2004.gadā “Eirovīzijas” nacionālajā dziesmu konkursā eksliepājnieks Džonijs Salamanders ar meitu Meldru sava atraktīvā priekšnesuma un lipīgās dziesmas dēļ ieguva skatītāju lielu atbalstu un izcīnīja tikai otro vietu. Šogad enerģiskā ģimenīte atkal atgriezusies, šoreiz kopā ar dziesmas “The Legends of Rock’n’roll” autoru, liepājniekiem labi zināmo zviedru komponistu un pianistu Robertu Velsu, viņa basģitāristu Laru Risbergu, Norvēģijā populāro dziedātāju Geiru Roningu, kā arī vokālistu un neskaitāmu šovu producentu, somu Niklasu Rostromu.

Sazinājāmies ar pašreiz Anglijā dzīvojošo Meldru, lai uzzinātu vairāk par viņas “Eirovīzijas” priekšnesumu un pajautātu, ko viņa dara svešajā zemē un kā jaunietei tur klājas. 

 – Sestdien (šodien – I.G.) tev ir ļoti nozīmīga diena – kopā ar tēti un Robertu Velsu piedalīsies “Eirovīzijas” finālā. Kādas pirms tam ir sajūtas?
– Jāsaka, ka manas izjūtas ir ļoti labas. Dziesma ir pozitīva, un tā mani emocionāli uzlādē.

– Kā aizsākās jūsu sadarbība ar zviedru mākslinieku?
– Septembrī viņa menedžeris Latvijā Uldis Locenieks ar mums sazinājās, lai noskaidrotu, vai Džonijs Salamanders un es principiāli piekristu piedalīties šajā projektā. Sākotnēji piekritām tādēļ, ka muzikālais materiāls šķita saistošs. Pēc tam atradām vēl vienu lielu plusu – lai filmētos “Eirodziesmai”, man būtu jābrauc papildu divas reizes uz Latviju, līdz ar to varētu satikt sev tuvos un mīļos cilvēkus.

– Kāda ir atšķirība – “Eirovīzijā” izpildīt savu vai cita rakstītu skaņdarbu?
– Ļoti liela atšķirība. Dziesma ir kā bērns. Un katrs ir gatavs aizstāvēt savu bērnu, lai kā viņam klātos. Taču ar svešiem bērniem nekad neko nevar zināt…(smaida). Bet šogad esam gatavi no sirds izpildīt citu rakstīto dziesmu un dot klausītājiem maksimāli daudz gaišu domu un skaistu mirkļu.

– Kā tu, vienīgā daiļā dzimuma pārstāve, jūties starp šiem pieciem šarmantajiem vīriešiem?
– Godīgi sakot, gandrīz vienmēr muzikālajos projektos esmu bijusi vienīgā sieviete. Esmu pie tā pieradusi. Visi puiši ir lieliski un jauki cilvēki. Mums visiem kopā ir jautri un saprotamies no pusvārda. Jo īpaši tas priecē tāpēc, ka kopā pārstāvam četras valstis – Latviju, Zviedriju, Somiju un Norvēģiju. Katrs no mums savā valstī ir pazīstams mākslinieks, un tas ir viens no šī projekta unikālajiem punktiem – atpazīstamība četrās valstīs, kurās notiek “Eirovīzija”.

– Kas tad ir jūsu priekšnesuma odziņa, ar ko atšķiraties no pārējiem finālistiem?
– Pirmkārt, mūsu komanda ir pieredzes bagāta un ļoti profesionāla. Mūsu ikdiena paiet katram savā valstī. Mēs visi seši arī dziedam uz skatuves. Otrkārt, dziesma “The Legends of Rock’n’roll” ir ļoti dzīvīga un prieku raisoša. Treškārt, kad redzat mūs televizora ekrānos, mēs jums tajā brīdī atdodam savu sirdi un mīlestību, jo mūzika ir mūsu kaislība. Manuprāt, uzvaras gadījumā divpadsmit punkti no Zviedrijas, Somijas un Norvēģijas būtu ļoti reāli. Taču par uzvarētāju jālemj tautai, jo šis ir konkurss, kurā tā nolemj, kas ir tie cilvēki, kam jāaizstāv Latvijas vārds.

– Ar ko tev paliks atmiņā šā gada “Eirovīzija”?
– Domāju, ka visvairāk atcerēšos tos jaukos mirkļus, kas pavadīti, gatavojoties pasākumiem. Ļoti liels prieks par to, ka biežāk satiku savu ģimeni, jo, studējot Anglijā, sanāk tikties reti. Kad pirmo reizi dzīvo tālu no mājām, mēdz būt skumji, ilgojies pēc Latvijas, pēc valodas, cilvēkiem. Tāpat skumstu pēc Liepājas gaišajām un smalkajām jūrmalas smiltīm, kur vasarās mēdzu sildīties saulītē. Tie ir tādi atmiņu zibšņi, kuru dēļ, esot tālumā, saproti: jā, to vietu es mīlu!

