kāzu jubileju. Un nu jau šo vietu saucu par mājām.

Par to, kas pietrūkst, īsts latvietis, lai kur atrastos, apgalvos, ka trūkst rupjmaizes, biezpiena, Kāruma sieriņu, siļķes, siers, skābais krējums, Provansas majonēze, Rīgas šampanietis utt. Arī es neesmu izņēmums, taču ar laiku, adaptējoties attiecīgajai valstij, šī nepārvaramā kāre pēc ”kaut kā latviska” zūd. Protams, atgriežoties Latvijā, saproti, kas pietrūcis visu šo laiku, bet varu apgalvot, ka pēc rupjmaizes vairs vakaros neraudu. Diemžēl vai par laimi. Arī lidmašīnas biļetes izpārdošanu laikā no šejienes un Latviju netirgo par pieciem eiro.

Šodien pieķēru sevi pie domas, ka pietrūkst Latvijas rudens, sārto un dzelteno lapu, zemās debesis; kā jau īstai liepājniecei, ļoti pietrūkst jūras – ziema, vasara vai rudens. Pietrūkst savējo cilvēku – mammas, papa, omammas, opapa, brāļa, draugu… Latviju vairs neuzskatu par savām mājām – manas mājas un ģimene ir šeit – šodien tā ir Ķīna, rīt jau varbūt kaut kur citur un tas jau vairs nav svarīgi, kur, ja esi ar ”savu cilvēku”. Dzīvojam skaistā dzīvoklī, audzinām divus suņu bērnus, vakaros skatāmies jaunākās pirātiskās filmas, strādājam un atpūšamies. Latvijā uz dzīvi neplānojam atgriezties, jo, kā pierādījās mūsu mēģinājumos sareģistrēt laulību tur, ārzemnieki vēl joprojām tiek uzskatīti par valsts ”ienaidniekiem, iekarotājiem un vispār par nevēlamām personām” (arī šis stāsts ar pirkstu asins nospiedumiem ir grāmatas cienīgs stāsts).

Izkāpt no savas iesildītās vietiņas, sava burbuļa, kur esam – ir grūti. Iet pretī kaut kam nezināmam prasa lielu drosmi, uzdrīkstēšanos un spēku. Ejamais ceļš nav viegls un rožlapiņām kaisīts. Šobrīd varu apgalvot, ka esmu uzaudzējusi ”biezu ādu” un ”dinozaura cienīgu spuru” un vairs nekas nešķiet neiespējams. Tas viss arī veido, tā saukto, DZĪVI. Nevienu lēmumu, ko esmu pieņēmusi savā dzīvē, nenožēloju. Un varbūt kaut kas, kas notiek tikai sagadīšanās vai nejaušības pēc, var būt tieši tas, kas izmainīs dzīvi par 180 grādiem uz saulaino pusi!

Līva no Ķīnas

Līva kopā ar savu dzīvesbiedru.