Kluba “Pablo” 13. dzimšanas diena bija pietiekami svarīgs iemesls, lai sestdienas vakarā dotos uz Stendera ielu 18/20.

Kā zināms, tieši šis klubs savulaik bija pati populārākā un stilīgākā vieta, kur izklaidēties alkstošie brīvdienu vakaros devās, gan lai izdejotos, gan lai atlaistu dvēseli ganībās. Vēlāk “Pablo” bija lemts kļūt par Latvijas 1. rokkafejnīcas māti, taču ne par kluba attīstības vēsturiskajiem aspektiem būs šis stāsts, bet par to, kas notika 13. dzimšanas dienā.

Jau pulksten 22 bija sanācis krietni daudz ļaužu. Starts dzimšanas dienas svinībām tika dots bez divdesmit minūtēm vienpadsmitos, kad uz rokkafejnīcas skatuves kāpa Maija Kalniņa, lai teiktu īsu uzrunu. Pirmā uzstājās Sudmaļu ģimene, kas plašāku pazīstamību ieguva, piedaloties šovā “Dziedošās ģimenes”. Ģimenes priekšnesums krietni atšķīrās no visiem pārējiem dzimšanas dienas ballītes sniegumiem un, klausoties neapšaubāmi talantīgo Sudmaļu muzicēšanu, tā nu nekādi negāja kopā ar klubā tobrīd valdošo atmosfēru. Tā padziedāt un ģitāru paspēlēt ir vienkārši lieliski skaistā vasaras naktī pie ugunskura un dabas krūts, nevis publikai, kas nākusi karsti izdejoties. Par to, ka kaut kas īsti nav, kā vajag, liecināja publikas slinkie aplausi un dažubrīd arī neapmierinātie svilpieni.

Tikmēr rokkafejnīcas otrajā stāvā, VIP zonā, brāļi Mediņi, “Pablo” dzimšanas dienas vaininieki, sagaidīja apsveicējus, pieņēma ziedus un dāvanas. Šiem viesiem bija iespēja par brīvu mieloties kā ar uzkodām, tā grādīgiem un mazāk grādīgiem dzērieniem. Ik pa brīdim šo vietu apmeklēja arī mūziķi, lai sasveicinātos ar namatēviem, bet dažs viesis tur jutās tik labi, ka, paēdis un padzēris, likās uz auss.

Kamēr klubā “Pablo” sanākušie, gaidot grupas “Tumsa” uzstāšanos, iesildījās dejojot, pirmajā stāvā daļu sanākušās publikas sāka uzkarsēt Fēlikss Ķiģelis ar savu labāko repertuāru.  Publika uz dejošanu un līdzi dziedāšanu nebija jāmudina, un, atskanot vecajai, labajai “Zīlītei”, bija skaidrs, ka ne velti klasiku dēvē par zelta fondu. Tā vien šķiet, ka “Zīlīte” gluži kā nemirstīgais brīnumputns Fēnikss vēl dzīvos arī pēc gadiem divdesmit, piecdesmit un vēl ilgāk.

Tikmēr klubā “Pablo” daudzos koncertos un uzstāšanās reizēs pārbaudītās vērtības klausītājiem piedāvāja “Tumsa”. Ieejot pa kluba durvīm, ikviens sajutās kā tropos – mitruma līmenis gaisā bija visnotaļ taustāms. Ventilācija ar to nespēja tikt galā. Atvērtās rezerves izejas durvis bija vājš mierinājums. Cilvēks pie cilvēka, slapjas sejas, slapjas rokas, muguras un… viss pārējais. Mārtiņš Freimanis ņēmās no sirds, kā dziedādams, tā mētādams savus vecos jociņus, piemēram, par krūšturiem. Paaudzes mainās, dziesmas tās pašas, bet, galvenais, neskatoties uz vecumu (vai jaunumu!), vārdus zina gandrīz visi, un “…sirds kā neprātīga gavilē”.

Vienubrīd netālu no skatuves vairāki vīrieši metās kautiņā. Kas kuram bija par daudz? Vai kas par maz? Viens uz grīdas, kādi četri virsū, dūres pa gaisu, nereaģējot, kas apkārt notiek. Apsardze vienu no vīriešiem aiz padusēm aizstiepa no kluba. Publika, sablīvējusies pie skatuves, turpināja lēkāt uz augšu, uz leju, uz augšu, uz leju. Cits virziens saspiestības dēļ vispār nav iespējams. Slapjas sejas, slapjas muguras un, kā jau teikts iepriekš, arī viss pārējais. Kāpjot uz pirmo stāvu, prātā tikai viena doma: “Vai vispār pastāv noteikumi, piemēram, ugunsdrošībai, cik cilvēku drīkst atrasties slēgtās kluba telpās? Kad daudz kļūst bīstami daudz?”

Ir sākusies Ivo Fomina ēra, un rokkafejnīcā sanākušie – visi, kuriem vēl spēks un stabilitāte kājās, – ceļas no vietām pie galdiņiem un pie skatuves izveido, manuprāt, vakara saliedētāko publiku. Uzdodu sev jautājumu: “Kādēļ nevarēja saprast dziesmu vārdus, kad dziedāja Sudmaļi, bet Fominam viss skaidrāks par skaidru? Laikam iekšējās jaudas lieta…” Arī Ivo, tāpat kā pārējie uz dzimšanas dienas ballīti uzaicinātie muzikanti, priekšā cēla tikai labi pazīstamas dziesmas. Vērtības ir un paliek vērtības, jo kas klubā galvenais? Pareizā publika un pareizs ritms, t. i., mūzika. Ivo vairākkārt ļāvās klausītāju sauktajiem “atkārtot!”, un, ne tikai viņš, bet, gods kam gods, visi mūziķi tovakar spēlēja netaupoties un no sirds.

Kad pulkstenis rādīja 3.40, uz rokkafejnīcas skatuves kāpa apvienība “The Zuru”. Spēlējot pasaulē populāru grupu populārākās dziesmas, kļūdīties nevar. Arī “The Zuru” bija piekritēji, taču dejotāju rindas, salīdzinot ar Ķiģeļa un Fomina uzstāšanos, bija kļuvušas nesalīdzināmi retākas. Bet ir kāds nemainīgs rādītājs, kas – gribi vai negribi – liecina, ka drīz vien “Pablo” un rokkafejnīcā viss ies uz galu, t. i., jautrība pēc zināma laika beigsies un publika izklīdīs. Tā ir mūziķu Nora un Viktora ierašanās. Viņi, kad beiguši savu uzstāšanos kādā citā Liepājas atpūtas vietā, vienmēr atnāk uz rokkafejnīcu nolikt instrumentus.

Sveiciens dzimšanas dienā, “Pablo”!

“Kurzemes Vārds”