Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Sestdiena, 21. septembris

Vārdadiena: Mariss, Matīss, Modris

"Willow Farm" bija, ir un būs

Atslēgvārdi willow farm | mūzika

Grupas "Willow Farm" nosaukums liepājniekiem visticamāk komentārus neprasa, jo šī apvienība ar Emīlu Dreiblatu priekšgalā muzicē jau divdesmit gadus. Sarunā ar portālu Emīls atceras grupas dibināšanas laiku, pastāsta arī par brīžiem, kad licies – grupas pastāvēšana ir beigusies, kā arī atzīst, ka jaunākais albums "Filma ar laimīgām beigām" ir par mīlestību.

Šis ir grupas 20. dzimšanas dienas gads. Kādas ir sajūtas atskatoties uz šiem aizvadītajiem gadiem?

To, ka tuvojas jubileja, apzinājos jau labu brīdi, bet, kad apskatījos mājās saglabātā avīžu izgriezumā, ka patiešām 1994.gada februāra sākums ir pirmais brīdis, kad grupas "Willow Farm" nosaukums parādās afišā, tā mazliet jocīgi paliek, jo saprotu, ka tas kaut kādā mērā ir aizņēmis vairāk nekā pusi no manas nodzīvotās dzīves. Ir savādi, jo, protams, nevar salīdzināt to Emīlu, kāds biju 1994.gadā un to, kāds esmu šobrīd.

Laiks nav pagājis nemanot, jo mums ir vesela virkne dažādu atskaites jeb pieturas punktu – sākot jau no daudzajām sastāva maiņām, daļa no kurām notikušas piespiedu kārtā dažādu skumju un pat traģisku notikumu dēļ, citas vienkārši ir loģiskas laika ritējuma sekas. Tā nu sanācis, ka tas, ko esmu darījis šajā mūzikas jomā, to es divdesmit gadu garumā esmu saucis par "Willow Farm". Vesela virkne cilvēku, kas ir piedalījušies šajā avantūrā un ir palīdzējuši visu šo gadu garumā, ir nākuši, gājuši un mainījušies. Bet pēdējos astoņus gadus grupas kodols ir stipri vien nemainīgs – basģitārists Uldis Nolmanis un ģitārists Aleksandrs Krasavins laikam arī būs visilgāk grupā nospēlējuši, neskaitot mani. Arī Māris Zīlmanis, mūsu bundzinieks, jau labu laiku, pirms kļuva par stabilu pamatbundzinieku, spēlēja perkusijas, zvaniņus u.c. Šis sastāvs mums beidzot ir tāds ilgtermiņa, pirms tam gan ir gājis visādi.

Bet šie gadi bijuši raibi un labi. Ne brīdi nav tā, ka baigi gribētos nožēlot un teikt, ka vajadzēja darīt savādāk. Darījām tā, kā mācējām, kāda bija saprašana konkrētajā brīdī. Mēs maināmies jebkurā gadījumā, ar katru dzīves notikumu un vēlreiz atkārtošos: es šobrīd ne tuvu neesmu tas cilvēks, kas toreiz, pirms divdesmit gadiem, to visu uzsāka.

Grupas sastāvs vairākkārt mainījies, bet vai tu, dibinot grupu, paredzēji, ka tā izdzīvos tik ilgi? Un vai ir bijuši brīži, kad liekas – šoreiz tas ir viss?

Momenti attiecībā uz beigšanu bijuši vairāki, bet, atbildot uz jautājuma pirmo daļu, – nē, sākotnēji man nebija ne mazākās nojausmas, par ko tas viss izvērtīsies. Es vēl mācījos vidusskolā, kad sāku meklēt cilvēkus, kas vairāk vai mazāk domā līdzīgi, kā es, ar kuriem varētu mēģināt kopā spēlēt. Mēs pamēģinājām uzspēlēt ballītes skolā, un jau toreiz pārējie dalībnieki nāca un gāja. Kādu laiku pirmajā sastāvā, kas pat vēl nebija "Willow Farm", bija mirklis, kad Fēlikss Ķiģelis spēlēja bungas atsevišķos koncertos. Tur bija raibu raibās lietas un cilvēki, bet tas bija dikti interesanti.

Tad, kad tas viss sāka veidoties un izkristalizēties par "Willow Farm", likās forši, domāju: paspēlēsim trīs, četrus gadus. Patiesībā es tajā laikā nedomāju vispār par nākotni, man 2000. gads likās kaut kas tāls un neaizsniedzams. Septiņpadsmit, astoņpadsmit gadu vecumā drīzāk vieglāk ir domāt par to, kas ir mūžība, nekā par to, kas notiks pēc nedēļas.

