Visskaistāko mākslu veido daba pati
Akmeņraga bākas uzraudze Tatjana Vešņakova dzintaru un aizvēsturisku jūras iemītnieku fosilijas vāc, kopš vien te dzīvo un strādā. Nu viņa sākusi apgūt arī saulesakmeņu apstrādes māku. Vislabāk Tatjanai patīkot tie dzintari, kuriem jau pati daba piešķīrusi kādu interesantu formu, ko atliek vēl tikai mazlietiņ pieslīpēt.
“Re, kāda sirsniņa,” viņa rāda vienu no rotām, kas izkārtotas statņos, veidotos no akmens un koka zara. “Bet šis sākumā likās tāds nekāds, pat neglīts,” Tatjana paņem rokās citu. “Bet nodomāju, ka tādus arī vajag veidot. Un, kad izveidoju, – ai, cik skaists tas izrādījās!”
“Dievs dod attapību, un es mācos,” viņa smaida, atbildot uz jautājumu, kas un kā dzintaru slīpē un apdarina. Nekāda īpaša aprīkojuma gan neesot, viss tiekot darīts ar pašām vienkāršākajām metodēm.
Īpaši Tatjana lepojas ar savāktajiem kukaiņu ieslēgumiem dzintarā un fosilijām, kas akmeņos saglabājušas aizlaiku pieskārienus. Kādā akmenī, piemēram, sastingusi vijīga medūza, citā savijušies seni gliemji, izveidojot gluži austrumniecisku rakstu. “Te reiz viesojās kāds biologs un izstāstīja man par maniem akmeņiem un visiem šiem radījumiem, kuri mūsdienās dabā vairs neeksistē. Līdz tam pratu tikai saskatīt gliemezīšus.”
Daudz tādu dabas vērtību gan neizdodoties atrast, tāpēc par katru ir liels prieks. “Kurzemes Vārdā” Tatjana reiz redzējusi foto no kādas izstādes Polijā, kur eksponēts dzintars ar aizvēsturiska oda ieslēgumu. Paskatījusies savos krājumos un tur atradusi gandrīz tieši tādu pašu!
“Tas, kurš nezina, domā: kas tad tur ko neaiziet līdz jūrmalai un nesalasīt sauju dzintaru! Bet tā nav,” uzsver bākas uzraudze. “Ja īsto laiku kaut par pusstundu nokavēsi, tad vai nu jūra visu paņems atpakaļ, vai smiltis paslēps, un nekā vairs nebūs.” 20 gadu laikā, kopš Tatjana te dzīvo, cūkas laime viņai esot gadījusies tikai vienreiz, kad izgājusi liedagā bez īpaša nodoma, bet tur – viss nosēts lieliem dzintara graudiem. “Bet tā dzintaru meklēt jādodas tikai tad, kad pūš noteikta virziena vējš, un noteiktās vietās. Visur to nemaz jūra nenes.”
Dzintari lielākoties atrasti tepat, pastaigājoties pa Akmeņraga liedagu. Taču kolekcijā nonākuši arī daži eksemplāri no citām vietām. Piemēram, kādā tīrumā Ziemupē, dažus kilometrus no jūras, atrasti vairāki paprāvi saulesakmens gabali. Ilgi gulējušus zemē, tos no ārpuses klāj irdena kārta, kas pašu spožumu slēpj viducī.
Tatjana dzintaru vāc un apstrādā sava prieka pēc, bet neatsaka arī, ja viņas kolekciju vēlas apskatīt tūristi – to te vasarās netrūkst. Ļaudis meklē sauli un jūru, bet labprāt arī izmanto iespēju uzkāpt Latvijas Jūras administrācijai piederošajā bākā.
Dina Belta,
“Kurzemes Vārds”
Šķiet, ir neiespējami dzīvot Akmeņragā un nelasīt dzintaru liedagā. Tatjana Vešņakova vienkāršu aizraušanos pavērsusi jau nopietnākā interesē.
Bākas uzraudzes lepnums ir atrastie kukaiņu ieslēgumi dzintarā.