Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Svētdiena, 22. septembris

Vārdadiena: Maigurs, Mārica, Māris

Trīs dienās pieveic 475 kilometrus  (4)

Atslēgvārdi | velo-redele | zālītis mārtiņš

Jau rakstījām, ka biedrības "VELO-REDELE" aktīvisti nepilnās četrās dienās, no 13. līdz 16.jūnijam, plāno pieveikt teju 500 kilometrus garu maršrutu, apceļojot Kurzemi. Tas ir izdarīts! Lūk, velobrauciena "Kurzemes aplis" (Liepāja-Ventspils-Kolka-Roja-Talsi-Kuldīga-Liepāja) dalībnieku piezīmes par piedzīvoto.

Pirmā diena
13.06.2013. Izbraucām no Liepājas ap pulksten 19. Ceļš sākumā ved pa pilsētas ielām ārā uz Liepājas – Ventspils šoseju. Pa pilsētu grūti pārvietoties, īpaši, ja ir velo piekabe un kopā brauc veseli 4 velobraucēji. Liepājas ielās pašā brauciena sākumā kāds automašīnas vadītājs gandrīz notriec Mārtiņu uz gājēju pārējas. Izbailes par pārgalvīgo autovadītāju kliedē prieks par brauciena sākumu. Tā kā Aldaru ielas galā veloceliņš beidzas, tālāk nākas iekļauties kopējā satiksmē. Lielākā daļa autovadītāju ciena un ievēro velosipēdistus, kas priecē. Tiekam līdz Pulvera ielas veloceliņam, taču, lai nesabojātu jau pašā sākumā velosipēdus, nākas braukt pa brauktuvi, jo veloceliņu uzbrauktuves ir ar pāris cm lielu „kanti”.

Uz šosejas Liepāja – Ventspils sākas brauciena garie posmi. Ceļš paiet raitā braukšanā, jo vējš ir no muguras, tas palīdz, palīdz arī brauciena dalībnieku pozitīvais noskaņojums par gaidāmo piedzīvojumu un jautrās sarunas. Labais noskaņojums palīdz arī pārvarēt pauguraino un lieliem, maziem ielāpiem noklāto šoseju, vietām arī pamatīgas bedres, jālūkojas, lai nesabojātu velosipēdus, uzmanību pievēršama arī drošībai un garāmbraucošajām automašīnām. Braucot ar velosipēdu pa šoseju, ne uz mirkli nedrīkst zaudēt modrību, jo visu laiku esam starp automašīnām, lielām un mazām. Kopumā gan jāsaka, ka automašīnu vadītāji ir pieklājīgi un mūsu kolonnu apbrauc ar pietiekamu distanci. Taču ir izņēmumi, un tas rada sajūtu, ka ir jāuzmanās dubultā. Šoseja kā šoseja, nekādu veloceliņu vai atsevišķu joslu vai kas tamlīdzīgs velosipēdiem nav, valda vienlīdzība bedraino ceļu priekšā. Braucot šajā posmā, kā gaišs sapnis nāk prātā ideja, ka varētu no Liepājas uz Ventspili braukt pa atsevišķu veloceliņu, kurš vītos pa veco dzelzceļa līniju, kura vēl pilnībā nav aizaugusi, braucot tiek apspriestas idejas un varianti kā to iniciēt. Bet sapnis izgaist, un ap pulksten 22 esam Pāvilostā. Laikapstākļi nelutina un arī netraucē, smidzina neliels lietutiņš. Paldies sakām Ērikam no Pāvilostas, kurš ierāda mums pagalmu privātmājā, kur uzsliet telti un pārnakšņot. Noskaņojums jautrs, dodamies pie miera pēc nobrauktiem 60 km.
   
Otrā diena
14.06.2013. No Pāvilostas izbraucam pāri deviņiem. Ceļš pa šoseju vedas raiti, atsevišķos posmos ceļš tik slikts, ka nākas braukt pa joslas vidu. Laika apstākļi sāk pasliktināties līdz pie Užavas sāk līt. Spītējot lietum un vējam, kas liek lietus lāsēm sisties sejā, turpinām braukt, jo līdz Kolkai ir vēl tālu. Lietus dēļ atmetam plānu apskatīt Užavas bāku, turpinām ceļu. Ventspilī nokļūstam un tur ir sarunāta intervija Kurzemes televīzijā. Pēc nelielas intervijas dodamies Ventspils pilsētā, bet tikai ar domu paēst siltas pusdienas un doties tālāk. Paēdam pusdienas kafejnīcā „Ceļinieks”, kur ir ļoti lēti un garšīgi. Pēc pāris stundu brauciena lietū, vējā un samērā zemā temperatūrā ir patīkami ieiet telpās un paēst siltas pusdienas. Braucot pa Ventspils pilsētu, nedaudz maršrutā gadās arī veloceliņi, kopā kādus 3 km nobraucam, celiņi ļoti labi un ērti, uzbrauktuves līdzenas, rodas patīkams iespaids.

