Pārmaiņas rūpniecībā
1935.gadā paveiktā rūpniecības uzņēmumu skaitīšana rāda, ka Liepājā ir 267 uzņēmumi ar mehanizētu dzinējspēku vai vismaz 5 algotiem strādniekiem un 1576 uzņēmumi bez mehāniskā dzinējspēka, kuros nodarbināti vismaz 4 strādnieki. Vairāk nekā puse – 52,5 procenti, nodarbinot 15,5 procentus no strādājošo kopskaita, ir apģērbu, apavu un tamlīdzīgu izstrādājumu ražošanas uzņēmumi, 11,2 procenti (36,6 proc.strādājošo) – metālapstrādes un mašīnbūves uzņēmumi, 10,5 procenti (13,4 proc.strādājošo) – kokrūpniecības uzņēmumi, 10,5 procenti – būvrūpniecības uzņēmumi.
Liepājas rūpniecības līdera pozīcijās joprojām atrodas kara ostas darbnīcas. 1935.gada nogalē tur uzsāk jaunas nozares apguvi – lidmašīnu būvi. Uzņēmumā, agrākajās laivu darbnīcās, sāk izgatavot KOD1 un KOD2 modeļu lidmašīnas, kas ir paredzētas aizsargu aviācijas un aeroklubu vajadzībām. Pirmā lidmašīna paceļas gaisā 1936.gada 13.janvārī, kad no Liepājas uz Rīgu aizlido aizsargu lidotāja A.Pavlovska vadītais lidaparāts. Plaša Liepājā ražoto lidaparātu prezentācija notiek 1936.gada vasarā, kad 7.jūlijā Lejaskurzemes aviācijas svētkos ierodas Baltijas valstu aeroklubu konferences dalībnieki. 1936.gada novembrī uzņēmuma aviācijas nodaļas inženieri pabeidza KOD3 lidmašīnas modeli. Taču labi iecerētā pasākuma uzplaukums nebija ilgstošs. Ar valdības 1938.gada 2.jūlija lēmumu Liepājas kara ostas darbnīcas pārvērta par akciju sabiedrību “Tosmare”. Līdzšinējo direktoru un lidmašīnu būves aktīvu atbalstītāju J.Ķerpi pārcēla darbā uz Rīgas rūpnīcu “Vairogs”. Par “Tosmares” direktoru kļuva viņa palīgs inženieris A.Jansons. Aviācijas nodaļu, kurā jau bija konstruktīvi izveidots KOD4 modeļa lidaparāts, likvidēja un tās vietā iekārtoja pienotavu iekārtu ražošanas darbnīcu. To izdarīja, neņemot vērā lidmašīnu būvē līdz tam ieguldītos prāvos līdzekļus un inženiertehniskās domas augsto profesionalitāti.
Pārmaiņas skar arī Liepājas Drāšu fabriku. 1932.gadā nenokārtoto parādu dēļ to pārņem Latvijas Hipotēku banka, bet 1933.gada 4.augustā atklātā ūtrupē Ziemeļrietumu metalurģiskās, mehāniskās un kuģu būvētavas akciju sabiedrības Liepājas Drāšu fabrikas nekustamos īpašumus, nosolot pēdējo summu – vienu miljonu latu – iegūst kara ostas darbnīcas. 1935.gadā Drāšu fabrikā ir astoņas ražošanas nodaļas un dažādas palīgnozares: martena nodaļa, velmēšanas nodaļa ar šķirņu dzelzs un stiepļu apakšnodaļu, stiepļu stieptuve, naglu nodaļa, ķēžu nodaļa, vīļu nodaļa un mehāniskā nodaļa.
Pēc diskusijas, kur to labāk būvēt – Liepājā vai Skrundā, 1933.gada pavasarī sāka celt Latvijas jaunāko – Liepājas Cukurfabriku. Tā paša gada rudenī tajā jau sākas cukura ražošana. Iekārtu fabrikai piegādāja un uzstādīja vācu firma sadarbībā ar Liepājas kara ostas darbnīcām un VEF. Izbūves darbus vadīja būvuzņēmējs L.Neiburgs. Fabrikas vajadzībām piemēroja arī atsevišķas KOD ēkas. Jaunais uzņēmums diennaktī var pārstrādāt 800 tonnu cukurbiešu, bet 1934.–1935. g. sezonā tas diennaktī pārstrādāja pat līdz 1000 tonnām.
1938.gada vasarā izveidojās jauna akciju sabiedrība. To dibina akciju sabiedrība “Ādas un vilnas centrāle” kopā ar centrālo savienību “Turība”. Jaunā sabiedrība iegādājās bijušā A.Glāzera vīnrūpniecības uzņēmuma korpusus Biržas laukumā 13. paredzēts tos pārbūvēt un ierīkot lielāko apavu fabriku latvijā. Būvdarbus pabeidza tā paša gada septembra nogalē, un pēc iekārtu uzstādīšanas jaunā fabrika uzsāka ražošanu.