– Kāpēc tieši Anglija un ko tu tur mācies?
– Uz Angliju no Latvijas tomēr ir vieglāk atbraukt un aizbraukt nekā uz Ameriku. Anglijā mācos Modernās mūzikas akadēmijā (The  Academy of Contemporary Music) ģitāristu kursā, kur atkal esmu vienīgā meitene (smaida). Esmu ļoti laimīga, ka tur mācos un varu sevi pilnveidot. Katra jauna diena man ir jaunu zināšanu pārbagāta, tāpēc nejūtos tā, it kā izniekotu savu laiku. Es zinu, ka katra lieta, ko šeit apgūstu, man būs noderīga.

Skumjas man mēdz uzdzīt tas, ka nevaru satikt sev mīļos un vienkārši kādā brīdī apķerties ap kaklu un pateikt visu, kas uz sirds. Bet zinu, ka šis ir laiks, kad sevi veidoju kā tādu māla piku – mācos būt par krūzi, par šķīvi, par katliņu. Tad, kad proti orientēties dažādos – popa, roka, fanka, blūza – mūzikas stilos, tad arī pats raksti bagātīgāku mūziku.

– Vai Anglijā sanācis arī uzspēlēt plašākai publikai? Cik lielas izredzes ir izsisties šajā valstī, kļūt par zvaigzni?
– Cilvēks var kļūt par visu, ko viņš vēlas. Tikai tādiem, kas skaļi bļaustās ar saviem plāniem, tas var neiznākt. Mēs savu dzīvi uzsākam pa vienu ceļu, bet nezinām, kur tas mūs aizvedīs. Manuprāt, galvenais būt labam cilvēkam, jo nejauki cilvēki nevienam nepatīk. Tāpēc arī nenoliedzu, uzklausu dažādus viedokļus, jo cilvēks nekad nezina, kas viņu dzīvē sagaida.

Par savu karjeras izaugsmi varu pateikt, ka izcilu un virtuozu mūziķu pasaulē ir simtiem tūkstošu, taču svarīgākais ir rakstīt labu mūziku. Mana mūzika ir novērtēta kā ļoti komerciāla, tātad mūzikas biznesam derīga. Bet pašlaik gribu veltīt laiku mācībām. Šeit mūzikas bizness ir ļoti nežēlīgs, tādēļ vispirms kārtīgi jāiemācās pārvaldīt gan savu instrumentu, gan biznesu.

– Kur tu Anglijā dzīvo un kā rit tava ikdiena?
– Dzīvoju vienā mājā kopā ar saviem draugiem – trīs angļu puišiem un vienu skotu meiteni. Esam kā ģimene. Mēs cits citam esam ļoti svarīgi. Lai arī divdesmit gados cilvēks ir pieaudzis, mājas sajūta viņam tomēr ļoti svarīga. Un, kad kopā kaut kur dodamies, gatavojam ēst vai pat paraudam, ir daudz vieglāk, jo neesi viens.

Brīvajā laikā ar mājas biedriem vai kursa biedreni ejam izklaidēties. Parasti kompānijā ir kādi desmit puiši un es.

– Kā angļi uztver jauno mūziķi no Latvijas?
– Ļoti pozitīvi. Cilvēks ir cilvēks neatkarīgi no izcelšanās valsts. Katra raksturs nosaka, vai tev ir vai nav draugu.

– Vai nedomā palikt Anglijā pavisam?
– Es vēl nezinu, kur mana mūzika mani aizvedīs.

– Cik bieži iznāk atbraukt uz Latviju?
– Vidēji vienu reizi divos mēnešos. “Eirovīzijas” dēļ tagad gan sanāk biežāk paciemoties.

– Vai arī Latvijā esi uzstājusies, protams, ja neskaita “Eirovīziju”?
– Tad, kad ir brīvlaiks. Piemēram, visu aprīli būšu Latvijā.

– Vai tev padomā ir kāds plāns, sapnis, ko centies īstenot?
– Visi mani plāni saistīti ar mūziku. Par mūziku svarīgāki man ir tikai vecāki.

– Ko tu šajā brīdī sev gribētu novēlēt?
– Spēku un izturību.

– Lai piepildās!
– Paldies! Es novēlu liepājniekiem izturību un siltumu aukstajā ziemā. Lai jūsu sirdīs staro prieks!

Inita Gūtmane,
“Kurzemes Vārds”

Meldra un viņas Anglijas draugi.

Sievišķīgs daiļums, vīrišķīgs šarms un enerģisks sniegums – šīs komandas spēks.