Kad Sv.Trīsvienības baznīcā izskanēja ērģeļmūzikas zvaigžņu – Bukstehūdes, Gilmāna un Langlē kompozīcijas, latviešu komponistes Maijas Einfeldes “Ave Maria” un holandiešu komponista Hendrika Andrīsena “Baznīcas sonāte”, klausītāji cēlās kājās, lai suminātu cilvēku, kas šķērsojis visu Eiropu, lai koncertētu šajā baznīcā. Pasaulslavenais ērģelnieks, komponists, speciālists ērģeļbūves jautājumos, lektors un daudzu monogrāfiju autors, Nīderlandes Hārlemas pilsētas Svētā Bavo katedrāles titulērģelnieks doktors Tons van Eks tajā brīdī šķita laimīgs. Un, atkal piesēdies pie ērģelēm, klausītājiem pasniedza krāšņu un saviļņojošu dāvanu – variācijas par latviešu tautas dziesmas “Kur tu skriesi, vanadziņi” tēmu.

Liepājā viņš bija tikai otro dienu, bet šķita tik piederīgs šai baznīcai un tās atmosfērai. Tons van Eks spēlēja Sv.Trīsvienības baznīcā, lai vāktu ziedojumus unikālā ērģēļu atjaunošanai.

Kas viņu pamudinājis doties tik tālā ceļā, lai tiktos ar Sv.Trīsvienības baznīcas ērģelēm?
– Esmu ne tikai ērģelnieks, bet arī ērģeļbūves eksperts. Un, kā katram ekspertam savā nozarē, man arī jāpārzina, kas notiek ērgeļu pasaulē. Par Liepājas Svētās Trīsvienības baznīcas ērģelēm ieinteresējos pirms astoņiem gadiem. Kad pirms sešiem vai septiņiem gadiem rakstīju rokasgrāmatu par ērģeļbūvi, nevarēju šās ievērojamās ērģeles atstāt bez ievērības. Mani uztrauc kļūda, kas iet cauri gadiem. Proti, ka ilgus gadus pasaulē par lielākajām tiek uzskatītas Sidnejas ērģeles. Un neviens pat neiedomājas, ka pasaulē ir tāda maza pilsētiņa Liepāja, kurā atrodas patiesībā vislielākās ērģeles.

Pētot materiālus par Liepājas ērģelēm, esmu ieinteresējies par tām arvien vairāk un sajūsminājies par to unikalitāti. Pati lielākā to vērtība – ērģeles nav pārbūvētas! Te ir tik daudz vēsturisku detaļu, kas tapušas astoņpadsmitajā gadsimtā un palikušas nepārveidotas, ka ir par maz ar divām dienām, lai ar tām iepazītos.

– Kas jūsos, šurp braucot, bija vairāk – vēlme iepazīt šo instrumentu vai tam palīdzēt?
– Gan viens, gan otrs. Es kā eksperts noteikti varu palīdzēt. Esmu atjaunojis vairākas ērģeles Vācijā un citviet Eiropā. Holandē ir vairāk nekā 50 gadu ilgas ērģeļbūves un pārbūves tradīcijas. Diemžēl šajā laikā pieļautas vairākas kļūdas. No šīs pieredzes būtu jāmācās. Liepājas unikālais instruments Eiropā vēl nav pietiekami pazīstams. Un tā unikalitāte nav tikai tā lielums. Daudz nozīmīgāka ir tā savdabīgā skaņa un tonalitāte. Esmu spēlējis augstvērtīgas ērģeles Anglijā, Vācijā, Francijā, bet tikai tagad sākam atklāt, ka brīnišķīgi instrumenti ir arī Polijā, Čehijā, Spānijā un Baltijas valstīs. Lai cik tas būtu paradoksāli, bet līdzšinējam naudas trūkumam Baltijas valstīs bijusi pozitīva loma. Baznīcām padomju gados un arī vēlāk naudas nebija, un ērģeles neviens nepārbūvēja un nelaboja. Un tās saglabāja savu vēsturisko veidolu un skaņu. Skandināvijā, kur naudas daudz, vēsturisko instrumentu tikpat kā nav. Ir daudz jaunu, arī labu instrumentu, bet tas ir kas cits. Bet tagad, protams, daudzi instrumenti, tāpat kā Liepājas Svētās Trīsvienības baznīcas ērģeles, ir steidzīgi jāglābj. Ķirmju posta darbi nav tikai Liepājas instrumenta nelaime.

