Zigurds Lūkass pārcēlies uz laukiem, lai audzētu pasta baložus, un zina, kāpēc tie no tālas zemes atrod ceļu mājup. Vispirms filmu, — Zigurds Lūkass ieliek videokaseti ar uzrakstu Brīferi. Sāk skanēt liega klasiskā mūzika, un tumsu kliedē sārts saullēkts. Formas iegūst cita pie citas saliktas lielas, melnas kastes. Zigurds sēž krēslā, rokas uz krūtīm, un urbjoši skatās filmu. Atskan taures signāls, un kastes attaisās. Sārtās debesis uz mirkli aizēnojas pelēkas — izlido 500 000 baložu. Tas ir starptautisku sacensību starts Nīderlandē. Jūtot līdzi, Zigurds izstiepj kaklu. Viens balodis neaizlido. “Tas ķepē nost,” Zigurds atmet ar roku un stāsta, ka tūlīt atbrauks tiesnesis no federācijas un veterinārie, kuri dabūs pa kaklu, jo slimo balodi pieņēmuši dalībai. Zigurds sacensības komentē mirdzošām acīm. Sporta jeb pasta baložu audzēšana ir viņa aizraušanās, jo ne velti no Liepājas centra viņš pārcēlies uz Otaņķiem — lai baložiem tiek svaigs gaiss.

Zigurds bija mazs puika, kad pirmoreiz pie mātesbrāļa ieraudzīja balodi. Kaijbalodi — baltu, ar īsu deguntiņu. Iepatikās. Kad tēvocis aizgāja latviešu leģionā, viņš baložus uzticēja desmitgadīgajam Zigurdam. Tas prieks bija īss, jo par tiem rūpēties ģimenei trūka jaudas. Baložus pārdeva. Zigurds pa kluso bēniņos no dēlīšiem sanagloja mazu kastīti. Pirmo kaijbalodi viņš nopirka par paša pelnītu naudu — tirgū bija piepalīdzējis mazos darbiņos. Drīz viņš uztaisīja pirmo būdeli un nopirka otru balodi. Mātei tas nepatika. Nauda, ko viņa dēlam deva pusdienām, tika izpirkta graudos. “Vispirmais putniem, tad tik sev,” Zigurds stingri nosaka un rāda fotogrāfiju, kur redzams mazs puišelis cirtainiem matiem ar diviem baltiem baložiem. “Zirņos taisīts,” viņš pasmejas par savām sprogām. Zigurda izturēšanās nedaudz atgādina balodi. Viņš staigā maziem solīšiem, dzīvelīgi groza galvu un sabožas, izdzirdot kādu pašsaprotamu jautājumu par baložiem. Ik pa laikam pie sevis klusi nodūkuļo.

Savulaik aizraušanās ar dekoratīvajiem baložiem Liepājā bija populāra. Kara laikā pat bijusi liela mītne kara baložiem. Uz ielas, kur dzīvoja Zigurds, vien bijis 15 baložmīļu. Arī brālis Raimonds aizrāvies ar baložiem. Izveidojis pat mājaslapu, kur ievietojis fotogrāfijas ar baložu attēliem un kāzām, kurās tie palaisti.

Kādu dienu Zigurds nolēma pievērsties sporta jeb pasta baložiem, jo dekoratīvo audzēšana esot mokas — katrai spalviņai jābūt savā vietā. Pārcēlās uz Otaņķu pagasta Krūkļu mājām. Lai baložiem labāk. Sieva neprotestēja, jo putnus mīl — viņai bija 200 papagaiļu. Baložiem te patīkot. Vien dažkārt baloži no Papes jūrmalas pārlidojot netīriem vēderiem. Tad pēc trim dienām Liepāja paziņo, ka no Būtiņģes izplūdis mazuts.

Zigurds un brālis Raimonds sāka brīferus trenēt — veda uz attālākām vietām, izlaida, brauca mājup un gaidīja atgriežamies. Attālumus palielināja. Baloži atlidojuši gan no Zilupes, Viļņas. No Rīgas nieka 2,5 h, Viļņas 4,5 h, no Rostokas 8 stundās 50 minūtēs. Tepat no Blīdenes baloži traukušies ar teju 86 km/h. Tālākais posms bijis no Maskavas, Sarkanā laukuma. Tūkstoš kilometru! Zigurds videomagnetofonā ieliek kaseti. Bijušie kolēģi, autobusu šoferi, baložus ar autobusu nogādājuši uz Maskavu un palaišanu uzfilmējuši. “Es ik pa laikam gāja pie loga, pagalmā. Gaidīju.” Pēc 45 stundām un 40 minūtēm mājas pagalmā ielidojusi baložu mātīte, oranžās acis grozīdama. Garajā 1044 km ceļā viņa izcietusi vēja brāzmas, lietus šaltis un zibeņus. To sajūtu, kad putns atgriežas, Zigurds nevar izteikt. Tie ir viņa laimīgākie dzīves mirkļi.

Daži baloži tā arī neatgriezās negaisa un arī vanagu dēļ. “Tas grib ēst un nopumpē balodi. Un ne pa knapu! Kā nāk ar 360 kilometri stundā, noliek un gatavs!” Zigurds piebilst, ka vanagi ir arī labi treneri — uzdod baložu lidošanai asumu.

