Auto vadīšana visos laikos sagādājusi prieku. Kas gan nekait būt brīvam kā putnam un doties tikai katra paša izvēlētos ceļos! Saprotams – rēķinoties ar to, ka ar māku vadīt mašīnu līdz nāk arī atbildība par citiem uz ceļa esošajiem cilvēkiem. Pēdējā laikā novērots, ka šo svarīgo soli, proti, iegūt autovadītāja tiesības un kļūt par likumīgiem satiksmes dalībniekiem, izmanto arvien vairāk jauniešu.

“Auto, auto, automobili, tevis dēļ mums vajag spēt,” tiek dziedāts kādā pazīstamā latviešu filmā. Nav šaubu, ka mūsdienās netrūkst cilvēku, kas, lai iegūtu mašīnu un līdz ar to arī lielāku neatkarību, gatavi sava mērķa labā darīt visu, kas viņu spēkos. Bet kas tad īsti pamudina šos ļaudis jeb, konkrētāk, jauniešus ziedot savus brīvos brīžus, lai mācītos autoskolā? Kā galveno iemeslu jaunatne min vēlmi iegūt neatkarību un brīvību, kas ļauj bez steigas un citu palīdzības nokļūt vajadzīgajās vietās.

Deviņpadsmit gadu vecā Anete Zīraka piekrīt šim viedoklim, minot, ka prasme vadīt auto ir viena no personiskās brīvības izpausmēm, turklāt tiesības var būt noderīgas daudzās dzīves situācijās. Arī Ieva Vārna, kura tiesības cer iegūt marta sākumā, ir līdzīgās domās: “Manuprāt, jaunībā tiesības iegūt izdevīgāk, jo tad ir vairāk laika tam pievērsties. Brieduma gados jau tam īpaši laika nepietiek, jo ir darbs, ģimene.”

Savu redzējumu par jauniešiem kā jaunajiem autovadītājiem izklāsta “Mangaļa autoskolas” pasniedzējs Agris Siliņš. Pieredzējušais instruktors uzskata, ka jaunatnes vēlme mācīties un iegūt tiesības ir tikai apsveicama, jo, kamēr svaiga galva, tikmēr izglītoties ir krietni vieglāk. “Jaunieši ir daudz atvērtāki, drošāki un par sevi pārliecinātāki. Viņi informāciju uztver vieglāk. Savukārt, ja atnāk kāds vecāka gadagājuma cilvēks, nereti viņš no mašīnas baidās, uztraucas, ka tik ko nesabojā. Bet jaunatne tik ļoti par to visu nesatraucas,” novērojis Agris. “Tiesa, tas, kā katrs vēlāk uzvedas uz ceļa, jau vairs nav autoskolas kompetencē. Ja cilvēks ir traks pēc dabas, tad viņš tā uzvedas arī uz ceļa,” papildina pasniedzējs.

Ja izvēle kritusi par labu auto vadīšanas kursiem, jārēķinās ar to, ka tas var aizņemt daudz laika. “Pat ja visu uztver viegli, jāsaprot, ka satiksmes noteikumus nevar iemācīties pēdējā brīdī, tas prasa pastāvīgu uzmanību,” skaidro Agris. Sevišķi grūti esot tiem, kam bez autoskolas ir arī vesela kaudze citu sabiedrisko darbu.

Saprotams, lai kā arī mācītos un censtos, gadās arī tādi brīži, kad tomēr ne viss izdodas, kā cerēts. Jauniešiem ne reizi vien gadās vilties, domājot, ka atliek tikai atnākt un tiesības būs rokā. “Vislielākās raizes sagādā teorija, jo, kā jau teicu, to nevar iemācīties vienā mirklī,” apgalvo Agris.