“Šodien, 1931.gada 22.septembrī,
tiek ar šo likts pamatakmens pirmajai jaunbūvējamai noliktavai Latvijas pirmajā brīvostā.” Šāds teksts tiek ielikts stikla traukā un iemūrēts Liepājas brīvostas pamatakmenī. Tā likšanas laiks sakrīt ar darbības uzsākšanu brīvostā. Šajā dienā brīvostā ieved pirmās tranzītam paredzētās preces. 1936.gada 22.septembrī latvijas Ministru kabinets pieņem Valsts kuģu pārvaldes un Liepājas brīvostas statūtus, kas pieskaņoti pastāvošajam likumam par autonomiem uzņēmumiem un brīvostām.
1937.gada 7.decembrī laikraksts “Kurzemes Vārds” raksta: “Pēc 23 gadiem atkal atvērti Liepājas ostas dienvidu vārti.” Navigācijas ziņā kuģu ceļam caur dienvidu vārtiem ir nenoliedzamas priekšrocības, tomēr tas vairāk nekā divus gadu desmitus, sākot no 1914.gada, kad ostas ieejas nosprostošanai tur nogremdēja kuģus un liellaivas ar akmeņiem, bijis slēgts. Pēc Liepājas ieņemšanas 1915.gadā vācu karaspēks iztīrīja apmēram pusi no vidus vārtu platuma. Tie tad arī kļūst par galveno ieeju Liepājas ostā. Arī Latvijas neatkarības sākuma gados pirmie vraku izcelšanas darbi tiek paveikti tieši vidus vārtos un tikai 1931.gadā uzsāka dienvidu vārtu attīrīšanu.

