Piektdiena, 6. augusts Aisma, Askolds
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

Viena maza daļiņa Āfrikas

Viena maza daļiņa Āfrikas
31.10.2009 07:00

Atslēgvārdi

20 dienu Kenijā (Āfrikā) – tāda ir Liepājas reģiona Tūrisma informācijas biroja vadītājas MONTAS KRAFTES un viņas ģimenes – vīra NORMUNDA un dēlu KRISTERA un VILJAMA, kuram ir tikai 5 gadi, šā rudens atvaļinājuma bilance.

Pēc atgriešanās Liepājā Monta atzīst: man ilgāk gribas saglabāt sen dzirdēto, bet tur gūto apstiprinājumu, ka laimīgs ir nevis tas, kuram ir daudz naudas, bet tas, kuram pietiek.

Baltais – tātad bagāts!

Kāpēc tieši Āfrika un kāpēc tieši Kenija? Uz šo jautājumu Monta atbild pavisam vienkārši – zinājām, ka gribam aizbraukt kaut kur tālāk, tur, kur vēl nav būts. Izvēle par labu Kenijai – diezgan nejauša, un praktiski vienīgā informācija par to no tūrisma ceļveža, pēc kura Kraftu ģimene paši saviem spēkiem arī izveidoja individuālā ceļojuma maršrutu. Lai iznāktu lētāk, lidojums notika no Anglijas, kur viņi pirms tam ciemojās pie kāda drauga, kas svinēja 70 gadu jubileju.

Pirms braukšanas prom gan Monta mazliet palasīja ziņas par šo tālo un eksotisko zemi. “Tad gan mani pārņēma šausmas, jo uzzināju, ka tur var inficēties ar slimībām, no kurām mirst, ka Kenijas galvaspilsēta Nairobi ir pasaulē bīstamākā pilsēta un ka Kenija tūristiem ir ļoti, ļoti dārga zeme – nekā iepriecinoša,” viņa atceras. Taču potēties tāpēc neviens nejoza, vienīgi paņēma līdzi pretmalārijas tabletes. Savukārt pret nedrošību un dārdzību Kraftiem bija cits līdzeklis – Nairobi nolīgtais šoferis Zaharija, kurš ne tikai godīgi pildīja šofera pienākumus, bet arī izrādīja, kur un kā paēst, lai iznāktu lētāk, un ierādīja citas svarīgas lietas, kā arī bija zināma garantija drošībai un tam, ka par visu nebūs jāmaksā pārmērīgi dārgi, jo baltos cilvēkus Kenijā uzskata par naudas pumpjiem – ja reiz balts, tad bagāts!

Kenijas biznesa people

Paņēmuši līdzi savu telti, Krafti tajā arī pārlaida naktis, to uzceļot tūristiem domātos kempingos. Vienīgi pirmo nakti pēc ierašanās Nairobi ģimene pārlaida pie tā saucamā dīvānu sērfotāja Sema, ar kuru iepazinās internetā. Pirmais iespaids par 5 miljonu cilvēku apdzīvoto Nairobi – tā ir viena liela gružkaste! Mikrorajonos nav pat ūdens apgāde. Taču tur paveras citas iespējas.

“Uz jautājumu, ar ko nodarbojas puiša vecāki, Sems pārliecinoši atbildēja, ka viņi ir biznesa people (biznesa cilvēki – angļu val.),” stāsta Monta. “Izrādījās, ka viņa māte šuj, bet tēvs ir mikroautobusa šoferis.” Kā vēlāk Kraftiem kļuvis skaidrs, jebkurš, kurš Kenijā vispār kaut ko dara, ir biznesa people. Nu kaut vai tā pati ūdens apgāde – mikrorajonā tās nav, tas nozīmē, ka kādam no tur dzīvojošajiem ūdens piegādāšana citiem ir viņa bizness. Citam bizness ir rotu gatavošana tūristiem, citam vēl kaut kas. “Kā uzzinājām, retajam tur ir, piemēram, valsts pensija,” saka Monta. “tāpēc katrs kaut ko domā un dara, lai dzīvotu.”

Braukājot pa Keniju, Krafti šo ļaužu biznesu iepazina diezgan pamatīgi. Kādu vakaru šoferis, aizgājis vietējā ciemā pavakariņot, atgriezās varen priecīgs – esot ēdis ceptu zivi pa lētu naudu – 1 eiro. “Kā tas ir iespējams?” nesaprata liepājnieki, kas tikko bija nolocījuši pašu gatavotus, padārgus, bet ne visai garšīgus makaronus. Viņš nākamajā dienā parādīšot. Un parādīja arī – turpat putekļaina ceļa malā nolikts galds, uz kura izkārtotas zivis, ko turpat var izcept, un daži pavisam prasti soliņi, kur apsēsties. Tā ir kafejnīca!

“Bet tomēr neviens netīrs tur nestaigāja, un sievietes bija tērpušās brīnišķīgi krāšņos un košos tērpos,” Monta bija pārsteigta. Un atzinās: vēlāk tas, ko sākumā biju uztvērusi kā neiedomājamu nabadzību, man vairs nemaz tik biedējošs nešķita, jo cilvēki nepavisam neizskatījās nelaimīgi un nomākti. Nomāktību ieraudzīju, kad atkal atgriezos Latvijā. 

