Tas noticis ļoti ātri. Ceturtdien izdomāts, ka jābrauc uz Ēģipti, piektdien aiziets uz ceļojumu biroju un sestdien pēcpusdienā Hurgardā jau izkāpts no lidmašīnas un iets uz viesnīcu.

Tādu piedzīvojumu atvaļinājuma laikā sev sagādājusi ginekoloģe EVITA LAPŠĀNE. Viņa uz karsto Āfrikas zemi devusies kopā ar meitu Ketiju. Tas bijis laikā, kad Latvijā termometra stabiņš nokritis līdz mīnus 20 grādu atzīmei. Temperatūras starpība starp abām valstīm tobrīd bijusi 50 grādu!

“Laikam jau domu par ceļojumu uz Ēģipti biju klusībā pie sevis nēsājusi labu laiku, taču pats brauciens iznāca visai spontāns,” atzina ārste. “Gribēju sev sagādāt prieku, un pēkšņi sapratu – nav ko vilkt garumā, ir jābrauc!” Izvēlējusies tādu ceļazīmi, kurā viss iekļauts cenā, un viesnīcā nav nācies vilties. No pulksten 7 rītā līdz 10 vakarā – ēd un dzer, ko vien gribi. Dažādi baseini, džakuzi, sauļošanās un aktīvas atpūtas iespējas. Meitai tā bijusi lieliska iespēja katru dienu našķoties ar saldējumu, jo arī tas bijis pieejams visas dienas garumā.

Ēģiptes īpatnība – jau septiņos no rīta gaišs kā dienā, debesis skaidras, neviena mākoņa, bet pulksten divdesmitos – jau tumša nakts. Tikko pazudusi saule, no plus 30 grādiem arī vairs ne miņas un vajadzējis meklēt siltākus apģērba gabalus. Otrajā naktī abām atpūtniecēm bijuši tādi piedzīvojumi un pārdzīvojumi, kurus droši varot dēvēt par ekstrēmiem. Evita, tos atceroties, sacīja: “Tobrīd domāju: vai tiešām man bija jāatbrauc tik tālu, lai svešā zemē dabūtu galu?!” Lūk, kas noticis.

Gids vēl svētdien pa dienu stāstījis, ka Ēģiptē lietus neesot lijis gadus septiņus un laiks vienmēr esot ļoti labs. Tādēļ arī daudzām vietējo iedzīvotāju mājām pat neesot īstu jumtu. Taču svētdien desmitos vakarā debesu dievi acīmredzot bija beidzot nolēmuši sarīkot kārtīgu ballīti. Sācies tāds negaiss, ka lietusgāzes un zibeņošana nerimusies līdz pat pulksten 5. E. Lapšāne: “Zibeņi šķīda nepārtraukti, ūdens no debesīm gāzās aumaļām. Kaut ko tādu dzīvē nebiju redzējusi! Tā kā ēkām nav ūdens notekcauruļu, tika nomazgāts pilnīgi viss. No rīta viesnīcas apkalpotāji ūdeni slaucīja prom ar lielām slotām. Naktī viesnīcā pazuda elektrība, pie viesu uzņemšanas nodaļas visa grīda līdz potītēm pludoja ūdenī. Rītā pēc negaisa mums ar meitu vajadzēja doties jūrā, jo bijām iegādājušās biļetes uz zemūdeni, kas atpūtniekiem piedāvā iespēju apskatīt zemūdens pasauli. Taču organizatori braucienu atcēla lielo viļņu dēļ.”

Nākamā diena arī nav sākusies, kā cerēts. Nogurušas no iepriekšējās vētrainās nakts un izklaides baseinos, abas atpūtnieces nogulējušas braucienu uz Kairu. Pie viesnīcas autobusā bijis jākāpj vienos naktī, taču… modinātāja skaņa izrādījusies pārāk klusa. Pēc tam daktere spriedusi, ka notikušais droši vien nav bijis bez iemesla, jo arī Kaira pēc varenā negaisa slīkusi plūdos.

Trešā ekskursija uz Luksoru – piļu pilsētu – gan bijusi veiksmīga un neesot nogulēta. Tad no viesnīcas bijia jāizbrauc pulksten 4. Ceļotājas pārsteidzis, cik kontrastaina zeme ir Ēģipte, jo, dzīvojot augstas klases viesnīcā, pat prātā nevarot ienākt, kāda nabadzība un nesakoptība valda dažus metrus aiz tās sienām. Redzēti milzīgi smilšu kalni, tuksnesis, cietokšņi, piramīdas un kapenes, pa Nīlu braukts ar kuģīti. Tagad, jau ar nelielu laika atkāpi skatoties uz notikušo, E. Lapšāne sacīja: “Tur, Ēģiptē, jutos priecīga, laimīga un tiešām atpūtusies. Noteikti uz šo zemi aizbraukšu vēl, jo palikusi apjausma, ka daudz kas palicis neapskatīts!”

Daiga Lutere,
“Kurzemes Vārds” 

Šajā fotogrāfijā Evita Lapšāne ir kopā ar kādu ēģiptieti vietā, kur kādreiz faraona mīļākās dzemdēja bērnus.