Kad piezvanu Kristīnei Beķerei-Brīvkalnei, viņa kopā ar Liepājas Katoļu pamatskolas audzēkņiem cītīgi gatavo Ziemassvētku dekorus – mājiņas, kurām uz jumtiem tiek lipināti vates pikuči jeb sniedziņš.

Šī skola ir viena no vietām, uz kuru šajā Adventes laikā liepājniece sniegā ieminusi taciņu. Vēl tās ved uz mājām pie mīļajiem, uz Liepājas Universitāti pie pasniedzējiem un uz studiju “Ķēpu” pie zīmēt kārajiem.

Sapni īsteno palēnām

Pašlaik Kristīne studē Liepājas Universitātē un jau trešo gadu apmeklē lekcijas, kas paredzētas mākslas fakultātes studentiem. Daudz kas no pasniedzēju teiktā viņai jau zināms, jo liepājniece pirms vairākiem gadiem beidza Liepājas Mākslas koledžu. Taču likumi laika gaitā mainās, un izrādās, ka ar tolaik rokās iegūlušo diplomu vairs nepietiek, lai mācītu bērnus. Bet, ak, kā Kristīnei patīk padalīties ar savām zināšanām un redzēt, kā priekā iegailas mazuļu ačeles, kad pašam izdevies izveidot ko skaistu! Tieši šīs patikšanas dēļ jaunā māksliniece kopā ar vīru Juri pirms trim gadiem Liepājā nodibināja studiju “Ķēpa”.

Liepājas bērniem ir iespēja tur sevi izpaust saistībā ar mākslu – ir vizuālās mākslas stundas skolā, ir arī nodarbības Bērnu mākslas skola. Taču, pēc Kristīnes novērojumiem, ir daudzi un dažādi veidi, kā radīt mākslas darbus un kuri bērniem netiek mācīti. Tāpēc radusies doma izveidot studiju, kur piedāvāt citas mākslas darbu radīšanas pieejas, izmantot alternatīvas metodes. Piemēram, drīz studijā paredzēts mācīt veidot grafikas, ko Kristīne pati apguvusi Liepājas Universitātē. “Mēs cerējām un domājām, ka uz studiju nāks bērni, bet izrādās, ka arī pusaudži un pieaugušie vēlas sevi izpaust šajā jomā,” gandarīta ir topošā skolotāja. 

Uz skaistajām, mājīgajām telpām Kuršu ielā katrs studijas dalībnieks ierodas sava iemesla vadīts. Viens nāk, lai pagatavotu dāvaniņu, un, kad tā gatava, pievēršas kādai citai nodarbei. Otra mērķis ir iemācīties ko jaunu. Trešais vēlas izkopt savu talantu tik tālu, lai varētu gūt panākumus konkursos. Citu atkal atvedusi mamma, jo mājā grīda tepiķiem klāta un nav vietas, kur nolikt zīmēšanas lapas ar ķēpastēm krāsu bundžām blakus. Kristīne un Juris, kurš arī ieguvis izglītību mākslas jomā, ir sadalījuši, ko kurš studijā māca. “Man pašai labāk patīk kompozīcija, vīram vairāk zīmēšana un gleznošana,” apgalvo jaunā sieviete.

“Tas ir mans sapņa piepildījums,” uz jautājumu, ko dod šī studija, atbild Kristīne. “Mēs ar laiku gribētu izveidot skolu, kur būtu iespēja apgūt arī citus mākslas veidus – deju, mūziku.” Taču ar ieceres īstenošanu viņi nesteidzas, lai arī satikuši cilvēkus, kas būtu ar mieru vadīt viņu skolā pārējās nodarbības. Pāris pašlaik vērtē, vai Liepājā kas tāds vispār vajadzīgs, bet galvenais – izbauda procesu, priecājas, ka viņiem ir iespēja mācīt bērnus, ka var darīt to, kas ir sirds aicinājums. “Dažreiz cilvēki runā, bet neko nedara. Mēs sākam ar mazumiņu. Sākumā pie mums nāca viens, divi bērni mēnesī, bet nu jau ir kādi piecpadsmit,” gandarīta ir Kristīne. “Vasarā mēs rīkojam nometni, plenēru, kad bērni iziet ielās un zīmē,” pēc mirkļa bikli palepojas rubrikas “Jauns un ass” varone.