Zemes ceļi, gaisa ceļi
Laikā no 1928. līdz 1932. gadam galvenokārt meža materiālu izvešanai uzbūvē Liepājas–Alsungas dzelzceļu ar 750 mm sliežu platumu. 1935.gadā līniju pagarina līdz Kuldīgai.
Jau 1926.gadā par spīti ceļu sliktajam stāvoklim daži Liepājas autoīpašnieki sāk uzturēt autosatiksmi ar Pāvilostu. 1935.gadā tiek izveidota autosatiksme starp Liepāju, Bernātiem un Nīcu. Izmanto Anglijā un Vācijā ražotos autobusus. Trīs tumši sarkani autobusi ar 45 pasažieru vietām (30 sēdvietas, 15 stāvvietas) ar uzrakstu “Rīga–Jelgava” 1936.gada aprīlī savā pirmajā izmēģinājuma braucienā pa pilsētu piesaista ikviena liepājnieka uzmanību. Tie ir pirmie Liepājas dzelzceļa darbnīcu vagonu nodaļā izgatavotie autobusi. Sākotnēji tos nosūta uz Rīgas–Jelgavas, Rīgas–Siguldas, Rīgas–Bauskas līnijām. Vēlāk tie kursē arī pa Liepājas apriņķa ceļiem. Liepājā sāk ražot arī pasažieru-preču autobusus. Tie ir pirmie šāda tipa autobusi Latvijā: 13 pasažieru vietas un atsevišķs nodalījums precēm.
1937.gada 15.jūnijā Liepāja kļūst par pirmo pilsētu valstī, kuru ar Rīgu savieno regulāra gaisa satiksme. Ir bijis nepieciešams uzcelt līdz tam vēl nebijušu būvi – lidlauku ar lidostu. 1937.gada sākumā Kuršu ielas galā pulkveža Kalpaka tilta tuvumā sāk celt Latvijas Pasta un telegrāfa departamenta “jaunās gaisa ostas angārus ar pasažieru telpām”. Darbus vada būvuzņēmējs J.Kairis. darbus pabeidz un jauno lidostu iesvēta 1937.gada 15.maijā. Anglijas firma “Naviland” ir piegādājusi 2 lidmašīnas, kuras 15.jūnijā sāk regulārus lidojumus no Rīgas uz Liepāju un atpakaļ. Pasta pārvadājumi pa gaisu gan sākas nedaudz ātrāk, jau 10.jūnijā. Lidmašīnu celtspēja ir 650 kilogrami, t.i., apmēram 6–7 pasažieri, to bagāža un pasta krava. Biļešu cena vienā virzienā, ieskaitot apdrošināšanu, ir 14 latu, bērniem – 3 lati. Lidojuma ilgums – viena stunda. Dienā ir divi reisi – no rīta un pēcpusdienā. Civilās aviācijas satiksme starp Liepāju un Rīgu turpinās līdz 1939.gada beigām, kad šie reisi tiek pārtraukti sakarā ar tuvējās kara ostas pakāpenisku pāreju padomju armijas daļu pārvaldījumā.

Jaunceltnes
Armijas ekonomiskā veikala celtniecības jautājums 1934.gadā Liepājā rada veselu kaislību jūru un vētrainas diskusijas starp šīs idejas piekritējiem un pretiniekiem. Īpaši satraukti ir ebreju tirgotāji, kuriem Saeimas lēmums par Armijas ekonomiskā veikala atvēršanu “nāca kā pērkona spēriens no skaidrām debesīm”. Arī vairums pilsētas valdes locekļu uzskata, ka šis “veikals pasliktinās Liepājas saimnieciskos apstākļus”. Liepājas latviešu biedrība savukārt atbalsta veikala celtniecību, jo, kaut arī varētu ciest privāttirdzniecības princips, patērētāji tomēr būtu ieguvēji, jo ekonomiskais veikals normētu cenas. Visas diskusijas izbeidzas pēc 1934.gada 15.maija politiskajām pārmaiņām.
Izvēloties starp veikala būves vietām – kara ostu un pilsētas centru, nolemj to būvēt Rožu laukumā nojaucamo namu vietā. Zemes gabals tiek nopirkts par 62 tūkstošiem latu. Jaunbūvi projektē arhitekts A.Rācenis, darbus nosola būvuzņēmējs H.Liepiņš. Būvdarbi tiek uzsākti 1934.gada oktobra beigās, bet 1935.gada 18.maijā veikals ver durvis pircējiem. Tas ir lielākais tā laika tirdzniecības uzņēmums Liepājā.
1934.gada 10.augustā, piedaloties ministru prezidentam K.Ulmanim, svinīgi tiek likts Liepājas Latviešu biedrības nama jeb 15.maija nama pamatakmens. Būvdarbi izmaksā ap 500 000 latu, no kuriem 100 000 tiek piešķirti no budžeta, 250 000 latu apmērā tika veikts aizņēmums no Latvijas Hipotēku bankas, 110 000 deva valsts pabalsta veidā, bet 65 000 latu biedrība ieguva, pārdodot savus īpašumus Rīgas un Raiņa ielas stūrī. Jaunā, pēc arhitekta Blaua celtā Liepājas Latviešu biedrības nama iesvētīšana un atklāšana notiek 1935.gada 27.oktobrī.
Ļoti ātri – tikai 10 mēnešos – Liepājā uzceļ jauno pilsētas krājkases un lombarda ēku. Tās projektu izstrādā arhitekts V.Zebauers. Ēku uz pilsētai piederoša gruntsgabala Baznīcas ielā 4/6 un Stendera ielā 2 ceļ būvuzņēmējs A.Kažoks. 1937.gada janvārī ēka ir gatava, bet 22.februārī tur atver krājkasi un lombardu.
1934.gada 15.maijā par labāko Jaunliepājas jaunas skolas ēkas būves projektu tiek atzīts arhitekta K.Bikšes izstrādātais. Darbus atkal nosola A.Kažoks. 1937.gada 27.jūnijā, klātesot valsts un ministru prezidentam K.Ulmanim, ieliek ēkas pamatakmeni. 16.oktobrī ir spāru svētki, bet 1938.gada 2.oktobrī notiek 28.janvāra Draudzīgā aicinājuma pamatskolas iesvētīšana un svinīga atklāšana.
Ar zināmām iebildēm starp šā laika jaunceltnēm ierindojams arī Jaunliepājas Lutera draudzes dievnams. Sākts celt 1914.gadā, tas piedzīvo pārāk ieilgušu būvniecību. Galvenokārt līdzekļu trūkuma dēļ. Tikai 1931.gada pavasarī būvdarbi sāk virzīties uz priekšu raitāk. 13.jūlijā tā ir pirmo reizi zem jumta. Nākamie divi gadi paiet, veicot iekšdarbus, kā arī apmetot baznīcas mūrus, nostiprinot akmeņus u.tml. Jaunās baznīcas ēkas iesvētīšana notiek 1934.gada 8.jūlijā. Arhitekta Strandmaņa sākotnējā iecere pilnībā tā arī netiek īstenota, jo baznīcai nav galvenā torņa. Nav arī ērģeļu.

