Nedēļas nogalē iestājās astronomiskais rudens, taču sestdiena un svētdiena pagāja atvasaras noskaņās. Nemaz nebija vēlēšanās domāt par rudens lietu un drēgnumu, kas šonedēļ pārbauda mūsu veselību. Tieši otrādi – tās bija patīkamas atmiņas par aizvadīto vasaru.

Dabīgums un neskartība

Spīd saule un laiks ir vasarīgs, lai gan sestdienas rītā debesīs redzami pirmie dzērvju kāši, kas ir pirmais pierādījums par rudeni. Mājās palikt negribam, tādēļ kārtējo reizi lielu lomu nospēlē ašā ideja par došanos ārpus pilsētas atpūtā. Tad, kad laiks ir patīkams, ik nedēļas nogali atlicinām kaut pāris stundas laika, lai aizbrauktu kaut kur pie dabas. Arī aizvadītā, laika ziņā patīkamā, nedēļas nogale nebija izņēmums – devāmies piknikā uz Dunikas purvu.
Ierodoties saprotam, ka neesam vienīgie atpūtnieki, taču piknika vieta ir brīva, kurā iekārtojamies.

Dunikas purvs pievelk ar savu dabīgumu, nesamāklotību un neskartību. Ir padomāts par atpūtnieku ērtībām un atpūtu pie dabas – ugunskuru vietām, galdiem, soliem zem priežu zariem.

Īpatnējā daba un ainavas

Apkārt miers un klusums. Ierodas arī bariņš velotūristu. Tālumā var dzirdēt ogotājus, kuri purvā lasa dzērvenes. Dodamies mežā sēņot, taču mežā pēc lietavām ir vairāk neēdamo sēņu nekā ēdamo. Pa purva laipām dodamies apskatīt dabu – visapkārt kroplīgas vai nokaltušas, lielas un mazas priedītes, sūnas, ķērpji, ogu mētras, kukaiņēdājaugi – rasenes. Purvs rada mistikas un pat nelielu baiļu sajūtu – šķiet, ka tūlīt no priedēm iznāks kāds milzīgs dzīvnieks. Cilvēkam, kas pieradis pie ikdienas pilsētas trokšņa, šāds klusums pats šķistu aizdomīgs.

Purva laipas ir ļoti vilinošas, dabas burvība, kas paveras visapkārt, vilina iet tālāk un tālāk, lai gan zināms, ka laipas ir vairākus kilometrus garas! Paskatoties pa labi un kreisi, paveras burvīgs skats uz mazajiem purva ezeriņiem, saliņām un bīstamajiem akačiem. Redzams, ka kāds pārbaudījis purva dziļumu ar bērza baļķēnu. Zināms, ka purvā ir bīstami – ja paspersi kaut pussoli, vari iestigt un arā neizkļūt. Skats un ainava netipiska – katru dienu tādu neredzēsi, tādēļ vēl jo vairāk tā ir jāizbauda. Purvs šķiet bezgalīgs. Cenšamies saskatīt arī dzērvenes, taču zinātāji saka, ka tās ir jāmāk ieraudzīt un atrast. Kāds lietuviešu pāris, kurš purvā ogo, mūs laipni pacienā. Uz gājēju takas satiekamies arī ar čūskas mazuli, uz laipas palikušās putnu spalvas liecina par plēsīgo dzīvnieku un putnu esamību. Sūnās dzērves atstājušas pēdu nospiedumus.

Purvā jūtams rudens gaiss

Laikam tā ir taisnība, ka meža un dabas gaiss nomierina un laiks patiesībā šķiet daudz jaukāks un piemīlīgāks kā citviet.  Ko vēl vairāk var vēlēties – visapkārt ir koki, mežs, bet nav pilsētas pārpildītās ielas, ikdienas rutīnas.
Arī vieglāk ir elpot, bet pastaigas laikā purvu, kā secināju, tomēr ir daudz lielāka slodze organismam un muskuļiem – cilvēkam, kas pieradis pie pilsētas gaisa, ļoti ātri uznāk nogurums. Taču purva gaisā jūtams rudens – tas ir salts, lai arī saule šķiet daudz spilgtāka un spožāka. Taču tā vairs nesilda – tai parādījušies zobi.

Uzziņai:

– Dunikas purva taka ir 6 kilometrus gara, un tā ir garākā Eiropā
– Takas stiepjas pāri Tīrpurvam
– Taka atrodas dabas liegumā ”Dunika”
– Takas galapunkts ir Luknas skābaržu audze, kas ir vairāk kā 130 gadus veca

Avots: Latvia Travel

Liene Andersone

Dunikas purva laipas šķiet bezgalīgas.