Bet, runājot par beigu sajūtas tuvumu, ir bijuši vairāki tādi traki brīži. Visspēcīgākais tāds punkts un arī garākā pauze bija 2001. gada beigās, kad pēkšņi un negaidīti pēc īsas un smagas slimības nomira mūsu ģitārists Raimonds Girvičs. Paaicinājuši citu ģitāras meistaru palīgā, decembrī vēl nospēlējām pāris koncertus, kas bija sarunāti, jo tajā laikā mums bija aktīva koncertdarbība, bet janvāra pirmajās dienās savācāmies, apsēdāmies pie galda un nospriedām, ka pārējiem ir citas idejas, kā varētu spēlēt un darīt kaut ko tālāk. Man uz to brīdi vispār vairs nebija nekādu ideju un tad arī bija garāka pauze līdz 2003. gada vasarai, kad atkal sākām lasīties kopā.

Vēl pirms tam palielāka pauze bija 1997. gadā, kad arī visi tie cilvēki, ar kuriem es kopā biju kaut ko darījis, paklīda katrs uz savu pusi un faktiski tas bija brīdis, kad mēs ar bundzinieku bijām palikuši divi vien. Bet abas šīs reizes impulss kaut ko darīt tālāk nāca nevis no manis paša, bet no citiem cilvēkiem. 1998. gadā impulss nāca no jau pieminētā Raimonda, kurš teica – sadabūsim pārējos klāt. Sadabūjām, nokomplektējām un tā arī spēlējām līdz brīdim, kad Raimondam bija lemts pamest šo pasauli. Un tad otrajā reizē, 2003. gadā, iniciatīva nāca no grupas "Tumsa" basģitārista Jāņa Daugaļa, kurš teica, ka grib spēlēt kopā. Tā laika periods faktiski arī ir iemūžināts pirmajā internetā pieejamajā albumā "Puisēni no zvaigznēm".

Zinu, izklausās iedomīgi, bet tā tas nemaz nav domāts, tomēr pēdējos gadus esmu sapratis, ka "Willow Farm" – tas faktiski esmu es un cilvēki, kurus sev piesaistu. Es saprotu, ka man jāuzņemas atbildība un jābūt šī te sarīkojuma centrā. Tas, ko es sev piesaistīšu, ar mani arī notiks, un ir noticis tas, ka pēdējos astoņus gadus mums ir foršs, stabils ansambļa kodols ar ko kopā strādāt. Nupat jau ir divi albumi sastrādāti, bet to, kas notiks tālāk, es šobrīd nemāku pateikt.

Kādas ir spilgtākās atmiņas, kas tev saistās ar grupu?

Pirmās labās atmiņas ir par 1995. gada vasaru, kad mēs vienas nakts laikā "Rietumu Radio", toreiz vēl "Radio FM 102", ziņu dienesta telpā ierakstījām sešas demo dziesmas un aizsūtījām uz festivālu/konkursu "Sinepes un medus" Madonā un pēc mēneša atgriezāmies no turienes ar Medus balvu kabatā un vēl virkni balvām par aranžējumiem, labāko pūšaminstrumentu izmantošanu, labāko bundzinieku utt. Bet toreiz mēs absolūti nemācējām šo iegūto pamatu izmantot.

Ļoti spilgta un forša bija 2001. gada vasara, kad tiešām daudz spēlējām, tā bija arī pēdējā vasara kopā ar Raimondu. Spēlējām Rīgai 800 koncertā Daugavmalā uz lielās skatuves, spēlējām lielākās un mazākās vietās, daudz braukājām apkārt un tā kopābūšana, dzīvošana kopmītnēs, viesnīcās palikusi labā atmiņā. Tā bija laba rokenrola vasara.

Jāsaka, ka pēdējā laikā man arvien vairāk patīk darbs studijā, kur varu lēnām, mierīgi knibināties. Pēdējie albumi tapuši pie Egīla Meža, viņš ir cilvēks ar ko man un pārējiem ir labi saprasties un tur mēs labi jūtamies. Viss balstās sajūtās – rokenrola un pārbraucienu sajūta man plikusi labā atmiņā, tā sajūta, kad tu uzkāp uz skatuves pēc galvenās balvas, arī ir laba, kā arī sajūta, kad tu lēnām un mierīgi strādā studijā. Man patīk pats radīšanas process, un brīdī, kad viss ir gatavs, es jau sen skatos kaut kur tālāk.

Grupas mājaslapā rakstīts "Mums ir svarīgs vārds, reizēm pat svarīgāks par mūziku". Kādēļ jums ir svarīgs vēstījums, ko nododat caur savām dziesmām?