Pieminekļi, kurus neuzcēla
Laiks, kas tik dāsns ar jaunceltnēm, diemžēl aiznesis sev līdzi arī iecerētus, tomēr nepaveiktus darbus.
Alejas, vēlāk Jāņa Čakstes laukums ir vieta, par kuru sabiedrības rūpes nerimst. Pilsētas 300.jubilejā iestādītās liepas ir kā iesākums tā tālākai kopšanai un izveidošanai. Divdesmito gadu izskaņā pilsētas valde nolemj katru gadu piešķirt 500 latu laukuma apzaļumošanai. Kad Liepājā dzimst ideja par Brīvības pieminekļa celšanu, par tā atrašanās vietu izrauga Čakstes laukumu. Pieminekļa metu izstrādā jaunais tēlnieks K.Baumanis, latvijas mākslas vēsturē pazīstams kā K.Zemdega. Pieminekļa pirmmetā centrālā figūra ir Laima ar paceltu vairogu, kurā iezīmēta saule. Viņai līdzās sēd otrs tēls, kas simbolizē vēsturi, kura ieraksta Latvijas vārdu savā grāmatā. Kad desmitgažu mijā sākas darbi Brīvības pieminekļa celtniecībai Rīgā, liepājnieki no sava nodoma atsakās. Un tomēr – Čakstes laukums taču ir tik piemērots piemineklim. Pēc Kurzemes Muzeju biedrības lūguma K.Baumanis 1932.gadā izstrādā jaunu metu, šoreiz saturiski to piemērodams laukumu ietverošajai, t.i., skolu videi. Piemineklis saucas “Laima – bērnu sargātāja”, centrālais – Laimas tēls – paredzēts 2 metrus augsts, veidots no Latvijas gaišā granīta. Laima atrastos uz pamatnes baseina centrā, bet uz baseina malām četros stūros būtu dzīvu būtņu – lāča, lapsas, ērgļa un gulbja figūras. baseina diametrs – ap 10 metriem. Projekta realizācijai nepieciešami aptuveni 10 tūkstoši latu. Nauda neatrodas, laukums paliek bez pieminekļa. Liepājnieki neierauga arī savu 1939.gadā iecerēto Liepājas atbrīvošanas pieminekli, kas tā laika pilsētas vidē solās būt grandiozs veidojums. Pieminekļa meta autors – tēlnieks T.Zaļkalns. Pēc projekta paredzēts 15 metrus augsts piemineklis ar kolonnām, uz pieminekļa trim sienām daudzfigūru sižetiski bareljefi, bet uz centrālās – bareljefs, kurā atveidota divu jātnieku cīņa. Pieminekļa iekšienē – “freskas ar patriotiskiem un kara motīviem”.