Pēc pusdienām izbraucot Kolkas virzienā, joprojām līst. Sanāk neliels starpgadījums un Agnis krīt uz dzelzceļa sliežu pārbrauktuvi, taču kritiens ir viegls un nerada nekādus savainojumus. Pat bez kartes atrodam pareizo virzienu un esam ceļā uz Kolku. Kādas divas stundas braucam lietū, gaisa temperatūra ir zema, kļūst auksti, jo drēbes ir izmirkušas un nedaudz nokrītas noskaņojums. Atceļam vienu pēc otra apskates objektus, jo līst un saprotam, ka nav laika un noskaņojuma, jo vēlamies nokļūt Kolkā līdz tumsai, kā arī lietus ir atcēlis vēlmi piebraukt pie apskates objektiem, kuri atrodas pāris km no šosejas un ir jābrauc pa grants ceļiem.

Pēc divām stundām lietus pārstāj, kļūst siltāks un uzspīd saule, noskaņojums strauji uzlabojas un iebraucam apskates objektā – Irbenes radiolokācijas stacijā. Braucot pie apskates objekta, Raivim salūzt velosipēda ķēdes spriegotājs. Tā kā Agnis ir velomeistars, tad pēc 20 minūšu darba velosipēds ir darba kārtībā. Apskatam staciju. Pēc objekta apskates dodamies tālāk. Kopīgi tiek pieņemts lēmums līdz vakaram tikt līdz Kolkai. Līdz ar to atceļam plānu paviesoties lībiešu ciematos, un dodamies tālāk. Saprotam, ka, ja mēs neturpināsim ceļu, tad varam nepaspēt izbraukt visu maršrutu kopumā, jo sākam nojaust, ka kopējā kilometrāža ir liela un veikt liekus ceļa posmus mēs vienkārši nevaram atļauties. Ceļš ir ļoti labs, līdzens un vēl pateicoties vējam no muguras ātri tiekam uz priekšu, automašīnu arī ir ļoti maz, tā teikt, ceļš mūs lutina. Braucot tālumā redzam kā liels alnis nesteidzoties pāriet ceļu un nobīstas vien tad, kad esam tam piebraukuši tam ļoti tuvu un metas mežā. Skats iespaidīgs.

Slīteres rezervāts pārsteidz ar saviem tīrajiem priežu mežiem, kas ir ceļa malās. Brauciens paliek nogurdinošāks, kad ir pieveikti jau 130 km un vēl neesam Kolkā. Jau pavīd domas apmesties kādā no ciemiem jūras krastā un tur meklēt naktsmājas, tomēr vēlme veikt maršrutu kopumā un iekļauties laikā liek pieņemt lēmumu sasniegt Kolku, un dodamies tik uz priekšu, par spīti tam, ka nogurums jau dod zināt par sevi.

Ap pulksten 21 sasniedzam Kolku. Uzreiz nedodamies uz Kolkas ragu, bet gan uz vietējo veikalu, lai iepirktu produktus zupai, ko vārīsim uz ugunskura, un pēc tam iekārtojamies pie jūras esošajā kempingā, jo nogurums liek uzreiz domāt par atpūtu. Pie zupas katla uz ugunskura raisās jautras sarunas par dienā paveikto un par nākamās dienas plānu. Jūtams nogurums. Kopā dienā pieveikti aptuveni 165 km, kas vēlāk izrādās ceļojuma rekords. Par spīti tam, braucēju starpā valda jautrība un prieks par sasniegto. Prieks, ka varam to izdarīt ar parastiem ielas velosipēdiem un apņēmību.

Trešā diena
15.06.2013. Sestdiena. Ceļā dodamies ap pulksten 10, un pirmais posms ved līdz Rojas pilsētai. Ceļš ir labs un gluds, vējš arī palīdz, bet nu jau pūš sāniski un jau sāk mazliet traucēt. Ceļa posmi līdz Rojai ir gari un taisni, patīkami braukt, arī autovadītāji šajā posmā izteikti pieklājīgi apbrauc apkārt mūsu grupiņai. Lai pietiktu spēka, mēs iepērkam enerģijas dzērienus, kas, protams, nav labi, bet jūtam, ka spēka no parastā ēdiena nepietiek, vajadzīgs vairāk… Ceļā līdz Rojai pavadām trīs stundas. Laiks mūs lutina un Rojā atpūšamies vietējā kafejnīcā iedzerot stipru kafiju, pirms tam fotografējamies pie Rojas zīmes.

No Rojas izbraucam uz Talsiem. Vējš ir tieši pretī, apvidus kļūst manāmi kalnaināks un ir grūti braukt, ātrums samazinās un sākas cīņa ar vēju, bedraino asfaltu un attālumu. Arvien biežāk ir jāatpūšas. Atpūšamies vidēji ik pēc 15 km. Lai atvieglotu piekabes vilkšanu, divi braucēji brauc tieši pa priekšu tam un lauž vēju. Jauki, ka autovadītāji pieklājīgi apbrauc, kaut arī reizes divas riskanti tuvu pretimbraucošajai automašīnai. Autovadītājiem vēl jāmācās respektēt velobraucēji, kas ir tādi paši satiksmes dalībnieki. Nākas strādāt komandā un palīdzēt viens otram.

