Liepājniecei Evai Kļavai ir aizraušanās, kas 25 gadus vecai sievietei nav nemaz tik tradicionāla. Viņa izšuj krustdūrienā. Tā tapušas daudzas jo daudzas dāvanas. Tiekamies Evas mammas dzīvoklī, un jaunā sieviete uzreiz rāda vienu no saviem darbiem. Pie sienas apskatāma izšūta glezniņa – sievietes siluets. Tā ir dāvana mammai.

Nav lēts prieks

“Viņai ir gads un četri,” Eva norāda uz meitu Anneti, rēķinot, kad aizrāvusies ar izšūšanu. “Tātad tas sākās aptuveni pirms gada.” Izšūšanai nepieciešamās shēmas meklējusi jau agrāk, taču tas nekādi nav izdevies. Tad portālā Calis.lv pamanījusi, ka cita jaunā māmiņa ievietojusi fotogrāfijas ar saviem rokdarbiem. No viņas arī uzzinājusi, kā internetā dabūt informāciju par izšūšanu krustiņdūrienā. “Tur ir viss, sākot ar mazu kartīti, beidzot ar gleznu, kurā ir apmēram trīssimt diegu krāsu,” pārliecinājusies Eva un min, ka sākumam der ielūkoties mājaslapā www.krustduriens.lv. Pirmais darbs bijis dāvana kāzās. Izšuvusi 15×15 centimetru lielu glezniņu – pārīti. Ar tagadējo pieredzi Eva saskata tajā kļūdas.

“Kā mēs tā saucamajā krustiņpasaulē runājam, tā arī uzsēdos uz adatas. Mēs esam krustiņatkarīgas,” viņa pasmaida un paskaidro – portālā izveidojusies vesela interesentu grupa. Daļa meiteņu pašas ne vien izšuj, bet arī šuj. Somiņas, sedziņas, spilventiņus. “Es šūt nemāku, tikai izšuju uz kaut kā,” Eva paskaidro atšķirību. Internetā apmainoties ar informāciju, kur ko var atrast, nopirkt, rīkojot arī tikšanās klātienē.

Materiālus Eva pērk gan internetā, gan tepat Liepājā – veikalā “Kumode”. “Vīriem nemaz nedrīkst teikt, cik tas izmaksā,” viņa saka pus pa jokam, pus nopietni un izrāda savus darbus. Izšūts peles paliktnis un paliktnis krūzēm. Dvielītis ar speciālu maliņu un grāmatzīme. Tagad top lielformāta darbs – glezna.

Savos darbos Eva izmanto ne vien parastos diegus, bet arī pērlītes, spīdīgus, metāliskus diegus, vēl jāpamēģina smaržīgie. Tie aromātu saglabājot līdz pat 20 mazgāšanas reizēm.

Jau jūt slodzes sekas

Eva tagad šuj, izmantojot apaļo rāmīti, kas jātur rokās. Taču cer nopirkt vai sagaidīt dāvanā rāmi, kas ir kā liels statīvs, uz kura uztin audumu un kurš nav jātur rokās. “Tagad sanāk, ka ar vienu roku diezgan stingri jātur rāmis, ar otru jādarbojas. Reizēm turu, turu un jūtu, ka pirksti ieklemmējušies. Reizēm labā roka, kakls sāp. Darba trauma,” viņa pasmaida.

Parasti iesākto gribas pēc iespējas ātrāk pabeigt, lai redzētu rezultātu: “Kaut vai, ejot garām, ieduru trīs krustiņus un eju tālāk.” Taču – līdz ko viens darbs pabeigts, Eva ķeras pie nākamā, kas atrodams plānu mapē. “Mēs to saucam par kāmību. Kad kādu interesantu shēmu ierauga, to uzreiz vajag. Es vēl cenšos filtrēt – tiešām šūšu vai ne, bet citas savāc tā-ā-ādus krājumus!”

Cik ilgu laiku viens darbs prasa, ir atkarīgs no daudziem faktoriem. Eva rāda palielu Vinnija Pūka attēlu: “To šuvu, kā no rīta acis vaļā, tā līdz vakaram. Un tā divas nedēļas.” Uz darbu rēķinot divas, trīs nedēļas. Taču ir izšuvums, ko Eva mocījusi pusgadu.

Kad darbs pabeigts, to mazgā, ja nepieciešams, un stīvina. “Citas meitenes darbus sarūto ar speciālajiem zīmuļiem. Pēc tam vienmēr ir jāmazgā. Es nezīmēju, bet šuju un skaitu. Reizēm aizskaitu šķībi, un puse darba jāārda ārā.” Reizēm gan no ārdīšanas varot izbēgt, defektu pārvēršot par efektu.

Reizēm vienkārši nesokas

Lielākā daļa darbu ejot tautās – tos dāvanās saņem draugi un radi. “Tas nav tā, ka nonstopā darbojas un pelna naudu. Daru to ar mīlestību,” uzsver Eva. Esot gan arī šūts par atlīdzību. “Nav runa par to, ka daru to par naudu, bet par to, ka šuju cilvēkam, kuru nezinu.” Pazīstamiem cilvēkiem Eva vienmēr mēģina piemeklēt attēlus, kas saistīti ar viņu interesēm. Piemēram, vecmammai tapusi glezniņa ar baltajām lilijām, jo tās ir viņas mīļākās puķes.

“Daudzi ir pārsteigti, uzzinot, ka es kaut ko tādu daru, jo man patiesībā nepiemīt pacietība. Pirms pusotra gada arī man tas nebija prātā sazīmējies: kā tas būs, kad to darīšu,” atzīstas Eva. “Taču uzreiz nāk klāt jaunas zināšanas. Sāku apgūt, kādi audumi izšujami, kādi diedziņi izmantojami, kādi priekšmeti izšūšanai nepieciešami, piemēram, diegu sadalītāji, adatu magnētiņi. Tā pasaule ir tik plaša…”

Tagad Evai ir karstākais darba laiks, jo tuvojas Ziemassvētki. Viņa rāda nelielu izšūtu zīmējumu ar priecīgu svētku vēlējumu. No tā taps kartīte. Protams, būšot arī dāvaniņas.

Taču parasti vienlaikus ir iesākti vairāki darbi. “Vados pēc garastāvokļa – vai nu šuju to, kur lieli vienkrāsaini laukumi, vai ko tādu, kur vairāk jāpiņķerējas. Taču ir arī brīži, kad vienkārši nesokas.” Tādi gan uznāk reti. Un tad Eva atklāj, ka vīrs devies peļņā uz ārzemēm: “Varbūt, ja Mārtiņš būtu mājās, es tik daudz nešūtu. Esmu viena pati. Kad mazā guļ un visi mājas darbi apdarīti, mēģinu aizpildīt laiku.” Tomēr viņa ir pārliecināta, ka laiku savam vaļaspriekam atradīs vienmēr. “Tam nav vajadzīga speciāla vieta, kā, piemēram, vāzes taisot. Varu šūt, arī autobusā braucot.”

Ilze Šķietniece,
“Kurzemes Vārds”

Idejas saviem darbiem Eva Kļava smeļas internetā un žurnālos. Tur dota visa vajadzīgā informācija, sākot no shēmām un beidzot ar nepieciešamo auduma daudzumu. “Ja saproti simboliņus un atšķir krāsas, – aiziet!” viņa iedrošina.

Dāvana mammai. Izšūtajām gleznām rāmjus pasūtīta fotosalonā “Konica”. Tagad darbus tur arī uzstiepjot un ierāmējot.