Vita Štāle (27) devās uz Īslandi ar domu Latvijā vairs neatgriezties, bet te pēkšņi pēc gandrīz divu gadu dzīves svešumā nopirka lidmašīnas biļeti atpakaļ uz mājām. “Man pietrūka latviešu valodas, arī ģimenes un draugu,” savu rīcību skaidro sieviete.

Mirklis, kad viņa pieķērusi sevi domājam angliski, skaitām angliski un pat sapņojam angliski, bijis biedējošs.

Sala – skaista un reizē dīvaina

Kad tiekamies, ir pagājušas dažas dienas, kopš Vita ir atgriezusies Latvijā. Emocijas – spilgtas un dzīvas. Viņa atzīst, ka pagaidām šeit jūtas kā tūriste, cenšas visu no jauna izošņāt. ”Īslande ir ļoti skaista. Dīvaina, bet skaista,” noslēpumaini raksturo pārbraucēja. Studējot Liepājas Universitātē (toreizējā Liepājas Pedagoģijas akadēmijā) tūrisma vadību, Īslande iekritusi prātā un sirdī. Tolaik visbiežāk arī klausīta skandināvu mūzika, kas vēl vairāk licis iemīlēt ziemeļvalstis. ”Velk uz turieni,” smaidot atzīst Vita. Ir ceļots daudz, taču sajūtas, kas gūtas Īslandē, ne ar ko nevar salīdzināt. To saka arī citi, kas tur viesojušies.

Vita nāk no Nīcas, bet pēc studijām pārcēlusies uz Rīgu. Atrasts darbs saistīts ar vidi un Eiropas projektiem. Taču drīz vien šī dokumentu būšana apnikusi. Pavisam nejauši uziets piedāvājums, ka caur Eiropas Brīvprātīgā darba projektu iespējams tikt uz Īslandi. ”Tiku projektā ”Green Messenger” Reikjavīkā,” atceras Vita. ”Strādāju jauniešu hostelī. Realizēju nozīmīgu projektu, un dabūju hostelim vides kvalitātes zīmi. Īslandieši tiecas uz to, lai vide, kurā viņi dzīvo, būtu pasargāta. Viņi ir sapratuši, ka, piesārņojot zemi, tas viss nāk atpakaļ.” Līdz ar šo projektu augstskolā iegūtās zināšanas pielietotas praksē. Jāpiebilst, ka Īslandē Vita ieradās pagājušā gada februārī. Un viņa strādāja vienā no ķēdes ”HI Iceland” hosteļiem, kas izplatīti visā pasaulē.

Izglītojas vides jautājumos

Eiropas Brīvprātīgā darba projekts bija uz gadu. Paralēli darbam hostelī, Vita darbojās organizācijā ar vidi saistītiem jautājumiem. Viņu iesaistīja, piemēram, divu nedēļu ilgu nometņu vadīšanā īstermiņa brīvprātīgajiem, kas ieradušies Īslandē. Kopā kalnos veidotas pārgājienu takas tūristiem, apkopta apkārtne utt. Tāpat latviete darbojusies tūristu atpūtas bāzē dienvidos, kuru pēcāk nācās attīrīt no vulkāna Eijafjadlajegidla (nosaukumu īslandiešu valodā Vita izrunā bez problēmām – aut.piez.) pelniem, kas izvirda šā gada aprīlī. Par to, kā viņai veicās, mazliet vēlāk. Darbs – nometņu un ekskursiju vadīšana – bija vasaras laikā. Ziemā Vita atgriezās hostelī un darbojās ar tūristu izglītošanu gan vides, gan citos jautājumos.

Lai iejustos vietējā sabiedrībā, Vitai nācās iemācīties īslandiešu valodu. Tā ir grūta valoda, taču apgūtas zināšanas tādā līmenī, ka ”var sarunāties”. Ja gribējies uzrunāt cilvēku, kas dzīvo ārpus Reikjavīkas, tas noderējis. Turklāt, strādājot hostelī ar klientiem, varējis just, ka attieksme no cilvēku puses mainījās, ja viņi uzrunāti dzimtajā īslandiešu valodā.

Pirmie iespaidi un īslandieši

Lidmašīna nosēdās lidlaukā, kas atrodas stundas brauciena attālumā no Īslandes galvaspilsētas. ”Domāju, kur esmu – apkārt lavas lauki ar akmeņiem un sūnām. Dažviet pavīdēja ķērpji, redzēju mazliet jūru,” pirmos iespaidus atceras latviete, kas bija pilnīgi pretēji gaidītajam – krāsainām mājiņām un mazām ieliņām. ”Viņiem ir Reikjavīka un pārējā sala. Situācija gandrīz kā pie mums – ir Rīga un pārējā Latvija,” salīdzina Vita.

Pirmais, ko Vita darīja, nonākot Īslandē, izzināja noslēpumaino salu, dodoties ekskursijās, pastaigās, apmeklējot vietējās iestādes, ēstuvītes utt. Salai pat ir apstopēts apkārt, mierīgā tempā to var izdarīt nedēļas laikā. ”Man patika,” pēc visa redzētā sekojis secinājums. ”Sākumā bija grūti pierast pie tā, ka īslandieši neko neplāno. Norunājot tikšanos, cilvēks atnāk vismaz ar 15 minūšu nokavēšanos. Tas ir pieņemami. Cilvēki ir dažādi, katrs ar savu dzīves ritmu. Jutu, ka viņi ļaujas pašplūsmai. Ar laiku tas iepatikās arī man pašai.”

