“Kur tu brauksi? Tur taču nav droši, tur vienmēr kaut ko spridzina un tur karo savā starpā!” uztraukusies Liepājas Universitātes asociētās profesores Guntas Smiltnieces meita, uzzinot, ka mamma grasās doties ceļojumā uz Sīriju, Libānu un Jordāniju. “Bet, kad aizbraucām, nevienu brīdi nejutām ne apdraudējumu, ne ka būtu nonākuši bīstamā vidē,” sacīja G. Smiltniece. Grupā bijuši arī citi Liepājas Universitātes pārstāvji un vairāki mediķi.

Sirreāla sajūta Romas impērijas drupās

“Tas ir Eiropas tūristu vēl ļoti maz skarts reģions,” pastāstīja ceļotāja. Viņa atzina, ka ieguvums un redzētais bijis vērtīgs un neparasts. Tagad iespaidi jau nogulsnējušies, un tos var vērtēt vairākos līmeņos. Vispirms jau unikālā daba, tad interesantais kultūrvēsturiskais mantojums, kā arī cilvēki – viņu mentalitāte, dzīvesveids un sadzīve. Un visam tam pāri neparastais politiskais fons – arābu pasaule no vienas puses un turpat tuvumā esošā Izraēla. “Tur kristietība, musulmanisms, antīkā vēsture un kultūra ir tā savijusies, ka redzētais atstājis patiesi grandiozu iespaidu. Un piedevām vēl tas, ka apkārt maz tūristu, izskatās, ka Eiropas cilvēki šīs unikālās zemes vēl nav atklājuši,” teica G. Smiltniece.

“Tuksnesis, kalni, Austrumu kolorīts, Austrumu pilsētas. Damaska – Sīrijas galvaspilsēta ar miljoniem iedzīvotāju, bet gandrīz bez zaļumiem. Mēs tur bijām rudenī, kad bija tā ap divdesmit līdz divdesmit pieciem grādiem silts, bet vasarā esot neciešams karstums,” atcerējās asociētā profesore. “Tuksneša vidū ir Palmīras pilsēta, kas saglabājusies no Romas impērijas laikiem. Un, mums par lielu pārsteigumu, tur saglabājušies ārkārtīgi majestātiski, grandiozi kultūrvēsturiski pieminekļi. Drupas gan tās ir, bet grandiozākas nekā pašā Romā. Tuksneša vidū pacēlās tāda kā pilsēta. Tā bija pārsteidzoša sajūta. Eiropā tādos objektos tūristu čum un mudž, bet te mēs bijām vieni paši.”

Liepājniece pārliecināta – lai saprastu šīs zemes, tūristam iepriekš ir jāinteresējas par vēsturi, jāzina Bībelē aprakstītie notikumi. Sīrija, Jordānija un Libāna ir musulmaņu zemes, bet vēsturiski tās ietekmējusi tuvumā esošā kristietība. Un tas viss kopā veido ļoti sarežģītu kultūrvēsturisko fonu. Jordānijā ceļotāji apmeklēja kalnu, no kura Mozus veda savus cilvēkus uz Apsolīto zemi.

Bulta norāda ceļu uz Meku

Liepājniekiem bija interesanti vērot cilvēkus. Viņi pārliecinājās, kā islama ticība ietekmē šo ļaužu ikdienu. Un tā ir pavisam citāda, nekā mums ierasts. Viņi dzīvo ārkārtīgi lielā saskaņā ar musulmanisma tradīcijām. Piecas reizes dienā ir jālūdz Allahs. Bet darbu tas nedrīkst traucēt. Visur, arī viesnīcās, ir lūgšanu telpas, istabiņās ir korāns, skapī – lūgšanu paklājiņš. Un vēl mūsu tūristi ievēroja, ka viesnīcā uz griestiem ir bulta, kura, izrādījās, norāda virzienu uz Meku.

Ceļotāji vēroja, kādas ir cilvēku savstarpējās attiecības. Ģimeņu saites ir izteikti spēcīgas. Apgādnieks ir vīrs. Pēc likuma oficiāli šajās zemēs vīram drīkst būt četras sievas. Bet, ņemot vērā, ka viņas ir pilnīgā vīra apgādībā un viņam visām ir jānodrošina vienādi sadzīves apstākļi, tādus priekus var atļauties tikai ārkārtīgi bagāti cilvēki. Visbiežāk tie ir naftas magnāti. Bērni un gados veci cilvēki ir ļoti aizsargājami. Šajās zemēs nezina, kas tas ir – pamesti bērni, nav novārtā un bez pajumtes atstātu vecu ļaužu.

Eiropas tūristes mēdz šausmināties, ka arābu pasaules sievietes tradicionāli nēsā galvas segas. Ir parasti galvas lakati, ir tādi, kas aizsedz seju, ka acis vien redzamas, un ir tādi, kas aizsedz seju pilnīgi. Gids mūsu tūristiem pastāstīja, ka sejas aizsegšanas pakāpe ir atkarīga no audzināšanas ģimenē, no tā, cik spēcīgas ir musulmanisma tradīcijas, kā arī no reģiona, kurā dzīvo.