– Kas, jūsuprāt, vispirms jādara, lai šo instrumentu saglābtu?
– Pirmkārt, ir svarīgi, lai tiktu normālā kārtībā uzturēta tā ēkas daļa, kur atrodas ērģeles. Ērģeles ļoti jāsargā no lietus. To plēšas nedrīkst ne saslapināt, ne pārkaltēt. Bīstamas instrumentam ir jebkuras krasas temperatūras svārstības. Rekonstruējot dievnamu, šai daļai nevajadzētu ciest no pārbūves. Jo jebkura pārbūve var ietekmēt instrumentu. Tā ir pieredze, ko esam guvuši Holandē. Vispirms jāatjauno un jānostiprina ērģeles,  tikai tad var ķerties klāt ēkai. Citādi pēc trim vai pieciem gadiem var izrādīties, ka sāk neskanēt ērģeles, reizēm tās var pavisam pazaudēt. Otrkārt, ir jālikvidē ķirmji. Bet tas nozīmē, ka baznīca uz laiku, kamēr tā tiek gāzēta, jāslēdz. Jo ķirmji ir visur, ne tikai ērģelēs.

Bet vispirms, protams, ir jāizveido stingrs, rūpīgs rekonstrukcijas plāns. To veidojot, jāpiesaista maksimāli daudz ekspertu. Instrumentā ir metāla daļas, koka daļas. Ekspertiem un tikai ekspertiem jāpasaka, kā un ko ar katru detaļu darīt. Un, pirms sāk ko pārbūvēt, vispirms visas iespējamās detaļas jāiekonservē, lai nepieļautu tālāku bojāšanos. Viss jāveic ar maksimālu uzmanību. Bet vakar es tikai pāris stundu varēju šo instrumentu papētīt, tāpēc konkrētus padomus dot nevaru.

– Jūsu ieinteresētību par instrumentu varētu tulkot kā dāvanu Liepājai?
– Tā ir abpusēja dāvana. Manā uztverē dāvana man ir brīnišķīgā iespēja iepazīt instrumentu un spēlēt to. Un liela dāvana būs iespēja savos iespaidos dalīties ar kolēģiem Nīderlandē un citviet Eiropā. Uzskatu, ka līdzekļu vākšana šīm pasaules lielākajām, brīnišķīgajām ērģelēm jāvērš plašumā.

– Kas jums pašam ir ērģeles – darba rīks vai kas vairāk?
– Katras labas ērģeles ir liela personība. Un katrs īsts ērģelnieks respektē instrumenta personību un programmu piemēro instrumentam. Katru reizi, kad spēlēju, es sarunājos ar instrumentu, man tas ir dziļi personisks emocionāls pārdzīvojums. Es koncertēju Tallinā, Pērnavā un Rīgā, un katrā vietā bija cita programma. Es pielāgojos katram instrumentam. Es nenāku pie instrumenta kā solists, bet kā kalpotājs, kas kalpo šim instrumentam. Mēs, kas ienākam baznīcā, kas dzirdam skanam senas ērģeles, kas tās spēlējam, būtībā esam tikai garāmgājēji. Mums pret tām jāizturas ar pietāti. Šīs unikālās vēsturiskās vērtības, protams, varam izmantot, bet mūsu galvenais uzdevums ir tās saglabāt un nodot tālāk nākamajām paaudzēm.

– Jūs vakar pie šīm ērģelēm strādājāt kopā ar latviešu ērģelnieku un ērgeļbūvētāju Jānis Kalniņu. Vai esat ar viņu pazīstams?
– Tikāmies pirmo reizi. Jānis ir ļoti rūpīgs, apzinīgs meistars. Ļoti labi, ka viņš nemēģina instrumentu padarīt perfektu, bet strādā ar to, respektējot, cienot tā vecumu un īpatnības, neķeras klāt nekam, lai pārbūvētu pa savam. Man radās iespaids, ka viņš ir ļoti kompetents meistars un varētu strādāt ar šīm ērģelēm.