Gribētu uzšūt sev kāzu kleitu

Lai varētu strādāt ar bērniem, spēt viņiem piedāvāt arvien ko jaunu, nepārtraukti sevi jāpilnveido, jāseko līdzi novitātēm, lai nekļūtu vecmodīga, iesīkstējusi. Kad būs pabeigta Liepājas Universitāte, Kristīne iecerējusi cītīgāk pievērsties mākslas darbu radīšanai. Viņa vēl nezina, kāda veida darbi tie būs, varbūt grafika, bet varbūt rokdarbi, ar ko viņa saskārusies jau no bērnības, jo mamma un tētis bijuši vīriešu apģērbu šuvēji.

Arī Kristīne Liepājas koledžā izvēlējās Apģērba dizaina nodaļu. Sev un citiem viņa šuj tērpus jau astoņus gadus. “Lielākoties tās ir kāzu kleitas. Tas ir vasaras darbs, jo kāzas parasti notiek siltajos mēnešos,” viņa skaidro. Kāpēc tieši kāzu kleitas? “Tas atkarīgs no pieprasījuma. Kad pabeidzu koledžu, man draudzenes un paziņas precējās,” smaidot skaidro Kristīne. Pašai gan sev uzšūt kāzu kleitu tolaik vēl nebija pa spēkam, to izdarīja viņas mamma. Kristīne smej, ka ar Juri tagad gribētu apprecēties vēlreiz, jo, darinot kāzu kleitas citiem, ir radušās daudz labu ideju, pateicoties tām, viņa tagad varētu izveidot savu sapņu tērpu. Tā kā tas nav iespējams, ar savām idejām viņa padalās ar līgavām, no kurām daža nezina, ko īsti vēlas, kas vislabāk piestāvētu, tāpēc lūdz padomu šuvējai.

Gadā Kristīne uzšuj kādas astoņas, desmit kleitas. Draugi ik pa laikam paķircina, kā tad sokas biznesā, bet viņa tikai pasmej un atmet ar roku. “Par naudu, ko iegūstu, šujot kleitas, mēs varam aizbraukt kādā ceļojumā. Bet tas nav darbs, ar ko varētu uzturēt savu ģimeni,” ir pārliecinājusies Kristīne.

Bez kāzu kleitām Kristīne vēl gatavo interesantus dāvanu iesaiņojumus un arī pašas dāvaniņas, piemēram, gleznas un aksesuārus, sākot ar somām un beidzot ar auskariņiem. “Man nepatīk radīt tādus darbus, kas nav domāti kādam personīgi. Ja arī tiek gatavota glezna izstādei, vēlot, lai tā pēc tam pie kāda nonāktu,” viņa uzsver. Vēlme iepriecināt ar savu veikumu citus Kristīnei bijusi vienmēr. Mūspuses talants ar smaidu atceras kādu gadījumu: “Aizbraucu ciemos pie draugiem, kuriem pirms desmit gadiem, kad vēl Mākslas koledžā mācījos, uzdāvināju vienu savu zīmējumu. Ieraudzīju, ka viņiem vēl joprojām tas ir. Es saku, ka man ir kauns par šo darbu, ka tādus vairs nezīmēju. Uzzīmēju viņiem jaunu darbu un lūdzu, lai nomaina pret iepriekšējo. Viņi par mani smējās.”

Lai arī Kristīnei Liepāja ļoti patīk un to iemīlējis arī no Kuldīgas nākušais vīrs, pāris iecerējis dodies uz ārzemēm. Viņi vēlas papildināt savas zināšanas un studēt Nāciju Universitātē, kuras filiāles atrodas visā pasaulē. Pašlaik abi spriež, uz kuru valsti tieši doties. Bet viņi noteikti atgriezīsies Latvijā. Jo Kristīne nespētu dzīvot bez iespējas laisties ar sniega dēli no Sabiles kalniem, braukt ar velosipēdu pa dzimtenes līdzenumiem, kopā ar ģimeni mieloties ar Ziemassvētku kārumiem un Jaungadā kopā ar draugiem priecāties par uguns puķu izraibinātajām debesīm.

Inita Gūtmane,

Kristīne ar savu smaidu “aplipina” gan ģimeni, gan audzēkņus.