Braucot ar kādu no Hamburgas daudzajiem pasažieru kuģīšiem, tvaikoņiem vai satiksmes prāmjiem, nereti grūti orientēties šīs Vācijas pilsētas sarežģītajā ūdeņu labirintā. Tad gluži vienkārši aizmirstas, vai tiek kuģots pa rāmo un cienīgo Elbu, mazo un mierīgo Alsteras upīti, mākslīgi radušos Alstera ezeru vai plašo un industriāli rosīgo ostu. Taču tas ne nieka nemazina baudu lūkoties uz daudzo tiltu lokiem, veco un jauno spīķeru sienām vai raibām, pārpildītām ostas piestātnēm.

Iekšpilsēta un iekšAlsters

Hamburgas iedzīvotāji brīnās, ja nezinātājs pajautā, kā nokļūt līdz pilsētas centram. Jo vecpilsētas galveno iepirkšanās rajonu un populārāko tūristu maršrutu pārsātinātu ielu atrašanās vietu sauc par iekšpilsētu. Te atrodas rātsnams ar zaļu vara jumtu un rātsnama tirgus, kurā sastājušies dīvaini divvietīgi braucamrīki ar noapaļotiem stūriem. Zaļganās stikla sienās un kupolos iebūvēti kioski, kuriem visapkārt sastādīti Vācijā izplatītie mezglaini izliekto zaru kociņi. Turpat netālu izdevīgas iepirkšanās cienītāji uzies abas slavenākās pazīstamu un visiem pieejamu zīmolu veikalu ielas – Mönckebergstraße un Spitalerstraße. Tomēr šeit netrūkst arī smalku tirdzniecības centru un prestižu nelielu veikaliņu, kuriem vasarā kaimiņos izkaisīti kafejnīcu saulessargi.

Pastaigājoties visgarām sarkanu granīta plākšņu izklātajam rātslaukumam un spožām veikalu pasāžām, drīz vien ceļš aizved līdz Iekšalsteram. Tas ir pirms vairāk nekā 700 gadu izveidotais dzirnavu ezers, ko mūsdienās izmanto kā zemu un platu tūristu kuģu maģistrāli. Viļņu ņirbas vidū laistās liela strūklaka, kurā saulainā laikā var ieraudzīt varavīksni, bet pamalē vīd pāris sarkanu ķieģeļu tiltu, kuru Hamburgā ir tik daudz, ka ne saskaitīt. Starp citu, paši hamburdzieši lielās, ka viņu pilsētā esot vairāk tiltu nekā Venēcijā, Londonā un Amsterdamā kopā. Ezera ūdeņus cēli šķeļ gulbju baltie stāvi, tomēr skaistie putni nemaz nekautrējas no cilvēkiem, kuri aizņēmuši katru sprīdi uz koka laipiņas, kas nodala Iekšalsteru no steidzīgās satiksmes, plašajiem riteņbraucēju celiņiem un godājamā restorāna – Alsterpaviljona.

Lai arī Iekšpilsēta ir ļoti skaļa un dzīvīga, tā izstaro savādu mieru: cilvēki izskatās apmierināti, laimīgi smaidīdami sauļojas uz kuģīšu piestātnes dēļiem un vēro Alsteras upīti, sēžot pie galdiņiem kādā balta nama kolonādes arkā. 

Ūdenstransporta Meka

Āralsterā jeb Alstera lielākajā daļā, gar kuru izvietojušies greznu privātmāju rajoni, dažādu biedrību un vēstniecību reprezentatīvās ēkas, siltajos gadalaikos katru nedēļas nogali baltas buras spīdina desmitiem jahtu. Ezera krastus rotā lekni, zaļi parki, kuru zālienos laiski gulšņā saulesvannu kārotāji un kuru celiņus nomīda skrējēji, paretam apstājoties pie dzeramā ūdens krātuvēm. Urbanizētākas vides tuvumā ir vairāk lēzeno tūristu kuģu. Bet šaurajā un līkumainajā Alsteras upītē kuģo mazas laiviņas, ar kurām var aizkļūt līdz pat Iekšpilsētai.

