Vasara ir piemērots laiks, lai gūtu jaunus iespaidus. Šoreiz devāmies uz Vidzemes pusi, uz Mazsalacu, kur izbraukumā ar laivām pa Salacas upi iespējams aizvadīt piedzīvojumiem un iespaidiem bagātu ceļojumu. Brauciens jāsāk Valmieras rajona Vecatē, un pēc trim dienām nokļūsit līdz Staicelei. Ceļojums sākas ar sakāpšanu ūdens transportlīdzekļos Vecates tilta labajā pusē, un pirmā diena ir ātrumposms.

Nokļūstot līdz Mazsalacas tiltam, var ieturēt mazu pauzīti, lai dotos lēnā šļūcienā pa upi caur Skaņākalna dabas parku. Salacas upes kreisajā krastā, apmēram 0,7 kilometrus lejpus Jaunķīšu mājām un 3 kilometrus no Mazsalacas atrodas pirmais apskates objekts – Eņģeļu alas. Ceļotāja Marta stāsta, ka, laivai slīdot cauri šim dabas brīnumam, sajūta esot grandioza un vēderā kņudinot tauriņi. Ne velti latviešu teika stāsta: Dievs padzirdējis, ka velns Salacā rauj iekšā cilvēkus, un nosūtījis uz zemes eņģeli, kurš viņus sargātu. Eņģelis tad arī atradis šo alu un tajā mitinājies.

Skaņākalna dabas parka teritorijā atrodas arī Latvijas šā gada ģeoloģijas objekts – 20 metru augstās Neļķu klintis: gleznains sarkanā smilšakmens atsegums 300 metru garumā. Zinošie laivotāji iesaka: “Jāuzmanās nepabraukt tām garām, jo no krasta puses klintis ir grūti pamanāmas, bet atpakaļbrauciens pret straumi savukārt ir apgrūtinošs.” Neļķu klintis vislabāk saskatāmas no Velna kanceles, kas atrodas nedaudz tālāk. Kādreiz uz klints sienas augušas baltas, smaržīgas neļķes, kuras tur tagad gan vairs nav sastopamas.

Salacas upes labajā krastā, pakāpeniski nobrūkot irdenajam smilšu slānim un palu ūdeņiem to aiznesot, atsegušās priežu saknes 1– 1,5 metru augstumā, izveidojot lielus sakņu lokus. Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka tam, kas iziet caur Vilkaču priedes saknēm, nelaime neko vairs nespējot padarīt, bet vecā mēnesī pusnaktī uz ceturtdienu, kailam trīs reizes atmuguriski izlienot caur priedes saknēm, varot kļūt par vilkati. Tomēr vienkāršam ceļiniekam Vilkaču priede atgādina no pasakām izrautu elementu, kas rada iespaidu, ka atrodies burvestību pārpilnā mežā.

Skaņokalnu vislabāk apskatīt no Salacas labā krasta, no dabas parka puses. Upes straumes veidotā klints ir ļoti gluda un taisna, tas rada spēcīgāko atbalss efektu Latvijā. Upes labajā krastā stāvošais runātājs raida savu sakāmo pret klinti, bet atbalsi no klints dzird klausītāji, kas atrodas kādus desmit metrus no viņa. Atbalss efekta dēļ arī radies klints nosaukums – Skaņaiskalns. Stāvot pie klintīm un izkliedzot jautājumu “Ādam, kas ir tava sieva?!”, klints atbalss klusītiņām pasacīs atbildi – “Ieva, Ieva…” Atbalsi gan var dzirdēt tikai no labā krasta. Skaņākalna dabas parkā, nometnē “Silmači” atrodas pirmā naktsmītne. “Telšu vieta gan būtu jāpagūst izveidot pirms tumsas iestāšanās, lai cilvēks pēkšņi nenonāktu ūdenī ar slapjām zeķēm, apaviem un biksēm, kā tas gadījās mūsu brauciena laikā,” smaidot stāsta Marta.

Izbaudot pilnīgu mistiku naktī, lāpu gaismu pavadībā, ceļinieki var doties augšup pa Sapņu trepēm, bet jāatceras, ka kāpjot jāiedomājas kāda vēlēšanās un jāskaita pakāpieni. Runā, ka iecerētais noteikti piepildīsies, ja cilvēks pats tam ļoti ticēs. Ja doma pārtrūkst vai trepju pakāpienu skaits sajūk, tad iedomātais nepiepildās.

Nakts tumsā savu ceļu turpina drosmīgākie, kuri ir gatavi savām acīm skatīt pudeles formas Velna alu. Alā var iekļūt, ejot pieliecoties, pa 5 metrus garo, tumšo eju. Virs klona paceļas augsta kupolveida velve ar tumšsarkanām smilšakmens sienām. Alas kambarī uz klona ir vēsi pat viskarstākajās vasaras dienās, tāpēc šo alas daļu sauc arī par ledus pagrabu. Lāpu apgaismoti, ceļotāji dalās spoku stāstos, izbaudot alas mistisko gaisotni.

Bet nākamajā dienā ceļotājiem ir svarīgi laikus nokļūt līdz Vīķu ciemam, kur upes kreisajā krastā var iekārtot otro nometni. “Te var izbaudīt nakts peldes Salacas mierīgajos ūdeņos, lai trešās dienas rītā laikus nonāktu Staicelē, kur ceļojums arī beidzas,” pastāsta “Brīvbrīža” apvaicātie ceļotāji. Viņi gan atzīst, ka pats svarīgākais šajā ceļojumā ir labi laika apstākļi un patiesi draugi, ar kuriem kopā izbaudīt un iepazīt Vidzemes un Mazsalacas dabas jaukumu.

Uzziņai
– Eņģeļu alas garums ir 7,5 metri, platums pie ieejas – 3,5 metri un augstums – 3,4 metri.
– Skaņaiskalns ir 20 metru augsta un ap 90 metriem gara sarkanā smilšakmens klints.
– Velna ala ir 16 metru gara un 3–4 metrus augsta. Alas galvenajā daļā, aukstā un tumšā apakšzemes kambarī, smilšainā klona platība sasniedz pat 50 kvadrātmetru.

Ilze Grunska,
“Kurzemes Vārds”

Braucienam pa Salacas upi jāatvēl vismaz trīs dienas, lai izbaudītu visus dabas jaukumus un apmeklētu unikālos apskates objektus upes krastos.