– Ja mums pa visiem kopā izdotos savākt to pusmiljonu latu, kas pēc aplēsēm ir nepieciešams ērģeļu glābšanai, jūs būtu ar mieru uzņemties vadīt restaurācijas darbus?
– Tas pusmiljons latu, iespējams, Latvijā pietiek, jo te daudz kas ir lētāks. Bet iespējams, ka ar šo naudu pietiek tikai daļai restaurācijas darbu. Man šķiet, ka iesākumā vajadzētu vismaz 700000. Ja aicinātu, ar prieku palīdzētu. Bet šādam restaurācijas darbam jāgatavojas ļoti rūpīgi. Apspriežot šos darbus, tos plānojot, jānāk kopā visdažādākajiem speciālistiem, starptautiskiem ekspertiem, arī ērģeļbūvētājiem. Jāuzklausa pēc iespējas vairāk viedokļu, lai atrastu pareizo risinājumu. Par to jādiskutē. Un pēc šādas ērģeļu skolas būvētās ērģeles vislabāk pārzinās vietējais būvnieks. Jābūt perfektai instrumenta vēstures izpētei, jālasa dokumenti. Diemžēl nezinu latviešu valodu, un šajā procesā piedalīties nevaru. Un ļoti svarīgi arī tas, lai profesionāļu viedokli respektētu pašvaldība, baznīcas valde un Konsistorijas cilvēki. Tie, kam ērģeles ir īpašumā, nekādā gadījumā nedrīkstētu uzspiest savu gribu. Viss jānosaka speciālistiem.

– Kāds bija jūsu paša ceļš līdz ērģelēm?
– Tēvam bija draugs ērģelnieks. Viņš brīvdienās ļāva man spēlēt. Tā kā tas bija ļoti skaļi, man tas patika. Ar laiku atklāju, ka tās ir ne tikai skaļas, bet tajās mīt arī ļoti maigas un skaistas skaņas. Ka tas ir ļoti daudzpusīgs instruments. Vēl vēlāk mani ieinteresēja ērģeļu daudzveidība – citas lielas, citas mazas, citas vēsturiskas, citas pavisam jaunas. Ka katrai ir savas specifiskas īpašības un kvalitāte. Pirmo reiz pie ērģelēm mani pielaida astoņu gadu vecumā, pirmo dievkalpojumu spēlēju apmēram desmit gadu vecumā. Kopš sešu gadu vecuma spēlēju klavieres.

– Kas jūs mudināja pievērsties mūzikai?
– Tēvs ļoti mīlēja mūziku. Amatieru orķestrī spēlēja trompeti un flautu. Ir spēlējis arī ērģeles.

– Vai jūsu bērni arī ir mūziķi?
– Man ir četras meitas un visas profesionālas mūziķes. Kati ir komponiste, rada elektronisko mūziku, ko es gan līdz galam nesaprotu. Tas ir tāpat kā modernā māksla. Bet kādam tā ir vajadzīga. Viņa dzīvo Šveicē, Bernē, māca jaunos mūziķus. Anne ir vijolniece. Fabienne spēlē čellu, dzīvo Izraēlā, runā ivritā un arābiski, strādā ar palestīniešu bērniem. Bet mazulīte Sofija ir sava veida disidente mūsu vidū – nespēlē klasisko mūziku, bet džezu. Arī sieva Nadja, kas ir mana asistente, spēlē vijoli, tiesa gan, kā amatiere.

– Jūs Latvijā esat pirmo reizi?
– Pirmo. Pagājušajā gadā biju aicināts spēlēt Latvijā, bet darbi kavēja. Arī šoreiz šķiet, ka mūsu vizīte ir pārāk īsa, jau rīt jādodas prom. Neko daudz no Latvijas neredzējām. Tikai ērģeles, jo pirms katra koncerta bija ar instrumentu jāiepazīstas. Sešdesmitajos gados ļoti vēlējos redzēt Rīgas Doma ērģeles. Toreiz par tām runāja Eiropā. Kāds vācu kolēģis, ar ko kopā strādājām, par tām stāstīja ar sajūsmu. Ka ir tāda Liepāja un te arī ir unikāls instruments, neviens nezināja. Tāpēc esmu laimīgs, ka esmu te bijis un to iepazinis. 

