Pirmais nopietnākais sals un sniegs pārklāja Grobiņas apkārtes mežus, kad uz pirmajām dzinējmedībām pulcējās vīri no mednieku kolektīva “Vītiņi” un viņu kolēģi no “Lauktehnikas” un “Ālandes” kolektīviem.

Taču tas nevienu neatturēja samērā stindzinošajā aukstumā agrā rīta stundā pulcēties uz jakti kluba mednieku mājās Grobiņas pagasta “Slokās”.

Brīdina nešaut ar renkuļiem

Šoreiz galvenais medību rīkotājs ir Ainis Pujēns, kurš pats arī dzīvo Grobiņas pagasta ”Vītiņos”. Atbilstoši ekipējies un ar medniekiem raksturīgu cepuri galvā viņš, gluži kā rakstvedis, mednieku mājā vēlīgi aicina visus ar parakstu apliecināt, ka viņš piedalās šās dienas meža zvēru trenkāšanā. Jo, diemžēl, nekas nav mainījies kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem, kad slavenās kinofilmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsās” galvenā varone Mirttante sacīja: “Tagad jau galvenais – papīri!”

Toties medību vadītājam līdzi bija arī ģimenes pārstāvji. Dzīvesbiedre Ieva, kura jau pirms trim gadiem nokārtojusi mednieku eksāmenu, tāpēc prot brīvi rīkoties ar medību ieroci. Un vēl Karijs – igauņu dzinēja sugas suns. No skata neliela un pat bailīga radība, kura trīc no aukstuma un alkst cilvēku mīļuma. Taču šis iespaids izrādījās mānīgs. Ticis mežā, Karijs jau sāka trīcēt no adrenalīna devas, un braši metās mežā pildīt savu pienākumu – atrast un iztrenkt no slēptuvēm meža zvērus.

Pēc nelielas standarta instrukcijas, kurās Ainis paziņoja, ka šajās medībās ir licences gandrīz uz katru lielo meža zvēru – aļņiem un briežiem, uz ko mednieki arī cerēja. Taču brīdināja, ka uz tiem jāšauj tikai ar lodēm. Ja kāds lielā zvēra virzienā raidīs renkuļu lādiņu, tam tika solītas lielas ziepes un malumednieka statuss.

Vēlāk mednieki paskaidro šāda brīdinājuma iemeslu. Ja mežā iet šaut, tad jācenšas dzīvnieku nogalināt uzreiz, nevis aizšaujot, sagādātu tam mocības. Renkuļu trieciens nespēj lielos zvērus nogalināt, vien mazās lodītes paliek zem ādas, ievainojumi sāk pūžņot, un dzīvnieks ilgās mokās nobeidzas. Arī jātēmē precīzi. Reiz bijis gadījums, kad kāds mednieks mežacūkai atšāvis žokli. Tā vairākas dienas klīdusi apkārt, līdz nobeigusies no bada, jo nespējusi paēst. Tādēļ medniekiem šādi pūdeļi godu nedara.

Stāv kā dzīvs mērķis

Nostājamies uz pirmo mastu. Stāvam tā saucamajās atpēdās, kad mednieku līnija gaida, ja kāds zvērs mēģinās aizšmaukt garām dzinējiem. Meža dzīvnieki tā darot samērā bieži. Īpaši lielie dzīvnieki. Pēc brīža atskan komanda un dzinēji, tērpušies spilgtas krāsas vestēs, ūjinot un dauzot stibas pa kokiem, dodas prom. Spilgtās vestes vajadzīgas, jo dzinēji tomēr atrodas apšaudes zonā. Un mednieki drīkst bliezt no stobra tikai pa labi saskatāmu mērķi.

Atskan pirmais šāviens, tad otrais. Kopā šajā mastā nokūpējuši četri stobri. Taču guvums nav liels – neliela auguma buciņš, kurš laidās mukt uz atpēdām.

Šādā veidā tika izķemmēti kopumā seši masti. Pa vidu pusdienlaiks. Un tieši pirms tam, kad vīri grasās no somām vilkt ārā līdzpaņemtās maizes un konservus ar iepriekš nomedīto zvēru gaļu, apmēram 250 metrus no viņiem uz šaurā meža ceļa izskrien trīs stirnas. Stāv ar sāniem pret šāvējiem, gluži kā dzīvs mērķis, muļķīgi blenž uz medniekiem un nebēg. Protams, viens no medniekiem steidz pielādēt karabīni, notēmē un bliež tik virsū! Blīkšķis tāds, ka līdzās esošajam džipam sāk taurēt signalizācija. Taču attālums tomēr pārāk liels, tādēļ stirnas vēlreiz izbrīnītas nobola acis uz dīvainajiem trokšņotājiem un ieskrien mežā.

Tomēr kopumā vīri atzīst, ka šīs nebija tās labākās medības. Kur lielie zvēri palikuši, nav skaidrs, lai gan iepriekš viņi tur manīti. Medību rezultāts – trīs stirnas. “Te jau gaļas pietiks vien pašiem sābējiem un dzinējiem, ‘secina vīri. Taču daudz par to nebēdā. Režiem tā vienkārši gadās. Bet tkmēr mednieku mājā jau sāk čurkstēt akniņas, galdā parādās arī kāds stiprāks dzēriens un mednieki pēc lielās brišanas pa mežu visas dienas garumā atvelk elpu, pārspriež pieredzēto un padzen arī kādu joku. Un tas notiek tādā atmosfērā, kas pašas medības padara par vilinošu tradīciju arī tad, ja mājās nepārnes gaļas kalnu.

Viktors Ulberts,
“Kurzemes Vārds”

Meža zvērus mastā gaida Aleksandrs Ladzinas – omulīgs vīrs, kuru savējie iesaukuši par Taizeli.