Līga Evaldsone uzskata, ka par restauratori viņu dēvēt nevar. Tas esot pārāk skaļi teikts. Tomēr ar senām lietām viņai ir īpašas attiecības. Līgas rokās daudzas no tām iegūst otru elpu, otru iespēju dzīvot. “Kad uznāk iedvesma, ir divi varianti – vai nu uzreiz pieliekos un izdaru, vai doma ilgi un dikti maļas pa galvu,” klāsta Līga. Daudzas lietas viņas rokās piedzīvoja lielās pārvērtības, kad ģimenes mājā tika uzsākts remonts.

Kastes mūzikai un krāmiem

Garāžā mētājās sen neizmantoti krēsli, čemodāni, skapīši. Līga saprata, ka tā ir bagātība, ko nevar mest ārā, ka to visu vēl var izmantot, tikai mazliet jāpastrādā.

Uzsākot mājas rekonstrukciju, no garāžas tika iznesti divi vectēva čemodāni. Ilgu laiku tie mētājušies zem klajas debess. “Un tad man palika žēl,” atceras Līga. Doma, kā tos atjaunot, briedusi ilgi. Galu galā lielākā čemodāna ārpuse nokrāsota ar zaļo krāsu. “Tā palika pāri,” uz tikpat zaļām viesistabas sienām norāda saimniece. Pēc tam čemodāns pārvilkts ar baltu mežģīņaudumu, bet aprūsējušie metāla klipši, kas paredzēti kofera aiztaisīšanai, nomaskēti ar auduma rozēm. Iekšpuse izlīmēta ar melnām salvetēm, kas pēc tam nolakotas. “Nebrīnīšos, ja ar laiku vēl ko izdomāšu pielikt klāt. Pagaidām gan neliekas, ka kaut kā trūkst,” nosaka Līga. Tā čemodāns pārtapis par mūzikas disku glabātavu.

Otrs – mazākais – koferītis restaurēšanu vēl gaida. Turklāt tas esot ļoti sliktā stāvoklī.

“Te opītim stāvēja skrūvītes, nagliņas, visādi tādi štrunti,” Līga stāsta, rādot divas nelielas koka lādītes, kas novietotas uz senlaicīgas kumodes. Kastītes vispirms tika nopūstas ar mākslas veikalā pirktu brūnu krāsu. Viena apgleznota ar stiklam paredzētajām krāsām. “Te jau ir mazliet nolupis,” saka Līga un paskaidro – lai zīmējums ilgi turētos, nepieciešama sevišķi gluda virsma. Otra lādīte apgleznota ar audumam domātām krāsām.

Bieži vien mājās ir piemiņas lietas, žurnāli, pierakstu klades, bukleti utt., kas īsti vairs nav vajadzīgi, bet ārā mest žēl, jo – gan jau kādreiz noderēs. Tiem Līga piemērojusi vecas kurpju kastes, kas aplīmētas ar krāsainu papīru un pēc tam apzīmētas dažādiem rakstiem.

Krēsli – vectēva roku darbs

Līga uzskata, ka viņas lielākais veikums ir četru koka krēslu atjaunošana. Sēdeklis tiem bijis pildīts ar pakulām, tādēļ pavisam izdilis. Vietā ielikts porolons. Tas pārvilkts ar ādas imitāciju, kas pie koka rāmja piestiprināta ar skavotāja palīdzību. Savukārt tumšais koks nopulēts. Ne pie krāsām, ne lakas saimniece nav ķērusies. “Lai paliek tā vecuma piegarša,” paskaidro Līga. Viņa palepojas, ka krēsliem ir pievienotā vērtība – tos savām rokām darinājis opītis. Varbūt no viņa Līga arī mantojusi māksliniecisko dvēseli. Kā atjaunot vecas lietas, viņa nekur nav mācījusies, tomēr nenoliedz – būtu interesanti uzzināt, kā tas darāms teorētiski pareizi.

Bet pašlaik tik daudz laika savam vaļaspriekam nevarot veltīt. Lielāko daļu aizņem 11 mēnešus vecā dēliņa Toma audzināšana. Oma jau tiekot aicināta palīgā nedēļās, kad Līgai jāiet uz skolu. Viņa Liepājas Universitātē maģistrantūrā apgūst karjeras konsultanta profesiju. Turpat jau pabeigusi psiholoģijas skolotājus. Tomēr līdz Toma piedzimšanai Līga strādājusi nevis skolā, bet bankā.

Kamēr saimniece aizņemta ar citām lietām, rindā uz atjaunošanu gaida neliels skapītis. Pēdējā laikā tur stāvējuši dažādi instrumenti. “Man jau ir tikai idejas par galarezultātu. Kā to izdarīt – jāpakonsultējas ar kādu gudrāku cilvēku,” saka Līga. Taču jau tagad viņai ir skaidrs, ka skapīti nepārkrāsos. Gribas saglabāt koka struktūru.

Vēl jaunās ģimenes īpašumā ir divi ļoti seni un nolietoti krēsli. Stils liecina, ka tie varētu būt izgatavoti pagājušā gadsimta sākumā. Arī šiem krēsliem būtu nepieciešama restaurācija, taču Līga to neuzņemas: “Gribētu iedot kādam īstam restauratoram. Sabojāt ir ļoti viegli, taču šīm mēbelēm ir tāda vērtība! Vienādie padomju laika skapīši, tāpat arī tagad no skaidu plāksnēm ražotās mēbeles – tā nav vērtība. Izmantot, protams, var, jo ir lietas, ko var atļauties un ko nevar.”

Ilze Šķietniece,
“Kurzemes Vārds” pielikums “Mājoklis”

Līga Evaldsone savam vaļaspriekam – restaurēšanai – tagad var nodoties tikai tad, kad dēliņš Toms ir aizmidzis. Pa šādiem brīžiem atjaunots arī vectēva čemodāns. Tas gan tagad tiek izmantots citam mērķim – kompaktdisku glabāšanai.

Sērijveida sekcijas daļa padarīta īpaša, stiklu aplīmējot ar aplikācijām. Tam izmantota līmplēve. Ar laiku plaukts varētu tikt arī pārkrāsots.

Lādītes nopūstas ar krāsu aerosola baloniņā, bet pēc tam apgleznotas ar stikla un auduma krāsām.

“Šis ir mans pēdējais garadarbs,” palepojas Līga. Guļamistabā uz naktsgaldiņiem novietotas vāzītes – apgleznotas pudeles. Ziedu motīvs sasaucas ar aizkaru rakstu.