1939.gads – 1940.gads
Vēsturei ir sava gaita. Rāmāka vai straujāka, notikumiem bagāta vai vienmuļāka. 1939.gads, 1940.gads. To pēdas Latvijā iemina garā un traģiskā ceļa sākumu. Tas lauza Latvijas likteni, tas lauza tūkstošiem tās pilsoņu likteņus. To dienu atmosfēra dzīvo liecībās, kas rakstītas vēl tikai nojausmās par tālāko norišu neizbēgamību.
mākslinieks un Liepājas muzeja direktors J.Sudmalis savā dienasgrāmatā raksta: “Oktobra mēnesī (1939.g.) risinājušies Liepājā ievērojami notikumi. Drīz pēc Krievijas–Vācijas neuzbrukšanas pakta noslēgšanas Krievija noslēdza palīdzības paktu ar Igauniju. Tad sekoja Latvijas un Lietuvas kārta. /../ Tajā laikā klīda dažādas baumas par Latvijas likteni. Beidzot nāca līguma publicēšana. Kad minēja Liepājas un Ventspils ostas kā Krievijas flotes bāzes, liepājnieki uz to jau bija sagatavojušiesŸ Saprotams, kad redzējām izvācamies no kara ostas mūsu pulkus, liepājniekus pārņēma drūmākas nospiedošas domas par pilsētas turpmāko likteni. Vēl mūsu karavīri nebija savas mītnes atstājuši, kad jau ieradās pirmie krievu ešeloni.”
Liepājā ir paredzēts izvietot 15 000 padomju karavīru. Viņu uzturēšanās rada ne mazums sadzīves problēmu. Pilsētas vecākais E.Rimbenieks sūdzas, ka padomju karavīri izgāž ēdienu atliekas uz lauka, ziemeļos no “Tosmares” amatnieku un strādnieku mājām. Izgāž uz lauka, kaut gan turpat novietotas atkritumu urnas. Sarežģījumus rada krievu arvien augošās prasības pēc jaunām dzīvojamām platībām savam karaspēkam. 1940.gadā tiek pieprasīta “māju atbrīvošana pilsētiņā Liepājā (rajons ap “Tosmari”) no latviešu iedzīvotājiem, kā arī visa tur esošā īpašuma nodošana”. Jau 1939.gada oktobra beigās Liepājas pilsētas komandants paziņo, ka “satiksme caur Tosmari privātām personām līdz turpmākam rīkojumam būs slēgta.”
Ir sācies nekontrolējams PSRS pilsoņu ieplūdums latvijā. Lai gan padomju militārpersonu ģimenes locekļu iebraukšana Latvijā ir aizliegta, tomēr 1940.gada 14.janvārī vien nelegāli pārbrauc robežu un ierodas Liepājā 68 sievas un 36 bērni. PSRS pilsoņu skaits gan bāzēs, gan ap tām nepārtraukti pieaug un nav precīzi nosakāms. Daļa no tiem – NKVD aģenti ar uzdevumu graut pastāvošo iekārtu un gatavot valsts okupāciju.
Vācbaltiešiem kā augstākās sabiedrības slāņu pārstāvjiem, kā aktīviem cīnītājiem pret boļševistisko Krieviju 1918.–1920. gadā no padomju ietekmes pastiprināšanās Baltijas valstīs, kurai visticamāk ir jānoved pie to sovjetizācijas, bija jābaidās visvairāk. 1939.gada 6.oktobrī Hitlers pasludināja jauno etnisko kārtību Austrumeiropā, jau 28.septembrī Maskavā Vācijas ārlietu ministrs Ribentrops parakstīja atklātu protokolu, kas noteica vācu tautības iedzīvotāju izceļošanas kārtību. Vairākums vācbaltiešu izceļošanu uztvēra kā glābšanās akciju, kuras dēļ varētu izvairīties no traģiskā likteņa, kas drīz vien skāra eiropeiski, nacionāli un demokrātiski noskaņotos latviešus.
Pārvietošana sākās 1939.gada oktobra vidū ar speciāli no Vācijas piegādātiem kuģiem, visus organizatoriskos darbus paveica paši vācbaltieši.
Pēc statistikas datiem, Liepājā dzīvoja 4620 vāciešu, tas ir, 8 procenti no pilsētas iedzīvotāju skaita. Pēc veiktajiem aprēķiniem, no Liepājas, Aizputes un Kuldīgas apriņķiem uz Vāciju varēja doties apmēram 11 tūkstoši.
