To, vai ikdienā pārvietoties uz diviem vai četriem riteņiem, katrs izlemj pats. Taču nenoliedzami velosipēds ir videi draudzīgāks, nekā automašīna, arī fizisks treniņš nāk tikai par labu mūsu veselībai.

Kopš Liepājā ir izbūvēts veloceliņš un, remontējot ielas, tiek padomāts par šekumdriļļu saimniekiem, šie braucamrīki kļūst arvien populārāki liepājnieku vidū.

Sabrauc zilo sapni

Asnāte Šmidberga kopā ar zilo sapni no Rīgas uz Liepāju ir pārcēlusies pirms diviem gadiem. Zilais sapnis ir viņas velosipēds, un tas šādu vārdu ieguvis pateicoties savai krāsai. ”Draugi man to uzdāvināja pirms trīs gadiem, un tas ir kļuvis man ļoti tuvs. Braukt ir vienkārši atpūta, ļoti ērti,” sajūsmināti stāsta Asnāte, nenoliedzot, ka zilais sapnis kļuvis par viņas stila elementu.

Nepatīkams pārsteigums reiz Asnāti sagaidījis, kad pieslēgtais braucamrīks atrasts guļam pie zemes ar aizmugurē salocītu dubļu aizsargu. ”Kāds autovadītājs bija uzbraucis virsū. Tagad viss ir salabots, vien skrambas par to liecina,” rāda Asnāte un pieskaras bojātajai vietai. ”Vismaz redzams, ka tas tiek lietots,” viņa smaidot saka. Tagad ritenis tiek drillēts gandrīz vai katru dienu – no mājām uz darbu un vēl visur citur, ilgāks miera periods tam ir tikai ziemā. ”Tas ir tik ērts transportlīdzeklis! Un atstāt ir daudz vienkāršāk, nekā automašīnu. To var darīt praktiski jebkur. Arī izmaksas velosipēdam ir mazākas – pietiek, ja tehnisko apkopi veic reizi gadā, turklāt to var darīt pats,” uzskata Asnāte. Pie plusiem viņa min arī to, ka braukt ar riteni ir daudz veselīgāk, jo tā ir kustība. Bet kāpēc tādā gadījumā viņa kārto autovadītājas apliecību? ”Tiesības reizēm noder, veicot lielākus ceļa gabalus, piemēram, uz Rīgu vai tālāk,” smaidot paskaidro Asnāte, taču pa pilsētu viņa noteikti turpinās braukt ar zilo sapni, lai arī apliecība būs kabatā.

Asnāte novērojusi, ka šoferīšu attieksme pilsētā ir labvēlīga, sliktāk ir ar gājējiem, taču viņa ir pārliecināta, ka tas ir tikai laika jautājums līdz abas puses vienos draudzīgas attiecības. ”Cilvēki ir jāaudzina, un šeit es domāju vairāk par notiekošo uz veloceliņiem, kad dažkārt tiek jauktas puses un viņi pārvietojas pa to, kur būtu jābrauc velosipēdistiem, tādējādi traucējot,” pasūkstās Asnāte. ”Velo kultūra ir tikai attīstības stadijā.”  

Par izbūvētajiem jaunajiem veloceliņiem sieviete ir sajūsmā. ”Ļoti ceru, ka pie tā pilsēta neapstāsies un celiņu būs vēl vairāk,” ar nepacietību gaida Asnāte.

Automašīnas vietā – velosipēds

Arī Uldis un Diāna Poņemecki vēlētos garāku veloceliņa maršrutu, jo līdzšinējais jau izbraukāts vairākas reizes. ”Derētu, lai tas aizved uz Zaļo birzi, Laumas rajonu, Karostu,” uzskaita Uldis. Tā kā abi ir pārdevuši savu ģimenes automašīnu, velosipēds jaunajam pārim ir galvenais pārvietošanās līdzeklis. Viņi brauc arī lielākus gabalus, piemēram, līdz Otaņķiem, Grobiņai. ”Dodamies pie draugiem,” paskaidro Diāna.

