Vasara lutina
ikvienu ar bagātīgo ražu – ogas, dārzeņi, ziedi… Tas ir brīdis, kad var
tverties pēc veselības visam atlikušajam gadam, novācot ogu ražu un taisot
kompotus, kā arī ievācot un kaltējot dažādu zāļu tējas. Ar specifiku izceļas jūlijs,
jo viss zied, arī liepas.

Liepājniece Ināra
Grava lasa zāļu tējas kopš savas bērnības. Viņa stāsta, ka tēju lasīšana viņas
ģimenē mantota paaudžu paaudzēs. ‘’Zāļu tējas ir lasījusi gan mana vecmamma, gan
arī mana mamma,’’ stāsta Ināra. Arī tagad viņa kopā ar mammu turpina lasīt
tējiņas. Ināra ir rēķinvede. Sēdošā darba dēļ tēju lasīšana ir ļoti veselīgs
dzīves veids. ‘’Tējas lasīšana ir relaksējošs pasākums pēc darba brīvajā
laikā,’’ uzsver Ināra.

Viņa atzīst, ka
nemaz nav tik zinoša tējas pareizā kaltēšanā, tomēr tas notiekot dabiski. ‘’Zinu,
ka tēja jākaltē ēnainā vietā, kur ir neliels caurvējš, kamēr zālītes ir pilnībā
izkaltušas,’’ uzsver Ināra: ‘’Bet svarīgi ir tas, lai zālītes netiktu ievāktas
lietus laikā, tad tās ir slapjas, un nekas prātīgs nesanāk.’’ Inārai un viņas
mammai, kā arī vecmammai nav bijuši īpaši rituāli, lasot dažādās zālītes, bet
būtiskākais esot noķert īsto ziedēšanas laiku, portālam pastāstīja Ināra.

Bez liepziediem
Ināra lasa un iesaka arī citiem lasīt zemeņu un aveņu lapiņas, ko var dabūt
mežā, kā arī pelašķus un kumelītes. ‘’Es parasti cenšos lasīt to, kas palīdz
saaukstēšanās gadījumos. Savukārt piparmētras es audzēju mājās uz balkona
podiņā,’’ stāsta Ināra: ‘’Tāpēc visu gadu man tās ir pieejamas arī svaigā
veidā.’’

Ināra labprāt
lasa priežu jaunos pumpurus un vēl nenogatavojušos čiekurus, ko pēc tam viņa vāra
sīrupā, kas ir nedaudz salds, bet ar skuju garšu. ‘’Arī tas ir ļoti efektīvs
līdzeklis pret saaukstēšanos,’’ uzsver Ināra: ‘’Bet no nobriedušiem čiekuriem
var dabūt arī putekšņus. Tie ir ļoti labi imūnsistēmai un tos var likt pie
medus, tējas vai ēst tāpat.’’

Šogad Inārai
aizņemtības dēļ vēl nav izdevies salasīt sev liepziedus, taču viņa cer, ka mamma
to jau izdarījusi. ‘’Zinu, ka liepām ir divi ziedēšanas laiki: jūlija sākums un
laiks uz Annām,’’ stāsta Ināra. To viņa iemācījusies bērnībā, jo vecmammas
vārds bija Anna. Uz to laiku vienmēr ziedējušas liepas. ‘’Ar jasmīniem ir tieši
tāpat – vieni zied Līgo svētku laikā, bet otri tikai Zvejnieksvētkos. Taču šogad
ir divu nedēļu nobīde ziedēšanas ziņā,’’ secina Ināra.

Viņa strikti
cenšas ievērot vietas, kur lasīt zāļu tējas, ir kategoriski pret zāļu tējas
lasīšanu pilsētā, jo apkārt ir dzīva satiksme, izplūdes gāzes, smagie metāli un
cilvēka faktors. Viņa stāsta: ‘’Man ir lauki Vaiņodē, kur dzīvo mana mamma. Lai
arī Vaiņode ir pilsēta, tā nav tik sablīvēta. Apkārt ir mežs, pļavas un
satiksme nav tik liela.’’ Ināra uzskata, ka pilnīgi tīru un ekoloģisku produktu
mūsdienās dabūt vairs nevar. ‘’Kāds ir gaiss – piesārņots. Tas viss nonāk lejā
ar lietu. Ir pieejamas arī dažādas ķimikālijas. Iespējams, ka kādā mazdārziņā
šī negatīvā piesārņojuma ietekme ir mazāka, bet tomēr tā pastāv,’’ viņa
uzskata.

Tāpēc Ināra
cenšas lasīt tējas pati, lai arī saprot, ka tas nav pilnīgi naturāls produkts
mūsdienās. Arī viņas bērni, kad iegriežas pie mammas, apvaicājas, vai ir vēl
kaut kas palicis pāri no tēju krājumiem pret saaukstēšanos un imūnsistēmas
stiprināšanai, jo dabas spēku nevar salīdzināt ar sintētiskām zālēm, ko piedāvā
mūsdienu medicīna.