19.oktobrī ar tvaikoni “Frigga” aizbrauca pirmie 57 izceļotāji. Daudzi raudāja, noskaņojums bija drūms. “Kurzemes Vārds” atvadoties raksta: “No Baltijas vāciešiem mēs, latvieši, ilgi atmiņā gribam paturēt viņu apbrīnojamo izturību, spītēšanu visgrūtākajiem apstākļiem, stipro, ne ar ko nelokāmo tautisko apziņu.” 3.novembrī darbu uzsāka repatriācijas iecirknis. Desmitiem, simtiem vācu tautības Latvijas pilsoņi ik dienas tur atsakās no Latvijas pavalstniecības. 7.decembrī, kad Liepāju atstāja pēdējais kuģis ar izceļotājiem, no Latvijas pavalstniecības tur bija atteikušies 8396 vācieši.
Oktobra straujo pārmaiņu laikā pilsētas iestādēm novietošanai publiskās vietās tiek nosūtīti plakāti, kuros “aicina pilsoņus ieturēt vajadzīgo mieru un stāju: “Še nerunā par augsto politiku, bet gan katrs savu darbu dara”, “Esi uzmanīgs sarunās”, “Pieradinies klusēt”, “Sargi Latvijas godu!”.
Turpmākie notikumi parādīs, ka klusējot Latvijas godu nebūs iespējams nosargāt.
1940.gada 17.jūnijā, atgriežoties no Latgales dziesmu svētkiem, J.Sudmalis Rīgā, stacijas laukumā nonāk demonstrantu pūlī, kuri sveic padomju tankus. No vilciena loga viņš nofotografē notiekošo. Liepājā notikumi norit pēc tāda paša scenārija. 18.jūnijā “Tosmares” nelegālā partijas komiteja pēc LKP Liepājas pilsētas komitejas norādījuma gatavo masu demonstrāciju. 19.jūnijs, “Tosmares” strādnieku demonstrācija. Lozungs “Nost Ulmaņa valdību”. 20.jūnijs, mītiņš Annas tirgus laukumā, tiek ieņemtas nozīmīgas pilsētas iestādes un pasludināta padomju vara. 12.jūlijā pilsētas stadionā tiek sarīkots Saeimas vēlēšanām veltīts mītiņš. 14.–15. jūlijs, Latvijas Tautas saeimā Liepājā ievēlē bijušos strādniekus: J.Vierpi, LKP biedru kopš 1919.gada, izglītība – zemākā, tagad viņš ir Liepājas apriņķa izpildkomitejas priekšsēdētājs, S.Simanoviču, LKP biedru kopš 1929.gada, izglītība – zemākā, tagad – Liepājas apgabaltiesas priekšsēdētājs, V.Ģēbeli – LKP biedru kopš 1924.gada, izglītība – zemākā, tagad – laukstrādnieku arodbiedrības darbinieks. Par Tautas saeimas deputātiem kļūst arī LKP darbinieks P.Plēsums un rūpnīcas “Tosmare” direktors A.Jansons. Par pilsētas vecāko tiek norīkots M.Edžiņš. 19.jūlijā Annas tirgus laukumā notiek mītiņš, kas noslēdzas Biržas laukumā. Stadionā – sarkanarmiešu koncerts. 30.jūlijā nacionalizācijas komiteja pārņem “Tosmares” fabriku ar 4 miljoniem pamatkapitāla, visa uzņēmuma vērtība ir 30 miljoni latu. 13.augustā nacionalizācijas komisija pārņem korķu fabriku, 15.augustā – eļļas fabriku. 30.oktobrī vietējās rūpniecības komisariāts apstiprina Liepājas Drāšu fabrikas jauno nosaukumu – “Sarkanais metalurgs”. 3.novembrī Liepājas teātrī pilsētas skolēni pirmo reizi tiek uzņemti pionieros. 4.novembris, Liepājā noslēdzas namu nacionalizācija (220 kv.m un vairāk), īpašniekiem atņemti 890 nami, lielie veikali. 25.novembrī apgrozībā tiek laista padomju nauda: 1 lats – 1 rublis. Liepājā vairs nav Aizsargu, Kungu, pulkveža Kalpaka iela, bet ir Andreja Upīša, Kārļa Marksa, sarkanarmijas iela. Nav Čakstes laukuma, bet ir Pionieru laukums, nav Kūrmājas prospekta, bet ir sarkanās flotes prospekts.
J.Sudmalis dienasgrāmatā raksta: “Vispārīgi pašreizējās straujās, krasās pārmaiņas ienes garīgu rezignāciju un iekšēju nemieru par mūsu tautas turpmāko likteni. Šoreiz tauta labprātīgi pakļaujas svešai varai, kas ir sekas no līdzšinējās aklās un iedomīgās politiskās tuvredzības.”