“Parasti eiropiešiem ir priekšstats, ka viņas, nabadzītes, ir apspiestas, ka viņām vajag mūsu demokrātiju un ka noteikti vajag cīnīties. Mēs pārliecinājāmies, ka tā nebūt nav,” pauda asociētā profesore. “Tā ir viņu gadsimtiem izkopta tradīcija. Austrumu sievietes gāja mums garām ar lepnu, pašapzinīgu stāju. Un dažkārt noķērām viņu melno acu skatienu, kas pauda nicinājumu. Sak, ko viņas te tādas pusplikas, izspūrušiem matiem staigā! To gan nezinu, kā viņas tādā askētiskā apģērbā iztur lielo karstumu. Jaunās sievietes, cik novērojām, staigā arī džinsos, bet apģērbs nedrīkst izcelt auguma formas, un visām galvā ir lakatiņi.”

Un vēl G. Smiltniece vēlējās pievērst uzmanību mūsu meitenēm, kas tik ļoti alkst pēc tās puses vīriešiem: “Jā, mums pastāstīja, ka ir iespējams šķirt laulību, bet tādā gadījumā bērni paliek pie vīrieša, un māte viņus vairs neredz. Te, Eiropas zemēs, austrumu valstu vīrieši varbūt šķiet citādāki, bet savā zemē viņi dzīvo pēc savas valsts likumiem. Un ar to nākas rēķināties, ka tie viņus aizsargā.”

Balti krekli un gružu kaudzes ceļmalās

Vēl ceļotājus izbrīnīja, ka tur nav alkoholisma mūsu izpratnē. Jo tas ir pretrunā ar ticību. Grādīgie dzērieni ir ļoti dārgi, restorānos tos var dabūt, bet par lielu samaksu. Līdz ar to nav tādu problēmu, kas saistītas ar alkoholismu, – satiksmes negadījumu, sociālo nebūšanu.

“Apkalpojošā sfērā strādā tikai vīrieši,” novērojuši mūsu braucēji. “Viņi bija ļoti laipni. Lai gan gids apgalvoja, ka bankās, slimnīcās strādājot arī sievietes, mēs viņas nepamanījām. Nacionālā nodarbošanās ir tirdzniecība. Bijām ielās, kas ir viena vienīga veikalu un mazu bodīšu rinda. Tur arī izpaudās sava veida uzmācība. Tirgotājs savus suvenīrus, vairumā tās ir krelles, uzkāris uz motocikla, un, kad tūristu autobuss no viena objekta dodas uz nākamo, viņš ar savu preci jau rodas priekšā. Vēl mēs bijām Alepo pilsētā. Tur ir tāds milzīgs tirgus, kurā pavadījām veselu pēcpusdienu iepērkoties.”

G. Smiltniece pastāstīja, ka viņu burtiski šokējusi ārkārtīgi lielā netīrība ceļmalās, arī ielās, sevišķi tālāk no lielo pilsētu centra. “Plastmasas atkritumu kalni – pudeles, maisiņi, kurus pa tuksnesi dzenā vējš. Pat augus nevar saskatīt. Nezinu, ko tie cilvēki darīs, viņi noslīks tajā plastmasā! Bet telpās toties valda ļoti liela tīrība. Apstājāmies pie kādas ceļmalas kafejnīcas. Ārpusē lielas drazu kaudzes, bet iekšā viss izklāts tepiķiem, apkalpojošais personāls – eleganti vīrieši spodri baltos kreklos. Tas raksturīgs arī viesnīcās. Pārsteidzoša tīrība, apkalpojošais personāls laipns, ienes somas, uznes bagāžu vienalga, kurā stāvā. Bet jāatceras, ka jāmaksā dzeramnauda. Raksturīga precizitāte, transports pie viesnīcas piebrauca noteiktajā laikā.”

Brauciena cenā, kas izmaksāja apmēram tūkstoti latu, bija iekļautas arī ēdienreizes. “Ēdieni bija neparasti, pilni dažādām garšvielām. Ne visiem gremošanas sistēma tos izturēja. Pamatā ir rīsi, ir kartupeļi, iecienīts humoss ar dažādām piedevām. Viņi tur ēd putnu un liellopu gaļu. Maizes mūsu izpratnē nav, deva kaut ko līdzīgu lavašam. Daudz dārzeņu, viss, kas pie mums sastopams, bet īpatnēji sagatavots, daudzveidīgs. Nevar saprast, kas tas ir. Nacionālais produkts ir olīvas. Neviena ēdienreize bez tām neiztika. Bija visādi saldie ēdieni – garšīgi uzputeņi, augļu kārtojumi. Tēja. Bet ar kafiju gan bēdīgāk. Tā kafijas cienītājiem jāņem līdzi pašiem!”

Ceļojumā var iegādāties

Sīrijā
Populāras rotaslietas no vietējiem akmeņiem. Samērā lētas. Kamieļa kaula rotaslieta, piemēram, maksāja apmēram 3 latus.

Zīda izstrādājumi – lakati, šalles (maksā 2 līdz 3 latus).

Ūdenspīpes populāras (varēja iegādāties par apmēram 25 līdz 30 ASV dolāriem).

Libānā
No turienes ceļotāja pārvedusi ielu paku tējas, kas veidota no rožu ziedlapiņām un kanēļa standziņām.

Jordānijā viss ir daudz dārgāks.

“Austrumu sievietes gāja mums garām ar lepnu, pašapzinīgu stāju. Un dažkārt noķērām viņu melno acu skatienu, kas pauda nicinājumu.”

Daina Meistere,
“Kurzemes Vārds”

Pirms ieiešanas mošejā Damaskā tērpā, kuru tur izsniedz.