Portāla liepajniekiem.lv krievu versijas administrators Ruslans Šuļga skriešanas sezonu noslēdza ar ultramaratonu, kas norisinājās 30.oktobrī Siguldā.

55 kilometrus viņš pieveica piecās stundās un 43 minūtēs, ierindojoties 15. vietā. Ruslans ir gandarīts, jo tāds gabals noskriets pirmo reizi.

Ultramaratonā Ruslans bija vienīgais, kurš startēja no Liepājas. Viņš pieteicās faktiski pēdējā dienā pēdējās minūtēs, jo nebija pārliecināts par saviem spēkiem, lai gan visu oktobra mēnesi bija cītīgi gatavojies – skrēja pa nelīdzenu reljefu, pludmales kāpām, meža takām. ”Visu laiku domāju, vai izturēšu,” atceras sportists, tāpēc apsvēris skriet tikai 11 kilometru distanci. Sevi viņš pārliecinājis ar vārdiem, ka ”izstāties jau varēs jebkurā brīdī”, turklāt – nepamēģinot neuzzināsi, kā tas ir. Un labi vien ir, jo pēc skrējiena Ruslans atzina, ka ne reizi nav iedomājies par to, ka būtu jāmet miers. Protams, bijuši lūzuma brīži, kad gribējās apstāties, apsēsties, taču viņš ātri saņēmies, un par to liels prieks. Ar rezultātu viņš ir apmierināts, jo domāja, ka trasi pieveiks sešās septiņās stundās. Kā novēroja Ruslans, tie, kas finišēja pēc tik ilga laika un vēl ilgāka laika, izmantoja gaismas lukturīšus, jo ārā jau bija tumšs.

Kā jau tas piedien rudenim, trase dažviet bija klāta dubļiem. Slidenākās vietās labāk veicies tiem, kam, atšķirībā no liepājnieka, kājās bija apavi ar nagliņām, bet rokās – nūjas ar ko atsperties pret zemi. Citi ieķērušies ar rokām koku zaros, lai tiktu uz priekšu. Nācies kāpt arī pa stāvām trepēm, jo trase gāja cauri Gaujas Nacionālā parka teritorijai. Kāds pats izskatījies finišējot? ”Viss kārtībā, tikai apavi bija netīri,” smaidot sacīja Ruslans, piebilstot, ka dažviet dubļu bijis tik daudz, ka iestiegot varēja pazaudēt apavus. Tagad sportista botes jau ir izmazgātas un stāv tīras līdz nākamai reizei. ”Interesanta bija sajūta, kad viens pats skrēju cauri mežam. Biju tikai es un daba. To izbaudīju,” atceras Ruslans, priecājoties, ka šādi iepazinis Siguldu un tās apkārtni no iekšpuses.

”Šur tur gāju, tieši posmus, kas sanāca pret kalnu, jo visus 55 kilometrus noskriet tīri fiziski nevar,” norāda liepājnieks. ”Protams, bija brīži, kad skrēju autopilotā, domāju visādas domas, tagad pat īsti neatceros par ko, bet vispār daba bija skaista”. Viņš cerēja, ka varbūt uz trases izskries kāds meža dzīvnieks, bet – nekā.

Jāatzīmē, ka ultramaratons sākas virs 42 kilometriem. ”Tas ir garākais un ilgākais gabals, ko esmu noskrējis”. Kas tālāk? ”Tagad atpūtīšos. Mazliet paslinkošu, jo aktīvā sezona ir beigusies,” pastāsta skrējējs. No ultramaratona viņam visvairāk paliks atmiņā draudzīgā saikne starp sportistiem, kas atšķir to no citiem sporta veidiem, kur parasti vēlme ir apsteigt konkurentu un uzvarēt. ”Šeit sportisti uzmundrina viens otru, palīdz, ja kādam paliek slikti. Mežā tu esi viens, un kurš gan cits tev palīdzēs, ja ne citi skrējēji?”

Kā vēsta sacensību mājas lapa raid.lv, Siguldas maratonam bija reģistrējušies skrējēji no Lietuvas un Igaunijas, no kuriem vairāki mēģināja pievārēt 55 km distanci. Jāpiebilst, ka saņemts oficiāls apstiprinājums no pasaules sarežģītākā kalnu maratona ”Ultra-Trail du Mont Blanc” rīkotājiem, ka arī šā gada Siguldas ultramaratona 55 km distances pievārētāji saņem kvalifikācijas punktu dalībai Monblāna ultramaratonā. Vai Ruslans to izmantos, viņš pagaidām nezina, jo, lai uz sacensībām aizbrauktu, nepieciešami sponsori.

Šis bija jau septītais ikgadējais maratons kopš tā tradīcijas aizsākšanas 2004. gadā. ”Nike Siguldas kalnu maratons” notika pa dažādām kvalitātes takām un celiņiem, apvidū ar reljefu, ar dažādiem dabiskiem un mākslīgiem šķēršļiem. Bija trīs veidu distances: 11 km, 33 km un 55 km.

Kaspara Tūbeļa foto

Kā atzina skrējējs Ruslans Šuļga (pirmais no kreisās), ultramaratona trase Siguldā bija veidota interesanta. Nācies skriet pa slideniem, dubļu noklātiem pauguriem, kāpt pa trepēm, lodāt cauri nokritušiem kokiem.