Pirms doties iegūt tiesības, vajadzētu saprast, vai tas tiešām ir tas, ko vēlas. Ja nebūs vēlmes un pietiekami nopietnas attieksmes pret mācībām, tāpat nekas nesanāks, būs tikai zemē izmesta nauda un laiks. “Ir gadījies, ka atnāk pie manis bagāts tētiņš, kurš ar varu ir atvedis savu bērnu. Bet vēlāk puisis tikai trīs reizes parādās nodarbībās un viss. Kāda tad tam jēga?” nesaprot Agris.

Daira Šteinberga,
“Kurzemes Vārds”

Kā es tiku pie apliecības

Dace Lūkasa, Liepājas 5.vidusskolas 12.klases skolniece: 
– Manā gadījumā autoskolas izvēle nebija sasteigta, taču iestāšanās autoskolā gana raiba. Pēdējos mēnešos tas bija TOP sarunu temats: autoskola un braukšanas instruktori. Turklāt tiesību kārtošanai, šķiet, gatavojās visi, pat mūsu klases audzinātāja tikai nesen nolika visus CSDD eksāmenus.

Minimālais laiks, kas jāvelta mācībām, ir trīs mēneši. Vismaz divus mēnešus garš ir teorijas apgūšanas posms gandrīz katrā autoskolā. Atlikušais mēnesis parasti veltīts praktiskajai braukšanai. Daudzi instruktori atzīst, ka kursantiem pietiek vidēji ar 30 braukšanas nodarbībām pusotras stundas garumā. Citiem kursantiem tas prasa mazāku laiku, citiem lielāku. Manā gadījumā viss nedaudz sarežģījās. 

Viss sākās ar autoskolas izvēlēšanos. Sameklēju domubiedrus. Ar draudzenēm apstaigājām vairākas autoskolas pilsētas centrā vai tā tuvumā, piemēram, “Credo”, “Autoprieks”, “Autostils-L” u.c. Labas atsauksmes bija dzirdētas par “Ezermalas autoskolu”, taču attāluma dēļ šo variantu noraidījām. Daudz kas, iespējams, ir mainījies kopš tā laika, kad meklējām autoskolu (tas bija augustā). Tajā laikā bija daudz dažādu akciju, atlaižu utt.

Līdz ar to gadījās arī vairāki kuriozi. Piemēram, autoskolā “Gross” teorija tika piedāvāta par velti, taču iznākumā pirmās iemaksas summa pārsniedza 50 latu. Šīs summas rašanos mums pienācīgi nespēja paskaidrot pat tur strādājošā darbiniece. Cik atceros, daļu summas veidoja reģistrēšanās, ieskaišu kārtošana utt. Noskaidrojām, ka citās autoskolās par ieskaitēm un reģistrēšanos jāmaksā lētāk. Līdzīgi bija arī ar autoskolu “Autoprieks”, tikai tur summas nepalielinājās tik strauji.

Nākamā autoskola, kurā vīlāmies, bija “Autostils-L”. Vairākas reizes devāmies uz K.Valdemāra ielu 3, kur skola atrodas, un nevienu nesastapām. Taču autoskolas sekretāre telefonsarunā visu paskaidroja un ieteica atnākt citu dienu. “Mangaļa autoskolā” nejutām, ka esam gaidītas. Iespējams, sekretāres toņa un sejas izteiksmes dēļ.

Apstaigājot minētās skolas, ar draudzenēm konstatējām, ka tikai pāris iestādēs mūs informēja latviski. Turklāt dažās gadījās pat tā, ka es sāku runāt krieviski, lai šī persona neizmežģītu mēli, izsakoties latviski. Savā ziņā arī tas iespaidoja mūsu izvēli.

Beigu beigās izvēlējāmies autoskolas “Vanags” Liepājas filiāli. Tajā mums visu jauki paskaidroja, tur bija laipna attieksme. Protams, es tagad nekādā gadījumā negrasos apgalvot, ka mūsu izvēle bijusi vislabākā, laikam jau perfektu vietu nav.

