Šobrīd divdesmitgadīgā Kristīne Lāce ir jau atgriezusies Francijā, lai strādātu, apgūtu šīs valsts valodu, bet nākamajā gadā studētu vietējā universitātē.

To, ko viņa vēlas no dzīves, palīdzēja saprast astoņu mēnešu darbošanās brīvprātīgajā darbā uz Frakcijai piederošas salas Ile d’Olēron, kur ikdiena tika pavadīta kopā ar bērniem. Turklāt, īstenojot kultūras projektu, no jauna atklāta mūsu pašu – latviešu – tradīciju skaistums un unikalitāte.

Sarunājoties, jaunietes balsī jūtams neliels angļu valodas akcents, kas iegūts svešumā, jo ar citiem sazināšanās praktiski notikusi tikai šajā svešvalodā. “Protams, tagad angļu valodā runāju brīvi, tomēr vairāk vēlējos apgūt franču valodu. Diemžēl, tajā runāju tikai reizi nedēļā, kad biju kopā ar bērniem, un tas, manuprāt, bija par maz,” pasūkstījās Kristīne, taču, kas franču kultūrā viņu tik ļoti piesaista, jauniete paskaidrot nevarēja. “Laikam esmu par daudz saskatījusies franču filmas,” pasmejas Kristīne, jo viņa atzīst, ka cilvēki šajā valstī nav no tiem viesmīlīgākajiem, ja vēlies būt kas vairāk par vienkāršu tūristu. Atsaucība esot, taču francūžiem uz darbiem ir pārāk īsa atmiņa, tāpēc nākas ik palaikam atgādināt, ko no viņiem vēlies.

Lai gan Kristīnes Eiropas brīvprātīgā darba projekts programmas “Jaunatne darbībā” ietvaros bija uz gadu, tas tika pārtraukts, un viņa Liepājā atgriezās četrus mēnešus ātrāk. “Ekonomiskā krīze ir visur, arī Francijā. Paliku bez savas mentores, jo viņa atrada labāku darbu, taču citu cilvēku vietā, organizācija, kurā darbojos, nepieņēma, jo tika izlemts vispār atteikties no starptautiskā sektora un turpmāk brīvprātīgos vairs neuzņemt. Sanāca, ka es un vēl meitene no Turcijas, bijām pēdējās brīvprātīgās, kas šeit darbojās,” paskaidro Kristīne. “Ja godīgi, tad pēc tā visa zuda iedvesma darboties, jo mainījās sākotnēji izvirzītie mērķi, kāpēc vispār turp devos.” Taču par apgriešanos dzimtenē Kristīne neskumst, jo tas, ko viņa ieguva, ir pilnīgi pietiekami. Viņa savu dzīvi ir izplānojusi jau nākamos piecus gadus. “Brauciens ir palīdzējis man visu salikt pa plauktiņiem,” jauniete saka, klāstot savus nākotnes plānus. “Turklāt, mani nepamestu doma, ka šo četru mēnešu laikā, ko vienkārši atsēdētu, es varu izdarīt ko lietderīgāku.”

Viens no apstākļiem, kāpēc viņa turpmākos pāris gadus izvēlējusies studēt Francijā, ir tas, ka šajā valstī augstākā izglītība ir bez maksas. Taču, lai iekļūtu universitātē, jānokārto valodas eksāmens un tieši tāpēc Kristīne jau maija beigās aizlidoja atpakaļ, lai atrastu un sāktu mācīties franču valodas kursos. “Šobrīd Latvijā neredzu savu nākotni. Lai uzsāktu studijas, būtu nepieciešams daudz naudas, tāpat tā būtu vajadzīga, lai dzīvotu, bet darbā divdesmit gadus vecu jaunieti bez pieredzes tāpat neviens neņems,” uzskaita Kristīne, pamatojot savu aizbraukšanu. Meitene iecerējusi, ka vismaz turpmākos 10 gadus viņa uz Latviju brauks kā ciemiņš, taču domu par dzīvošu šeit pavisam nav atmesta.

Atgriežoties pie brīvprātīgā darba projekta, Kristīne ar prieku atceras darbu ar bērniem, kad caur dažādām aktivitātēm pilnīgi no jauna iepazīta latviešu kultūra, jo viens no galvenajiem nosacījumiem bija šāds – aktivitātēm ir jābūt saistītām ar savu nacionālo kultūru, tāpēc gan caur spēlēm, gan citām aktivitātēm ir jāvijas latviešu kultūras motīvam. Tādējādi izspēlētas visas Kristīnes bērnībā spēlētās spēles. Kad idejas aptrūkušās, papildus informācija meklēta internetā. “Jāatzīst, ka šāda darbošanās man atklāja daļu latviešu kultūras pilnīgi no jauna. Sapratu dažādo lietu un aktivitāšu nozīmi un jēgu,” sacīja brīvprātīgā. Turklāt arī otrā brīvprātīgā darba daļa bija cieši saistīta ar mūsu pašu – latviešu – kultūru. “To īstenoju no 1. līdz 27. maijam, kura laikā kinoteātrī rādīju latviešu filmas, bet mediatēkā lasīju latviešu pasakas, tieši Imanta Ziedoņa “Krāsainās pasakas”, tāpat vadīju dažādas izstādes un kultūras vakarus vietējās kafejnīcās,” pastāsta Kristīne. Jautāju, vai tas jaunietē nav viesis lielāku patriotismu pret savu valsti? Viņa atbild pārliecinošu nē, jo šīs jūtas jau meitenē bija, ir un būs arī turpmāk.