Pilsētas viesiem ir izdevīgi iegādāties tūristiem paredzētas transporta kartes, jo ar tām var izmantot ne tikai sliežu un bezsliežu sabiedriskā transporta, bet arī maršruta prāmju satiksmes pakalpojumus. Ar šādiem prāmjiem un tvaikoņiem iespējams pārvietoties no viena Elbas – otras garākās upes Vācijā – krasta līdz otram, kā arī redzēt nedaudz no ostas, kuru atzīst par otru lielāko konteinerostu Eiropā. Prāmju ceļi savieno dažādas Hamburgas daļas, no kurām vienas vairāk izmanto industriāliem mērķiem, bet citās atrodas dzīvojamās teritorijas.

Ļoti skaista ir Elbas pludmale, kuras smilšainais liedags stiepjas līdzās pasakainu, rozēm apaudzētu vasarnīcu un mazu gājēju taciņu rindām. Vietējie smejas, ka šeit esot jādzīvo, ja vēlas iespaidīgu adresi, un apliecinājums tam ir blakusesošās Beverlihilzas cienīgās savrupmājas. Otrpus pludmalei Elbu apdzīvo milzīgi kravas kuģi, ceļamkrāni un liels daudzums spilgti krāsainu konteineru, kurus kā taisnās rindās sakrautus domino kauliņus var ieraudzīt jau no lidmašīnas iluminatora, kad tā sākusi nolaisties Hamburgas lidostā. Ja pirmais iespaids par Brīvo un Hanzas pilsētu bija daudzkrāsains, tad vēlāk izrādās, ka Hamburga pirmām kārtām ir ļoti zaļa pilsēta – tajā netrūkst lielu, zaļoksnu un pat mūžvecu koku. 

Spīķeru ambīcijas

Pāris virszemes un apakšzemes metro pieturu attālumā no Hamburgas sabiedriskās dzīves centra ir tā sauktā spīķeru pilsēta. Tās ir 1888.gadā uzceltās ostas noliktavu ēkas, kurām cauri vijas kanāli un trosēm nostiepti tiltiņi. Šodien arī šeit peld kuģi, tikai ne vairs tāpēc, lai izkrautu preces, jo to dara jaunajā ostā, bet gan ekskursiju nolūkos. Senajās noliktavās tagad mājo lielu ostas uzņēmumu mītnes un pārstāvniecības. Uz kāda tilta iebetonēts īpašs paklājs par godu tam, ka Hamburgā atrodas otra lielākā tepiķu noliktava pasaulē uzreiz pēc Irānas.

Dažus soļus tālāk senatnīgo siltumu nomaina jaunā spīķeru paaudze ar stiklotām terasēm un bēniņu galerijām. Šajā vietā tiek likti pamati modernajai “Ostas pilsētai” (Hafencity), par kuru pagaidām vēsta nepārredzams būvlaukums abpus kanālam, piepildīts ar itin kā no fantastikas filmas izceltām, avangardiskām jaunbūvēm. Plānoti ne tikai biroju ēku un dzīvojamo platību masīvi, bet arī pilnīgi jauna infrastruktūra, pie kuras pieder skolas un tirdzniecības kvartāli. Kanāla ūdenī spoguļojas resni tērauda stabi, pie kuriem balstīsies pontona konstrukcijas ar kuģu piestātnēm un kafejnīcām. Taču grandiozākā iecere ir koncertzāle viļņu formā, kuru būvē uz kāda no spīķeriem, uzliekot tam virsū vairākus stāvus stikla. Zāle diženumā varēs sacensties ar Sidnejas operas namu un tiks atvērta 2011.gadā.

Bet tas nenozīmē, ka tagad Hamburgā būtu garlaicīgi vai trūktu izklaides. Tieši otrādi – pilsēta ir pazīstama ar savām mūziklu tradīcijām, uzdzīvotājus vilina ar naktsdzīves rajonu Kīcu, bet romantiķiem piedāvā lielisku planetāriju, kurā lielizmēra kupolveidīgā monitorā var vērot trīsdimensionālus debesu un zvaigžņu attēlus.

Anete Zīraka,
“Kurzemes Vārds”

Šādos kuģīšos pilsētas viesi sēž pie galdiņiem, apbrīno Iekšalstera krasta ainavas un klausās ekskursiju vadītāja komentāros.