Zigurda istabā plaukti ir pilni ar medaļām un kausiem. Augstākais sasniegums ir 6.vieta baložu mātītei starptautiskās sacensībās Lietuvā. Pirms starta viņai uzlika ar elektroniku apgādātu kontrolgredzenu. Kad Zigurds sagaidīja putnu mājās, gredzenu noņēma un iesvieda kastītē, tādējādi atzīmējot pārlidojuma laiku. Uzvaras ne kā īpaši netiekot atzīmētas. “Saimniekam uzliek medaļu un piedzirda,” baložmīlis smejas.

Kopš 1954.gada Zigurds saņem starptautisku žurnālu par baložiem. Par ko tur raksta? “Tikai par baložiem,” Zigurds atver lapu, kur redzami oranžbalti apļi. Tās ir baložu acis. Tāds kā acu katalogs. Tieši pēc acīm nosakot, cik balodis ir vērtīgs. Jo acs ir dziļāka, jo balodis veselīgāks un gudrāks. Pirms pirkšanas baloža acs dziļumu izpētot ar lupām. “Ar baigām pie tam vēl,” Zigurds zīmīgi pamāj ar galvu.

Citā žurnālā ir pilns ar baložu attēliem pilnā augumā. Staltu stāju, glītu profilu. Daļa ir pārdošanā, daļa konkursu uzvarētāji. Starp baložiem arī nosaka savu Mis un Misteru. Lai piedalītos konkursā Standarta vīrietis 2005, jāpārvar 200 kilometru lidojums, jābūt platiem pleciem. “Fij, kāds tas sakņupis,” Zigurds norāda uz kādu balodi. Izskatās gan, ka tas ir tikpat stalts kā citi.

LIDO AR ZELTU

“Man ir divas lesbietes, ko domājies! Jā, jā, parādīšu! Lūdzu!” Zigurds aicina uz baložu māju. Būdā dzirdama dūkuļošana un spārnu švīkstoņa. Ap 100 baložu satraukti laidelējas. Pelēkzilie putni ir uz mata kā Rīgas parkos. Zigurds pavērš uz mani nosodošu skatienu. Skaidrs, ka norāde nevietā. Baloži esot izcili, vien tādiem nezinātājiem varot šķist, ka tie ir parka baloži. Vienmēr jau tie dekoratīvie cilvēkiem patīkot.

Ir arī pa baltam. Viens uzlaižas Zigurdam uz pleca. Saimnieks sāk dūkuļot līdzi, runāties un smaida. “Baloži ir mīļāki par cilvēkiem. Kad kādreiz tā, nu tā — ne jau pa nopietnam saskaišos ar mājiniekiem, atnāku te un nomierinos.”

Lūk, te jau arī lesbietes. Divas baltbrūnas madāmas. “Sākumā viņām nebija tēviņu. Pašas sāka staigāt kopā, saproties,” Zigurds smejas. Tagad viņas tēviņus ignorējot. Arī smalkos pieklīdeņus no Itālijas, Zviedrijas un Lielbritānijas.

Baložu lielvalsts ir Beļģija. Tur dienas laikā baložiem izēdinot ap 300 tonnu kviešu. “Baložiem! Cik tad tā Beļģija ir liela!” Zigurds ar rādītājpirkstu baksta debesīs. Savējos viņš baro ar griķiem, rapsi un 11 sēklu maisījumu. Baložu kārums ir kukurūza, taču to nevar daudz dot, citādi baloži apresnē. Lai baloži spētu pārvarēt lielus attālumus, ārzemēs mēdzot barībai piešpricēt vitamīnus un stimulatorus. Tāds balodis spēj nolidot ap 3000 km un varbūt pat uzvarēt čempionātā, taču pēc trim gadiem “norakstīts un vairs nav nekāds kniebējs”. Baloža mūža ilgums var būt līdz 20 gadu.

Lielajos čempionātos, kur virs galvas švīkst tūkstošiem spārnu, Zigurds labprāt piedalītos, taču trūkst līdzekļu. Dalības maksa pārāk liela — par vienu balodi jāmaksā ap 1000 dolāru. Kaimiņzeme mums priekšā — kāds lietuvietis atļāvies 26 baložus aizlaist uz sacensībām. “Tas ir miljonāru bizness,” Zigurds novelk un rāda žurnālu ar lielām villām — baložu audzētavām. Reiz balodis pārdots par 400 miljoniem franku! Zigurds jaunus baložus pircis reti. Selekcionē pats, sanākot tīri glīti mīlas augļi. “Re, te jau brūno asti dabūju iekšā,” viņš rāda kādu baltu balodi.

Vai baloži joprojām strādā pastā? Zigurds apstiprinoši māj ar galvu. Šveicē baloži iecienīti kā droši zelta pārvadātāji. Mazītiņu flakoniņu zāļu kapsulas lielumā piesien pie baloža kājas, un 30 grami zelta ar ātrumu 60 km/h traucas, kur vajag. Kā baloži spēj atrast ceļu? “Viņi ir gudri. Viņi vienkārši jūt, kur ir mājas,” Zigurds apgalvo. Vienreiz gadā pirms sacensībām derot kāds labs stiķis — “laidiens uz jūtām”. Tēviņu nelaiž kādu laiku pie mātītes, tāpēc viņš mājup traucas kā traks. Mātīte atkal triecas pie bērniem. Jūtas var arī pāriet, tāpēc jāmāk izvēlēties pareizo laiku.

Kāpdams lejā no baložu mītnes, Zigurds pasmaida un sapņaini nosaka, ka, ejot pa jumtu, viņam dažkārt šķiet — varētu lidot.
‘
Ieva Alberte,
Diena

Foto no mājas lapas: http://www.baltbalodis.blogs.lv