Vizītkarte
Tons van Eks
 Ērģeļu spēli apguvis Nīderlandē un Francijā. 
Vairākkārtējs starptautisku ērģeļu spēles un improvizācijas konkursu laureāts, trīskārtējs Sezāra Franka starptautiskā ērģelnieku konkursa laureāts.
Kopš 1967.gada aktīvi koncertē Eiropā, Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā.
No 1969. līdz 1999. gadam bijis Sv.Jēkaba baznīcas  ērģelnieks Hāgā, kopš 1999.gada ir Hārlemas Sv.Bavo katedrāles goda ērģelnieks un tajā notiekošā Sezāra Franka starptautiskā ērģeļmūzikas konkursa un ikgadējo ērģeļmūzikas koncertu mākslinieciskais vadītājs.
Ir arī Nīderlandes Ērģeļu konsultantu koledžas valdes loceklis, piedalījies vairāk nekā 150 ērģeļu restaurācijas, pārbūves un jaunbūves projektos.

Uzziņai 

Sv.Trīsvienības baznīcas ērģeles nav restaurētas kopš to uzbūvēšanas, taču regulāri tiek izmantotas gan dievkalpojumos, gan koncertos un arī kā mācību instruments jaunajiem ērģelniekiem, kas instrumentam šādā stāvoklī rada nopietnu slodzi. Ķirmju radītie bojājumi ar katru gadu iet plašumā, un tāpēc veicami vairāki neatliekami pasākumi to glābšanai – pirmkārt, ķirmju apkarošana un, otrkārt, plēšu remonts, jo spēlēts tiek tikai ar vienu plēšu, daudzkārt sprūst taustiņi, kā arī, protams, vajadzīga pilna instrumenta restaurācija. Šā gada maijā baznīcā ieradās Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta speciālisti kopā ar vācu firmas “Romer BioTec” pārstāvjiem, lai novērtētu situāciju un lemtu par iespējamiem darbiem koksnes kaitēkļu apkarošanai. Speciālistu slēdziens ir skaidrs – ērģeļu stāvoklis ir kritisks.

Izcilā holandiešu ērģeļbūves speciālista un slavenā Sezāra Franka ērģelnieku konkursa mākslinieciskā vadītāja Tona van Eka koncerts Liepājā notika, lai mudinātu sabiedrību iesaistīties instrumenta  glābšanā un atjaunošanā.

Lai pievērstu sabiedrības uzmanību Sv.Trīsvienības baznīcas ērģelēm, arī Liepājas Sv.Trīsvienības baznīcas atjaunošanas fonds rīkojis vairākus koncertus un šā gada martā uzsāka sadarbību ar portālu ziedot.lv, lai īstenotu projektu “Palīdzēsim atjaunot Trīsvienības ērģeles!”. Projekta laikā tiek vākti līdzekļi ērģeļu plēšu remontam. Tam nepieciešams vairāk nekā 4200 latu, pašlaik portālā saziedoti tikai 712.

Ziedot 1 latu Liepājas Sv.Trīsvienības baznīcas ērģeļu atjaunošanai iespējams, zvanot pa maksas tālruni 9006181, bet lielākus ziedojumus var veikt, ieskaitot naudu Liepājas Svētās Trīsvienības baznīcas atjaunošanas fondam (Reģ.Nr. 40008108234; Hansabanka, kods HABALV22; konts LV91HABA0551015229804) vai interneta portālā www.ziedot.lv.

Ērģeles no 1773. līdz 1779. gadam būvējis viens no sava laika slavenākajiem ērģeļu būvētājiem Heinrihs Andreass Konciuss. Pats Johans Sebastians Bahs par viņa ērģelēm rakstījis: “…ērģeles un instrumenti ir tik labi un pareizi, ka neko nevar iebilst, bet tikai vēlēties, lai visi tādi darbi tik rūpīgi būtu izgatavoti…”

Lai arī pagājuši vairāki gadsimti, ērģeļu skanējums joprojām turpina sajūsmināt klausītājus. Taču – cik ilgi vēl? Ja tās neglābs, ērģeļu stāvoklis tuvākajos gados var tik ļoti pasliktināties, ka tās vairs nevarēs spēlēt.

Līvija Leine,
“Kurzemes Vārds”

“Pasaules lielākās ērģeles atrodas Liepājā, nevis Sidnejā,” pats ar savām acīm, rokām un dzirdi pārliecinās Tons van Eks.