Es pieļauju, ka tas nācis no manis un tas ir mans uzskats. Šādu mūziku spēlējot, vienlīdz svarīga ir gan mūzika, gan tekstuālais vēstījums. Iespējams, tas ir tāpēc, ka man jau bērnībā ļoti patika literatūra un es vēl joprojām ļoti daudz lasu un rakstītais un runātais vārds man liekas svarīgs. Varbūt arī tādēļ, ka man ir gadījies satikt labus cilvēkus, kuri spējuši man palīdzēt iedziļināties patiešām labos rokmūzikas tekstos un tādu pasaulē ir gana daudz. Arī tepat Latvijā ir mūzika ar patiešām ļoti labiem tekstiem.

Liktenis mani saveda kopā ar žurnālistu Ingus Bērziņu, kurš tolaik būdams vēl gana jauns, bet radošs cilvēks, rakstīja dziesmu tekstus un dalīja tos apkārt saviem draugiem; to pulciņā iekļuvu arī es. Mani fascinē viņa valoda, redzējums un sāku izmantot arī viņa rakstītos tekstus. Pēdējos divos albumos teksta ziņā viņa un mans ieguldījums ir pusi uz pusi. Tā mūzika, ko mēs spēlējam nav blūzs, kur vārdam nav īpašas nozīmēs, tur ir pilnīgi cita sajūta – spriedze ģitārā, skumjas dziedātāja balsī vai kaut kas tāds, ka tekstam vairs nav nozīmes. Savukārt tajā, ko mēs darām, gribas apvienot muzikālo daļu ar tekstuālo. Neesam arī Bobs Dilans, kurš var trinkšķināt trīs akordus uz riņķi un savā nazālajā balsī faktiski deklamēt savus dzejoļus, viņš arī ir viens no piemēriem, kam dziesmu teksti ir kā pasaka. Bet, acīmredzot, es nejūtos tik spēcīgs, lai tikai ar mūzikas palīdzību varētu paust pilnīgi visu, kā tas izdodas, piemēram, Ludvigam van Bēthovenam. Ne tuvu nepretendēju uz kaut ko tamlīdzīgu.

Kāds ir vēstījums, ko jūs esat centušies ielikt jaunajā albūmā "Filma ar laimīgām beigām"?

Tas ir veidojies kā stāsts un šis stāsts, protams, ir par mīlestību, par attiecībām, par cilvēkiem un to, kas notiek ar mums. Tur ir gan Ingus Bērziņa pienesums un viņa piedzīvotās un izdzīvotās lietas, ko viņš ir ietērpis vārdos, gan manas un pārējo grupas dalībnieku emocijas, ietverot tās savās instrumentu partijās, vienalga vai tā būtu ģitāra, bungas. Tās visas ir sajūtas ar kādām mēs dzīvojam, mīlam, dusmojamies, šķiramies, sūtam visus "rudzupuķes lasīt". Tas lielā mērā ir stāsts par mīlestību un laimīgām beigām.

Mīlestība vienmēr ir ar laimīgām beigām pat, ja tā ir nelaimīga mīlestība, jo agrāk vai vēlāk tās beigas pienāk un sākas kaut kas jauns. Tad, kad ir sācies kaut kas jauns, tu jebkurā gadījumā uz to, kas ir bijis, vari atskatīties un secināt, ka beigas bijušas laimīgas. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Es pieturos pie pārliecības, ka visu, kas ar mani notiek, es pats sev piesaistu un pats to radu sev apkārt. Acīmredzot ir bijis kāds iemesls, kāpēc esmu radījis tos notikumus, kas ar mani notikuši, pārējiem ir tieši tāpat, tad mēs visi sanākam kopā un ar šīm sajūtām radām mūziku.

Esam runājuši par pagātni, bet vai jums ir redzējums par to, ko vēlaties paveikt nākotnē?

Ir tā, ka šobrīd gribas mazliet atpūsties, bet nekāda lielā atpūta nesanāks, jo ir paredzētas vairākas aktivitātes saistībā ar albuma iznākšanu. Plānojam vairākās vietās mazus pusakustiskus vai gandrīz akustiskus pasēdēšanas, padziedāšanas un parunāšanas vakarus, kuru gaitā mēs varētu iepazīstināt liepājniekus un ne tikai liepājniekus ar jauno albumu. Ir doma arī par vienu lielāku koncertu, kas varētu notikt klubā "Fontaine Palace", bet šobrīd vēl nevaru nosaukt konkrētu laiku.

Bet attiecībā uz tālākiem plāniem negribu skriet notikumiem pa priekšu. Šobrīd mums jāpabeidz līdz galam tas, ko esam iekustinājuši ar šo te skaņu ripuli.

  • Komentāri (0)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Aktīvā zona

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!