Grupa “The Hobos” lielākoties dzied angliski. Taču klausītāji visu saprot. Pat tie, kuriem angļu mēle ir sveša. Jo grupas līderis Rolands Ūdris dzied ar sirdi, ar dvēseli, ar visu savu būtību. Un nekas no dziesmā paustā nepaliek nepateikts. Spēja izjusti pasniegt dziesmas ir viens no iemesliem, kāpēc grupa “The Hobos” gan pašu mājās, gan citviet Latvijā ir cienīta un mīlēta. 13.martā apvienība klubā “Fontaine Palace” svinēs jau savu desmito pastāvēšanas gadadienu, kurā, domājams, viesu netrūks.

– Dzirdēju, ka grupa “The Hobos” gatavojas vērienīgām jubilejas svinībām. Kam koncerta apmeklētājiem jāgatavojas?
– Jāgatavojas tam, ka “The Hobos” spēlēs visplašāko savu dziesmu desmit gadu retrospekciju – skanēs ne tikai jau pierastie hiti, bet arī reti spēlētās vai pat nekad koncertos neatskaņotās kompozīcijas no visiem šajos gados tapušajiem albumiem. Šis arī būs visilgākais no “The Hobos” koncertiem, kurā būs īpaši šova elementi, kurus, lai nemazinātu pārsteiguma momentu, nevaru pašlaik atklāt.

– Kādi grupai ir bijuši šie desmit gadi?
– Desmit gadi ir gana garš laiks, lai tas būtu notikumu pilns. Ja runājam par koncertiem un aizkulisēm, pārbraucieniem un viesnīcām, meitenēm un izkaušanos, lidostām un dzelzceļa stacijām, Latvijas mazāko ciemu kultūras namiem un citu valstu galvaspilsētām, simtgalvainiem pūļiem un lietus iztukšotām estrādēm, tad grūti atrast labāku apzīmējumu kā – raibi. Un patiesībā – arī komā ir būts (smaida). Un vienmēr kaut kā mazliet bijis par daudz – kaut vai to pašu emociju.

– Skaistākais piedzīvojums, kas izbaudīts visiem kopā?
– Balvu saņemšana par labākajiem albumiem. Kaut patiesībā labākie mirkļi parasti ir intīmāki – atgriešanās no koncertiem autobusiņā, kad ar viskija glāzi atzīstamies mīlestībā cits citam un pateicamies karmai, kas savedusi mūs kopā. Un tad vēl tās meitenes, dēļ kurām arī viss griežas.

– Grupa ir koncertējusi visā Latvijā. Kura ir tā vieta, kur jums vislabāk patīk muzicēt un kur jūtaties visvairāk gaidīti?
– Vietu ir bijis tik daudz, ka tās jau kādā brīdī sāk jukt. Bet nav tādu īpašu vietu, kur mūs negaida, ja esam tur aicināti. Labu brīžu ir ikkatrā koncertā. Tāpat kā darvas pilienu gadās ik medus mucā. Tā specifika ir tik trausla, ka uz šādu jautājumu grūti pēc desmit gadiem atbildēt. Piemēri, kāpēc pēc kāda koncerta aizbraucam labākā vai sliktākā omā, ir neskaitāmi. Protams, ir vietas, uz kurieni tu vienmēr brauc pozitīvākā noskaņā. Viena no tām, nenoliedzami, ir Liepāja, kur mūsu pirmie nedrošie soļi pirms vairāk nekā desmit gadiem nebūt neizskatījās nepieklājīgi.

– Katrai grupai ir dziesmas, ko klausītāji pieprasa koncertos vēl un vēl. Kuras šo desmit gadu laikā bijušas tās, ko apmeklētāji visvairāk kārojuši dzirdēt no jums?
– “Christian”, “Hero”, “Lululu”, “Walk all night”, “Flying away”, “Fun” un tā tālāk. “The Hobos” faniem patīk visas. Konkrētiem faniem patīk konkrētas dziesmas – to jāprasa viņiem. Bet mūs pašus ļoti priecē tas, ka, spēlējot kādu mazāk zināmu dziesmu, atrodas cilvēki, kas to pazīst.