Kopumā man bija vairāki instruktori, kuriem pateicoties ieguvu nelielu ieskatu autoskolu iekšējā darbībā. Kāda reize īpaši palikusi atmiņā. Instruktors pastāstīja par savu bijušo darbavietu un iemeslu, kāpēc to mainījis. Neminēšu skolas nosaukumu, bet ir iestādes, kur kursantus izvēlas pēc maciņa biezuma. Izrādās, ka autoskola ar nolūku nav devusi šī instruktora telefona numuru turīgākajiem audzēkņiem. Un turīgie nokļuvuši pie cita instruktora. “Uzzināju to un aizgāju no darba, pateicu – ja jau es šeit nestrādāju, kā to visiem stāsta, tad man šeit nav ko darīt,” teica instruktors. Jāsecina, ka daudzu autoskolu darbībā notiek interesantas lietas. Pamazām autoskolas sāk iebilst pret tā saucamajiem brīvajiem instruktoriem. Piedāvā kursantiem tos, ar kuriem jau ir noslēgti līgumi, tādējādi paaugstinot drošību abām pusēm.

Pirmo instruktoru es nomainīju rekordātri. Pamatojums – man nešķita, ka viņš var spriest objektīvi. Tā bija pirmā tikšanās. Sasveicinājāmies, un es pat vēl nebiju sēdusies pie stūres, kad man pavēstīja, ka gaidāmas vismaz 30 braukšanas nodarbības. Instruktors paskaidroja: “Ir citi, kuriem nepieciešamas 70 reizes.” Jā, pēc braukšanas viņš secināja, ka ar 30, iespējams, pietikšot. Taču ir arī gaišā puse – viņš vairākkārt uzsvēra, ka nevēlas nevienu mocīt, tādēļ lai kursants pats izvēlas, vai ir mierā ar nosacījumiem vai nav.

Tāpēc es pieteicos pie pazīstama instruktora no citas autoskolas. Viss atkal samežģījās, autoskolā “Vanags” oficiāli pieļauj tikai instruktorus no savas skolas. Es varēju savā brīvajā laikā mācīties braukt kaut vai pie omītes, ja viņai būtu stāžs, jo man ir braukšanas mācību atļauja. Taču, gluži kā omītei, arī citas autoskolas instruktoram nebūtu tiesības mani sūtīt uz eksāmenu. Parakstīt kartīti drīkstēja tikai kāds no manas autoskolas. Īsu laiciņu es mācījos no abiem instruktoriem, to man neviens nevarēja liegt.

Visa šā procesa laikā braucu ar vairāku marku mašīnām un tikai braukšanas eksāmenā pirmo reizi piesēdos pie “BMW” stūres. Pavisam biju braukusi ar piecu marku automobiļiem, katram savas īpatnības. Tagad, atskatoties pagātnē, varu secināt, ka tas nedaudz atgādināja zeķu mainīšanu. Lielākās grūtības sagādāja pāriešana no transportlīdzekļa ar benzīna motoru uz dīzeli, un otrādi. 

Ar eksāmena kārtošanu man paveicās. Pirmkārt, kad mācījos izbraukt figūras direkcijas laukumā, tas vēl bija bezmaksas. Otrkārt, mana eksāmena dienā nebija sniega un peļķes ielās bija nožuvušas. Negribu teikt, ka tas ļoti ietekmēja mani, taču nomierināja. Taču tagad, redzot pa ielām braucam direkcijas eksaminētājus, satraucas mana draudzene, kurai viss vēl priekšā. Kopumā tiesību iegūšana izmaksāja apmēram 300 latu. Ieskaitot maksu par autoskolu, praktiskajām braukšanas apmācībām, CSDD eksāmeniem un pašas apliecības izsniegšanu.

Kamēr Dace Lūkasa tika pie autovadītāja apliecības, dažādu marku automašīnas viņa mainīja kā zeķes.