Sasniedzam Talsus, paēdam siltas pusdienas, papildinām ūdens krājumus un dodamies tālāk. Pie Stendes robežas piekabei plīst riepa. Mārtiņš dodas uz Stendi, kur lūdz palīdzību vietējam iedzīvotājam, kurš palīdz ar līmlenti, ar kuru notinam piekabes riteni un varam doties tālāk. Jauki, ka cilvēki ir atsaucīgi, īpaši to var just, ja velobraucējs jautā pēc palīdzības. Ap pulksten 22.30 ierodamies Kuldīgā, visi ir noguruši un gribam sarunāt naktsmājas viesu namā, bet tur viss ir aizņemts un apmetamies kempingā pie Ventas rumbas, kur paēdam un izbaudām saulrietu un Kuldīgas tiltu nakts gaismās. Tas ļauj atvilkt elpu, paēst siltas vakariņas un dodamies pie miera. Nobraukti aptuveni 140 km.

Ceturtā diena
16.06.2013. No rīta ir grūti piecelties, laikam nogurums dara savu, jo tā arī ir pēdējā brauciena diena un tas nozīmē, ka ir vēl 100 km līdz mērķa sasniegšanai, bet arī spēki jau ir tuvu beigām. Paēdam brokastis un izbraucam no Kuldīgas ap pulksten 11. Sākas pēdējais posms ceļojumā. Pēdējais posms arī izrādās visgrūtākais, jo ceļš iet burtiski visu laiku kalnā un pretī ir brāzmains vējš, kas ļoti apgrūtina braukšanu, it sevišķi piekabes vilkšanu. Strādājam komandā un piekabes vilcējam laužam vēju. Tiekam līdz Aizputei, kur Raivja velosipēdam plīst riepa. Esam spiesti to labot, izmantojot papīra līmlenti un mums tas izdodas un pēc stundas remonta izbraucam uz Liepāju.

Liepājā ierodamies ap pulksten 19, pie Liepājas nofotografējamies un pa veloceliņu, kas ērti ved iekšā pilsētā, dodamies uz centru, uz Birojiņš Velo. Visi ir ļoti noguruši, ko var arī redzēt. Sadalām mantas un dodamies uz mājām. Nobraukti aptuveni 110 km. Kopā ceļojumā tika nobraukti 475 km trīs ar pusi dienās, kas dienā sastāda nepilnus 140 km dienā.
   
Secinājumi
Kopumā ņemot, šāds maršruts ir veicams, ja ir iepriekšēja sagatavotība, regulāri tiek braukts ar velosipēdu, jo zināma īpatnība ir tā, ka nākas sēdēt visu laiku uz velo sēdekļa. Vidēji dienā uz velosipēda tika pavadītas 12 stundas, bet ceļojums ar velosipēdu ir tā vērts, tas ir krāsaināks un tuvāks videi, kur ceļo. Nepieciešams ir arī tehniskais nodrošinājums primārām lietām, kas var gadīties – rezerves kamera, ielāpi, atslēgas u.c. Jāpadomā arī par nakšņošanu un ēdienu. Ir rūpīgi jāsagatavojas tādam braucienam, veidojot sarakstu un prognozējot vietas, kur apmesties, vajadzības, apskates objektus un citas lietas.

Kas attiecas uz to vai maršruts ir piemērots velobraucējiem un tiešām ir EuroVelo maršrutam atbilstošs, jāsaka, ka ir, bet nepieciešams  izveidot un nodalīt velo joslu no brauktuves, kaut vai ar līniju. Velo josla pat nav vajadzīga plata, bet tā, lai nebūtu jābaidās no katras garāmbraucošās automašīnas. Un pats galvenais, ka no Liepājas uz Ventspili tiešām varētu izveidot veloceliņu pa veco dzelzceļa līniju, kura stāv neizmantota. Biedrības aktīvisti veiks izpētes ekspedīciju, lai vairākās vietās novērtētu faktiskās iespējas to izdarīt.

Un pats galvenais ir nepieciešama vēlme kaut ko paveikt, apskatīt un sasniegt, kā arī laba kompānija. Kopā ar Biedrības „VELO-REDELE” aktīvistiem ir sasniedzams viss, jo mēs cenšamies radīt aktīvas lietas un labāku vidi mums visiem apkārt. Tāpēc aicinām interesentus pievienoties, lai kopīgi organizētu interesantus pasākumus un sacensības visiem, kam patīk aktīvi pavadīts laiks, kā arī ieteiktu jebkādu iniciatīvu attiecībā uz velo infrastruktūras nepieciešamību un attīstību. Rakstiet: velo-redele@inbox.lv vai zvaniet 26177226 (Mārtiņš) un 26469122 (Agnis).

  • Komentāri (4)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Aktīvā zona

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!