– Grupai šo gadu laikā iznākuši četri albumi. Ar kuru no tiem visvairāk lepojaties?
– Katram albumam tiek sniegta maksimālā enerģija un mīļi mums ir visi. Protams, normāli ir arī tas, ka katrs nākamais šķiet vairāk it kā izprasts un lielākas pieredzes kaldināts. Bet ar laika distanci tik un tā saproti, ka katrs atspoguļo savu konkrēto laiku un emociju gammu. Vēlāk ir tā, ka nav mīļākā albuma, bet ikreiz tev sagribas noklausīties kaut ko citu, lai atsauktu atmiņā kādas sajūtas. Tajā pašā laikā vislabāk ir koncentrēties uz kaut ko jaunu, jo tā ir interesantāk.

– Drīz iznāks labāko dziesmu izlase? Kurš no četriem albumiem šajā izlasē būs viskuplāk pārstāvēts?
– Tas vēl nav izlemts – domājams, ka 25 procenti no katra, bet to redzēs pēc breinstorma.

– Kā šo desmit gadu laikā esat mainījušies paši un jūsu spēlētā mūzika?
– Paši mainījušies esam noteikti, arī mūzika, bet tas nav tik radikāli. Vismaz muzikāli man, kā tekstu autoram, bija lielāka iespēja mainīties. Bet kopumā mēs esam mūžīgi mainīgie “The Hobos”.

– Ko ar savām dziesmām klausītājiem gribējāt pateikt pirms gadiem desmit un tagad?
– Ne tik daudz pateikt, kā izmantot šo dāvanu – spēlēt, dzejot, dziedāt un dalīties tajā ar pārējiem.

– Grupām laika gaitā lielākoties dalībnieki mainās, mūziķi sastrīdas vai vienkārši pāriet uz kādu citu apvienību. Kā jums izdevies visus gadus noturēties vienkopus?
– Vienkārša formula – nav, par ko strīdēties, un, ja piespēlē kur citur, tas nenozīmē, ka jāpamet sava grupa. Mēs esam tik dažādi un tas arī mūs vieno.

– Grupa uz četriem gadiem bija pārtraukusi darbību. Kāpēc? Ko jūs šajā laikā darījāt?
– Darbība jau nebija pārtraukta, tikai tā nebija publiska. Katrs darīja to, ko Dievs devis mums darīt – kāds ko ierakstīja, kāds konsultēja, kāds vēl kaut ko. Es palīdzēju cilvēkiem, kam talants ar mūziku, bet ne tekstuāli, saprast, ko viņi vēlas pateikt pasaulei. 

– Vai pauze grupai nāca par labu?
– Jebkura pauze, ja neievelkas līdz nāves stundai, nāk par labu.

– Ja varētu laiku atgriezt atpakaļ, ko jūs attiecībā uz grupu “The Hobos” darītu citādāk?
– Ja kā joks – tad būtu grupu nosaukuši savādāk. Bet citādi – viss ir noticis tā, kā noticis, un grēks žēloties, jo grupa tiešām mums visiem ir dzīvē ļoti organiski mainījusi noteiktas lietas, kas nav atsveramas. Ja runā par plāniem, kas nesaskan ar kosmisko spēku dienas režīmu, tad joprojām uzskatu, ka tas noteikti ir bijis tikai uz labu. Es varu pateikties debesīm par tik interesantu posmu, kurš vēl nebūt nav beidzies.

Inita Gūtmane,
“Kurzemes Vārds”

Lai arī mēdz teikt, ka savējos pašu mājās tik ļoti neciena, Ūdrītis ar savu grupu “The Hobos” Liepājā vienmēr ir gaidīts.