Krafti palika dzīvi

Jau dodoties uz Keniju, Kraftiem bija skaidrs, ka viņi nebūs no tiem tūristiem, kas gozējas kūrortos pie Indijas okeāna un organizēti izbrauc safari, bet visu meklēs un skatīsies paši. Bez okeāna viņi nepalika – atpūtai pie tā viņi atvēlēja 10 dienu, bet vispirms 10 dienu baudīja vienlaikus mežonīgus un tomēr pasakaini skaistus piedzīvojumus.

Sirdi stindzinošākais ir saistīts ar kādu kempingu. “Ezeros tur dzīvo hipopotami – lieli, trīs tonnu smagi, nīlzirgiem līdzīgi zālēdāji, kas pa dienu nekustīgi guļ ūdenī, bet naktī dodas pļavā baroties ar zāli,” stāsta Monta. “Bieži vien tajā pašā pļavā, kur uzslieta mūsu telts. Un tad nu iedomājieties, kas tā ir par skaņu, kad tāds trīstonnīgs milzis stampā ar kājām pa zemi, plūc zāli, gremo, atraugājas un izdveš visādas citādas skaņas – baisulīgi.” Monta kempinga īpašniekam vaicājusi, vai dzīvnieki nav agresīvi. Nē, neesot vis, pavisam miermīlīgi. Tiesa gan, pērn viens tūrists apēsts, bet tas laikam lielo dzīvnieku nobaidījis, mierīgi skaidrojis mājastēvs. Ar labunakti! Saldus sapnīšus!

Vienunakt gan Normunds nosēdējis teltī ar nazi rokā, sargājot savējos, lai paspētu pārgriezt mītnes otru pusi, ja lielais zvērs pa vienu mēģinātu iekļūt. Tikmēr Monta, te pārvelkot segu pār galvu, lai nedzirdētu dzīvnieka izdotos trokšņus, te karstumā to atkal sedzot nost, pie sevis kā pantiņu skaitījusi, ka tie ir tikai lieli, miermīlīgi zālēdāji…

Citos ezeros ganījušies arī krokodili, bet tie gan ārā nav nākuši – paši bailīgi. Toties diezgan ciešus skatus liepājniekiem rezervātā nācies pārmīt ar tur esošajiem bifeļiem. Lai būtu eksotiskāks piedzīvojums, Krafti pa rezervātu nevis pārvietojās ar automašīnu, lai no loga vērotu dzīvniekus, bet kājām, lavoties pa krūmiem un meža takām.

Pilnībā tāda pašdarbība dzīvnieku vērošanā attaisnojusies tad, kad piedzīvots Āfrikai ļoti raksturīgs skats, kādu lielākoties var vērot tikai “National Geographic” raidījumos – ezers, pa to majestātiski pastaigājas rozā flamingo pulki tā, ka visa pamale krāsojas rozā, bet malā žirafes laiski plūc lapas. Te nu ir īstā Āfrika!

“Katra ceļojuma diena mums nāca ar pārsteigumu tā, ka mēs tikai skatījāmies un domājām – tas ir kaut kas vienreizējs!” atceras Krafti. “Un nākamā diena atnesa kaut ko vēl pārsteidzošāku. Pēc nedēļas jau šķita – nu kas var būt vēl tāds, kas mūs pārsteigs. Un bija. Tādēļ pēc 10 dienām izlēmām pārējo laiku veltīt mierīgākai atpūtai pie okeāna.”

Jā, jā, vīns, nevis piens!

Runājot par ceļojuma laikā pieredzētajiem gastronomiskajiem atklājumiem, Monta saka – nekā pārāk pārsteidzoša nebija. Tur tāpat ēd ceptu gaļu, zivis un daudz augļu. Ui, cik gardus! Taču pārsteigums mūsējiem bija gan – kokosriekstu vīns! Jā, jā, vīns, nevis piens. To tecina no kokosriekstu koka stumbra līdzīgi kā pie mums bērzu sulas, tikai krietni augstu. Kad savāktais šķidrums pāris stundu pastāv, tas ir ierūdzis un gatavs lietošanai. To pārdod ciematu vietējos krodziņos. Ja saimnieks todien ir bijis slinks un nav uzrāpies kokā savākt koka sulu, bārs ir slēgts, jo pietrūcis vīna. Jāiet uz citu bāru. Bet tur var izrādīties, ka nav vietas, jo kenijieši ciematiņos ir naski krodziņos sēdētāji vakaros. Pa dienu vīri kā jau biznesa people zvejo, sievas, arī biznesa people, lasa gliemežvākus un darina rotas, bet vakarā – uz krodziņu!

Normunds, atceroties visu piedzīvoto, vēl tikai piemin – iedomājies, veikaliņā tur bija īsts ogļu gludeklis! Ne jau eksotikai, bet praktiskai lietošanai, jo daudz kur nav elektrības. Bet ārā gaiss tik karsts, ka pēc dušas nevajag dvieli.

Bet Monta mazliet enerģiski piebilst: cik tomēr pasaule var būt dažāda, cik cilvēki var būt atšķirīgi un tomēr laimīgi. “Tā ir īstā vērtība!” viņa saka.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

Redzot dabā kaut ko tik skaistu, rodas sajūta, ka esi nonācis filmā.

Tās nav būdas, tie ir divi mazi Kenijas lauku veikaliņi, kuros saimnieko vietējie biznesa “people”.

Tāds nu izskatās krodziņš, kur zvejniekciema ļaudis vakarā sapulcējas, lai malkotu kokosriekstu vīnu.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz