Pirms dažām dienām Liepājā notika pirmās sacensības “Brašais rāpotājs”, kurās varēja piedalīties mazuļi, kuri vēl nestaigā. Viņiem Latviešu biedrības nama zālē bija jānorāpo desmit metru. Vairāk nekā divdesmit sacensības dalībnieku konkurencē visātrāk distanci veica deviņus mēnešus vecā Una Ozoliņa. Uz interviju aicinājām uzvarētājas mammu Daigu Andersoni.

– Kādā vecumā Una sāka rāpot?
– Viņai bija mēneši septiņi.

– Kā notika sacensības?
– Katram mazulim iedeva krekliņu ar starta numuru. Mums bija 23. numurs. Unas tētis ar meitu, tāpat kā citi sacensību dalībnieki, bija pie starta līnijas, es un citas mammas – pie finiša. Bija atļauts izmantot dažādus vilināšanas līdzekļus, lai mazais ātrāk nokļūtu finišā.

– Ko izmantojāt jūs?
– Mums ir knupītis, kas grab kā grabulis un ļoti Unai patīk. Tad nu grabināju to, un viņa rāpojot steidzās pie manis. Mums, vecākiem, šķiet, uztraukums bija lielāks nekā pašiem rāpotājiem. Kad Una tuvojās finišam, fotogrāfi sāka visus fotografēt, un meitiņa mazliet apmulsa, bet mums par prieku turpināja ceļu, atstājot aiz sevis abus puisīšus – otrās un trešās vietas ieguvējus.

– Vai viņa apzinājās, ka piedalās sacensībās?
– Šķiet, ka ne. Bet varbūt arī jā!

– Vai iepriekš viņu mājās trenējāt, sagatavojāt šīm sacensībām?
– Trenējāmies gan! Izmantojot to pašu mīļo, grabošo knupīti.

– Kāda ir Una?
– Kustīga kā dzīvsudrabs!

– Ar ko jārēķinās vecākiem, kuru mazulis ir rāpošanas vecumā?
– Tad bērniņš aktīvi grib izzināt pasauli, un visu laiku jāseko, ko viņš dara. Jāpievērš ļoti daudz uzmanības. Viņš visu pats grib pārbaudīt, aptaustīt, iebāzt mutītē. Mamma pati atpūsties var tikai tad, kad mazais guļ.

– Kā atzīmējāt Unas uzvaru?
– Paņēmuši uzdāvinātās balvas, mēs visi trīs kopā ar meitas krustmāti un manām draudzenēm aizgājām pusdienās uz Latvijas 1.rokkafejnīcu.

– Vai kopā ar Unas tēti neesat domājuši, par ko meita varētu kļūt, kad izaugs liela?
– Pagaidām ne. Bet gan jau laiks rādīs, kas viņai patiks, ko pati vēlēsies darīt!