Viņa īslandiešus raksturo šādi: ”Viņi nav savā attieksmē vēsi, bet vajadzīgs laiks, lai tevi pieņemtu. Tas ir saprotami, jo viņi dzīvo uz salas, kur kopības sajūta ir stipra. Viņos ir tāds iekšējs spēks!” Kolēģi ir bijuši vieni no labākajiem, kādi jebkad latvietei bijuši, un, braucot prom, gandrīz raudāts priekšniekam uz pleca, bet ilgas atgriezties Latvijā izrādījās spēcīgākas. Viņa piebilst, ka, lai cik atsaucīgi bijuši vietējie iedzīvotāji, nav jutusies kā starp savējiem.

Nedraudzīgais vulkāns

Vitai bija tā iespēja nokļūt pavisam tuvu nedraudzīgajam vulkānam Eijafjadlajegidla, kā to dēvē paši īslandieši. Ar saviem pelniem tas vairākas nedēļas paralizēja aviosatiksmi: ”Skatu nevar aprakstīt. Vienkārši – vau! Varēja nokļūt līdz pat vietām, kur redzams, kā plūst lava.” Tika slēgta visas salas dienviddaļa, kā arī austrumu puse. Viņa atceras, ka sākotnēji bijis jālieto sejas maskas, kas pasargāja no gaisa birstošajiem pelniem: ”Jocīgi bija ko tādu redzēt. Ap vulkānu pēc izvirduma bija papostīta diezgan plaša apkārtne. Tāpēc radās jautājums, vai vasaras sezonā vispār šo salas daļu varēs atvērt tūristu apskatei.”

Sakopšanas darbos iesaistījās arī organizācija, kurā darbojās Vita. Tika noorganizēta nometne, kas brīvprātīgi piedalījās glābšanas darbos. Bija nepieciešamas divas nedēļas, lai visu savestu kārtībā. Vietām bija piecu līdz desmit centimetru bieza pelnu kārta: ”Skats – drausmīgs! Man šķiet, ka šī bija viena no zaļākajām vietām Īslandē. Pēc izvirduma – viss pelēks. Lagūnas vietā bija tukša bedre, jo to aizskaloja līdz ar plūdiem.” Pirms darbu uzsākšanas, notika apmācības, jo pelnu mākoņi ik palaikam uzliesmoja no jauna. Jāstrādā – maskās, brillēs, speciālā apģērbā un noteiktas stundas. Bieži uznākušas pelnu vētras: ”Tās bija tādas, ka, izstiepjot roku, neredzi savus pirkstus.” Brīvprātīgie kāpa uz mājiņu jumtiem, ar ūdeni skaloja nost pelnus. Galu galā līdz ar lietiem tie sasūcās zemē, daļu izveda ar mašīnām.

Pēc notikušā Vita atzīst, ka tūristu pieplūdums Īslandē bija jūtams, lai gan viņi izvēlējās vairāk ziemeļu un rietumu daļu. Acīmredzot, baiļu dēļ, pieņem Vita. Viņai satraukumu radīja vien neziņa, vai vēl kādu reizi varēs tikt uz mājām.

”Vietējie vulkāna izvirdumu uztvēra mierīgi. Panikas nebija, jo viņi bija tam gatavi un zināja, kā rīkoties. Bieži vien kalnos ar tūristiem notiek visādas nelaimes, jo viņi pārvērtē savus spēkus, tāpēc glābējiem jādodas palīgā. Īslandieši zina dabas spēku,” atmosfēru raksturo Vita. Protams, vulkāna pelni kā suvenīrs tika nosūtīts arī ģimenes locekļiem un draugiem, arī ceļotājai pašai ir mājās šī liecība.

Atgriezīsies dabas dēļ

Uz Īslandi Vita nedevās, lai nopelnītu, bet gan dēļ valsts, tās kultūras un dabas, kas vilināja visvairāk. Galu galā iegūtas zināšanas, saprasts, ka arī turpmāk ir vēlme darboties tūrisma jomā. Ir vairākas idejas, ko pēc atgriešanās varētu darīt šeit. Vitu interesē ekotūrisms, taču ir atvērta visam: ”Man šķiet, ka, ja grib, tad var atrast ko darīt.”

Sākotnēji gan bijis apjukums – kāpēc viņa vispār ir atgriezusies. Un arī draugi bijuši neizpratnē, jo visu laiku teikts, ka Īslandē meitene paliks. ”Esmu impulsīvs cilvēks, kam strauji mainās idejas. Sapratu, ka iegūtās emocijas un iespaidus nepieciešams sagremot un, mainot vidi, nosēdināt,” atzīst Vita. Pēc atgriešanās viņa jūt, ka ir izmainījusies par 180 grādiem. Daudzi sakot, ka viņā iestājies miers. Par to, ka noteikti vēl kādu reizi latviete dosies uz Īslandi, šaubu nav. Vispirms dabas dēļ, jo tā ir tik dzīva un nesamaitāta.

Foto no Vitas Štāles personīgā arhīva