Kopumā brīvprātīgajai bija jāstrādā 35 stundas nedēļā, tātad – 5 stundas dienā. Atlicis laiks arī paceļošanai uz blakus valstīm, tādējādi izdevās realizēt pat stopēšanas pasākumu uz Spāniju.

Stāsts, kāpēc Kristīne nolēma doties Eiropas brīvprātīgajā darbā uz Franciju, nav pārsteidzošs, taču, to uzklausot, viņas balsī joprojām jūtama tā apņēmība, kas bija nostiprinājusies jau vidusskolas laikā. “Zināju, ka gribu aizbraukt un veikt brīvprātīgo darbu, zināju arī uz kurieni. Tuvojās vidusskolas absolvēšanas laiks, apmaiņas programmā uz citu valsti neaizbraucu, kad bija tāda iespēja, tad man būtu vajadzējis atkārtoti vēl vienu mācību gadu, taču to nevēlējos. Nolēmu, ja vasaras mēnešos nebūšu izlēmusi, ko un kur gribu studēt, īstenošu savu brīvprātīgā darba sapni. Galu galā sanāca pēdējais variants,” smaidot sacīja Kristīne. “Devos uz Liepājas Jaunatnes centru, kur satiku Egitu (Želvi – Jaunatnes centra Sabiedrības pārvaldes speciāliste neformālās izglītības jautājumos – aut.piez.), kas izstāstīja par brīvprātīgo projektu un kur internetā meklēt informāciju un materiālus. Nosūtīju visus nepieciešamos dokumentus un atlika gaidīt tikai apstiprinošu atbildi, kas arī pienāca. Pagājušā gada septembrī aizbraucu.” Kā vienu no sava rakstura spilgtākajām iezīmēm viņa min ziņkārību, kas arī šeit nospēlēja galveno lomu. “Lai arī esmu no tiem, kas baidās no visa jaunā, mēģinu cīnīties un bailes pārvarēt darot,” sarunā atzina jauniete.

Kādi būtu ieteikumi jauniešiem, kas arī iecerējuši doties brīvprātīgajā darbā? “Ir svarīgi izdomāt, ko tieši tu vēlies: uz kuru valsti doties, kādu valodu apgūt un kādā projektā darboties. Ir arī iespēja projektu pielāgot un mainīt tā, lai tas būtu tik interesants, kādu vēlies. Tāpat jābūt gatavam tālākajiem notikumiem – satikšanos ar citiem cilvēkiem, jaunām lietām utt., jo atradīsies pavisam citā vidē. Ieteiktu būt atvērtam,” saka Kristīne. “Nevajag baidīties no tā, ka varbūt angļu valodu nepārvaldi tik labi, kā vēlētos. Arī es, pirms aizbraucu, neko daudz nezināju, tādējādi piespiedu sevi iemācīties. Jāatzīst, ka tas bija vēl viens no mērķiem, kāpēc nolēmu aizbraukt,” atklāj brīvprātīgā.

“Tā ir lieliska iespēja iegūt pieredzi, apskatīt Eiropu, iepazīt daudz jaunu cilvēku, iegūt draugus un apgūt valodu, un tas viss ir bezmaksas, tikai balstīts uz paša iniciatīvu. Vēl gribētos pieminēt, cik ļoti tas var palīdzēt jauniešiem atrast sevi gan tūlīt pēc vidusskolas beigšanas, gan arī pēc augstskolas, jo šāda iespēja, kad pašam ir jāiemācās izdzīvot svešā vidē ar savādāku tautību un mentalitāšu cilvēkiem,” uzsver Kristīne.

Uzziņai

Eiropas brīvprātīgais darbs

– Jauniešiem no 18 līdz 30 gadiem;
– Iespēja strādāt no 2 līdz 12 mēnešiem;
– EVD ir Eiropas Savienības neformālās izglītības programma “Jaunatne darbībā” sastāvdaļa, un to finansē Eiropas Komisija, tādēļ jauniešiem par dalību šajā programmā nav jāmaksā.
– Brīvprātīgais nesaņem atalgojumu, taču viņam tiek segti visi izdevumi, kas saistīti ar viņa projektu: ceļa un uzturēšanās izdevumi (dzīvesvieta un pārtika), apdrošināšana, darbam nepieciešamā apmācība un valodu kursi, kā arī neliela kabatas nauda personīgiem tēriņiem;
– Ieguvumi: jaunas prasmes un zināšanas, darba pieredze, citu valsts cilvēku un kultūras iepazīšana, valodas apguve, sevis iepazīšana un spēju pārbaude.
– Valstis uz kurām var doties: Apvienotā Karaliste, Austrija, Beļģija, Bulgārija, Čehija, Dānija, Francija, Grieķija, Igaunija, Īrija, Itālija, Kipra, Portugāle, Somija, Spānija u.c.
– Papildus informācija www.jaunatne.gov.lv; www.youthforeurope.eu; www.draugiem.lv/domubiedri/EVS-Eiropas brīvprātīgais darbs.

Foto no personīgā arhīva

Kristīne Lāce Francijā.

Bērnudārzs, kur Kristīne reizi nedēļā darbojās ar bērniem.

Dzīve uz Francijas salas Ile d’Olēron.

Vīnogulāju lauks.