Lidmašīnas augšējā spārna plāksnes izturības pārbaude kara ostas darbnīcās, 1938.gads.

Liepāja, vēl okupācijas un kara neskarta, 1930.gadu beigas.

Armijas ekonomiskais veikals Liepājā, uzbūvēts 1935.gadā.

Liepājas latviešu biedrības (15.maija) nams, uzbūvēts 1935.gadā.

Satiksmes lidmašīna Liepājas lidlaukā, 1938.gads.

Evalds Rimbenieks (1888.–1943.g.).

Liepājas pilsētas galva no 1922.g. februāra līdz 1928.g. novembrim un no 1934.g. maija līdz 1940.g. jūnijam. 1922.–1930.g. pilda Liepājas baptistu Nācaretes draudzes mācītāja amatu. 1924.gada novembrī viņu ievēlē par Kristīgās darbaļaužu savienības priekšsēdētāju. E.Rimbenieks ir 3.Saeimas deputāts, finansu ministrs no 1934.g. 16.marta līdz 15.maijam. 1941.gada 14.jūnijā deportēts. Miris Kirovā, Vjatlagā.

Jānis Sudmalis (1887.–1984.g.).

Viens no redzamākajiem 30.gadu Liepājas radošās inteliģences pārstāvjiem, mākslinieks, pedagogs, tautas mākslas pētnieks, Liepājas muzeja izveidotājs un ilggadējs vadītājs. Devis lielu ieguldījumu profesionālās mākslas dzīves organizēšanā Liepājā, arī lietišķās mākslas vidusskolas izveidē.

Raksta sagatavošanā izmantoti I.Gores, A.Strangas, J.Aizsilnieka, A. fon Taubes, E.Tomsona pētījumi un publikācijas.

Attēli no Liepājas Vēstures un mākslas muzeja krājumiem un Jāņa Gintnera foto.

Jānis Gintners