Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5.vidusskolā ieradās draugi no Hannoveres. Teju 20 vāciešu pie skolas sagaidīja vēl lielāks pulks latviešu. Liepājas skolēnu ģimenes gādāja par vācu jauniešu labklājību vakaros, savukārt skola organizēja dienas aktivitātes. Skolēnu apmaiņa sākās 1995.gadā, pateicoties vācietim Tomasam Ivanovam, kura saknes ir Latvijā.

Tomass ir Sankturzulas pedagogs Hannoverē, un, pateicoties viņam, starp Liepājas 5.vidusskolu un Sankturzulas ģimnāziju izveidojusies cieša sadraudzība. “Mēs viņus uzskatām par ļoti labiem draugiem, jo esam bijuši kopā gan priekos, gan bēdās,” skaidro skolotāja Ineta Feldmane, apmaiņas koordinētāja no Liepājas puses. Viņa atzīst, ka ar katru gadu apmaiņas kvalitātes līmenis ceļas. “Tik ilgus gadus ne visas skolas spēj uzturēt kontaktus ar saviem ārzemju partneriem,” lepojas skolotāja. Pie galvenajiem plusiem viņa min ģimeņu sadraudzību: “Mums ir bijuši gadījumi, kad ģimenes pēc tam draudzējas un brauc viena pie otras.”

Kultūras bagātināšanās pati par sevi ir lieliska apmaiņas programmas specifika. “Katrai ģimenei, reģionam ir savas tradīcijas, bagātināšanās nekad nevar beigties. Latvijai noteikti ir ko rādīt, mums ir brīnišķīga daba,” stāsta I.Feldmane. “Vasarā bieži braucam uz Ventspili, Kuldīgu.” Hannoveres skolēniem bija iespēja iepazīties ar Liepājas domi, aplūkot citas Latvijas pilsētas, kā arī viesoties kaimiņvalstī Lietuvā.

Apmaiņā piedalās sešpadsmit jauniešu no Liepājas un tikpat arī no vāciešu puses. Programmā aktīvākas ir meitenes, no latviešu puses iesaistīti tikai trīs vai četri zēni, bet no vāciešu – septiņi. “Vācu jauniešu aktivitāte kopumā bija lielāka, tieši interesentu skaita ziņā, kuri vēlējās piedalīties projektā,” pastāstīja skolotāja. Jauniešu vecums bija no 14 līdz 18 gadiem. Skolotāja atzīst, ka grupas vairs netiek veidotas tik lielas kā agrāk, taču kontakti ir personīgāki, tie izveidojušies vairāk starp ģimenēm un jauniešiem.

Īsi pirms vācu jauniešu atbraukšanas redakcija intervēja vairākus liepājniekus saistībā ar izjūtām un pārmaiņām mājas dzīvē. Piemēram, Madara Lamberte atzina, ka jūtoties satraukta par valodas barjeru. Svētdienā skola aktivitātes neorganizē, tāpēc Madara, kura ir aizputniece un Liepājā tikai mācās, nedēļas nogalē plānoja aizvest vācu jaunieti ekskursijā uz Aizputi, ciemos pie vecākiem. Arī Elīne Tilgale nervozēja, taču nevis par valodas problēmām, bet gan par pārtiku: “Valoda nav šķērslis, mana omamma dzīvo Vācijā,” Elīne smaidot stāsta. “Bet vāciete, kura ieradīsies pie manis, ir veģetāriete.” Vismierīgākie no visiem sagaidītājiem bija Ilze Jaunskunga un Rainers Voroņins. “Gan angļu valodu, gan vācu valodu pārzinu perfekti, nebūs nekādu problēmu,” Ilze paskaidro. Arī Rainers uzskata, ka viņam valoda nav šķērslis.

Viena no jaunietēm, kura bija visilgāko laiku pavadījusi kopā ar vāciešiem, ir Linda Zīverte. “Bija ļoti labi, galvenais, ko varu pateikt: ļoti mīļi un jautri vācu puiši,” nosmej Linda.

Dace Lūkasa,
“Kurzemes Vārds”

Skolotāja Inita Feldmane ar nepacietību gaidīja jauniešu ierašanos no Vācijas.