Liepājas Mākslas vidusskolas audzēkņi nu jau regulāri dodas pieredzes apmaiņas braucienos uz ārzemēm, kur vairākas nedēļas papildina praktiskās iemaņas sadraudzības skolās visā Eiropā, pārsteidzot vietējos ar savām zināšanām un darba tempu.

Nupat vēl astoņi jaunieši atgriezušies no prakses Florencē un Glāzgovā. Dažus jau lidostā varēja atpazīt pēc jaunajām filcētajām cepurēm. 

Trīs Metāla dizaina nodaļas audzēkņi Florencē divas nedēļas mācījās iestrādāt akmeņus sudraba gredzenos un gravēja smalkus zīmējumus misiņā. “Strādājām no rīta līdz vakaram,” stāsta Roberts Mežainis. Bet Ansis Alksnis piebilst, ka darbs prasījis lielu pacietību un bijis fiziski smags. Marta Toode tam piekrīt un atklāj, ka liepājnieki strādājuši tik ātri, ka nereti bijuši spiesti gaidīt, kad skolotāji viņiem pievērsīsies, lai ierādītu nākamo soli.

Vakaros viņi paguvuši apskatīt pilsētu, pabūt muzejos un citviet. “Pārsteidzošs, piemēram, bija vīrs, kurš slavenu mākslinieku darbus zīmēja ar krītiņiem uz asfalta,” stāsta Marta. Bet abi puiši uzsver, ka, tikai sarunājoties ar skolas direktoru, uzzinājuši, ka ekonomiskā situācija valstī ir tikpat smaga kā pie mums. “Ielās gan liekas, ka viņiem viss ir kārtībā, jo katrs pretimnācējs smaida, daudzi skaļi dungo, ejot pa ielu, neviens nestreso un nekur nesteidzas,” pārliecinājušies liepājnieki. Laipnība, atvērtība un dzīvesprieks ir labākās florenciešu īpašības, ko novērojuši jaunie mākslinieki.

Bet piecas jaunas apģērba dizaineres Gerda Lejasmeiere, Ieva Salmane, Daira Untenberga, Endija Vītola un Anna Grasmane kopā ar skolotāju Maritu Viļumsoni nupat ar jaunām, elegantām filca cepurēm galvā ieradās no Glāzgovas, kur prakses laikā gan šīs cepures gatavojušas, gan fascinatorus jeb mazas elegantas piespraužamas cepures un zīda ziedus darinājušas. “To, ko viņi tur nedēļām dara, mēs pāris dienās paveicām,” stāsta liepājnieces. Rožu gatavošana tagad arī tepat paveicama, bet filcētajām cepurēm formas būtu vajadzīgas, tad arī tās varētu darināt. Grūti tas neesot, drīzāk interesanti, bet rūpību un pacietību gan prasot. Skotijā meitenes pārsteigušas pasniedzējus, viņi atzinuši, ka liepājniecēm sanākot pat labāk nekā viņiem. “Mums kompozīciju māca labākā līmenī, viņi tur visu ar datoru taisa, skices meklē internetā,” mazliet šokētas ir jaunās apģērbu dizaineres.

Metāla dizaina nodaļas vadītājs Andris Garokalns uzsver, ka daudz ko no tā, ko jaunieši apgūst ārzemju prakšu laikā, būtu iespējams iemācīties arī tepat Liepājā, bet tas nenotiek gan tāpēc, ka nepieciešams īpašs aprīkojums, gan citu iemeslu dēļ. Piemēram, gravēšanai pieprasījums ir pārāk mazs, un meistaru Liepājā tikpat kā nav palicis. Taču, viņaprāt, galvenais ir tas, ka, vienu lietu apguvuši, jaunieši prot prasmes izmantot, arī citus darbus darot. “Viņi patiešām mainās, kad atgriežas,” saka A. Garokalns. Bet Andra Zvirbule, kas bija kopā ar audzēkņiem Florencē, uzsver, ka būtiska ir arī kultūrvide, ko jaunieši iepazīst, un norāda, ka arī šī pieredze viņiem ir būtiska jaunrades procesu veicināšanā.

“Kurzemes Vārds”