”Par velosipēdu mans vīrs vienmēr ir sapņojis. Un, kad bijām spiesti pārdot mašīnu, radās naudas līdzekļi par ko tos iegādāties. Viņam ir vairāk sportisks, bet man praktisks – ar bagāžnieku un lukturīti priekšā,” savus braucamos raksturo Diāna. Vai nav žēl, ka automašīnas vairs nav? ”Gan jā, gan nē,” smaidot atbild Uldis. Viņš saka, ka mašīna noderētu tālākos braucienos vai kad būtu nepieciešams pārvest kādas mantas. Tāpēc šobrīd tiek krāta nauda, lai rudenī varētu iegādāties jaunu. Taču arī tad velosipēdiem joprojām viņu dzīvē būs liela loma, jo braukt ar velosipēdu – tas viņiem vienkārši sagādā prieku. ”Ievērojam to, ko agrāk neredzējām, piemēram, apkārtējo dabu,” papildina Diāna. ”Tā ir ļoti laba aktivitāte, sevišķi pāriem. Ir forši kopīgi izdomāt maršrutu.” Jaunajam pārim ir divas iemīļotas vietas, kurp viņi regulāri dodas – promenādē un dienvidu fortos pie Liepājas robežas uz Nīcas pusi. Reiz uz fortiem viņi devušies, lai salasītu skābenes zupai.

Pilsēta pilna šķēršļiem

Kad jaunajai arhitektei Laurai Kozlovskai kāds pajautā, vai viņa kādreiz arī nokāpj no sava braucamrīka, viņa tikai pasmaida. ”Kas tad vēl? Braukt ar riteni – tas taču ir tik ērti!” uzsver Laura, tieši tāpēc abi ir nešķirami. ”Kad dzīvoju Rīgā, arī tad galvenokārt braucu ar velosipēdu. Un, kad pirms pieciem gadiem pārcēlos uz Liepāju, turpinu to darīt,” pastāsta sieviete. Arhitektei ir vēlme ar velosipēdu paceļot pa Eiropu. ”Vajag speciālu ekipējumu, citu riteni,” paskaidro Laura, kāpēc tik drīz tas vēl nenotiks.

Prieka pēc Laura šovasar mēģināja nomainīt savu pārvietošanās līdzekli pret skrituļslidām. Un kāpēc ne, ja jaunais veloceliņš ir labi piemērots šai aktivitātei! ”Kad tas ir izbraukāts vismaz trīs reizes, vairs neprasās. Interesantāk braukt ar šķēršļiem,” uzskata Laura, un tos bez problēmā var atrast tepat pilsētas ielās. Dažviet nav nodrošināta ērta piekļuve no vienas ietves uz otru, kas sagādā grūtības kā velosipēdistiem, tā jaunajām māmiņām, stumjot bērnu ratiņus. ”Vēl mani kaitina zemās pieslēdzamās vietas. It kā ir padomāts par to, kur likt riteni, bet tas ir tik nepraktiski, ka var pieslēgt tikai riepu. Un varētu būt arī vairāk vietu, kur pieslēgt,” iesaka Laura.

Vai Liepāja ir piemērota riteņbraucējiem? ”Salīdzinot ar citām valstīm, piemēram, Skandināvijas, jāsaka, ka nē. Ir dažādi mīnusi, taču domāju, ka ar laiku situācija uzlabosies. Un nav jau izvēles, jo velosipēdistu ar katru gadu kļūst vairāk, tāpēc par tiem jādomā,” pārliecināta Laura. Viesojoties Rīgā, redzams, ka arī tur to kļūst vairāk. ”Biju pat pārsteigta, cik daudz šo braucēju,” atzīstas sieviete.

Uldis un Diāna Poņemecki vēlētos garāku pilsētas veloceliņa maršrutu, jo līdzšinējais jau izbraukāts vairākas reizes.

Asnāte Šmidberga savam velosipēdam ir devusi arī vārdu – zilai sapnis. Tas nonāca viņas īpašumā aptuveni pirms trīs gadiem, un nu abi ir gandrīz nešķirami.