Piektdiena, 29. marts Agija, Aldonis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

07.07.2006 02:17

0

Staļiniskā revolūcija turpinās
1941.gada janvāris. Ar Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija dekrētu tiek nacionalizēta Liepājas kuģu aģentūra. Marta sākumā pabeidz sīko rūpniecības uzņēmumu nacionalizāciju. Februārī, apvienojot Liepājas teātri ar Liepājas operu, izveido Liepājas drāmas, operas un baleta teātri. Par tā direktoru ieceļ E.Zundmani. Liepājas pionieru namā sākas kursi komsorgu sagatavošanai. 1.aprīlī pilsētas izpildkomitejas sēdē nolemj Bernātos ierīkot pionieru nometni.
Maija sākumā Liepājas stacijā tiek saņemta telegramma no Rīgas, kurā norādīts, ka tuvākajā laikā jāuzkrāj simts preču vagonu. Tas jāveic pāris nedēļās. Tad seko rīkojums par šo vagonu mazgāšanu. To visu aprakstot, izdevums “Dzelzceļnieks trimdā” 1964.gadā turpina: “Par tīriem atzītos vagonus padeva uz galvenajām dzelzceļa darbnīcām iekārtošanai. Pati iekārtošana likās savdabīga un radīja aizdomas, jo kareivju pārvadāšanai iekārtojamos vagonos parasti netika aizrestotas lūkas un netika ierīkotas speciālas skārda caurules dabiskajām vajadzībām. 12.jūnijā tika saņemts jauns rīkojums: sagatavot no minētiem vagoniem vilcienu Liepājas stacijai, sastāvošu no 60 vagoniem, atstājot 6 vagonus rezervē, bet pārējos vagonus nosūtīt šādā kārtībā: uz Gaviezi 4 vagonus, Priekuli 12, Durbi 6, Skrundu 12 vagonus. Tās pašas dienas vakarā tiešā satiksmē no Ļeņingradas pienāca divi pasažieru vagoni. Tajos atradās cilvēku medībās iepraktizējušies čekisti. Šos čekistu vagonus vajadzēja nekavējoties padot uz Kara ostu.”
Viss sagatavots. Cilvēku medības var sākties.
“14.jūnija rīts… Kad šinī rītā pēc pulksten 6 iepretim Raiņa parkam Brīvības ielā sasniedzu autobusa piestātni, lai dotos uz darbu,” savās atmiņās raksta kuģu būves tehniķis, no 1942.gada Liepājas latviešu politiskās policijas priekšnieks K.Siljakovs, “man kā kaut kas neikdienišķs uzkrita preču stacijas virzienā aizbraucošie smagie auto, čekistu, miliču un pat likvidēt pasāktās Strādnieku gvardes piederīgo pavadītas. Cik smago vāģu brezentu atsegtie gali atļāva tajos ieskatīties, varēja redzēt neparastu ainu. Cieši kopā saspiesti vīri bija apķēruši savas sievas, un sievas pieglaudušas bērnus… Tur cieši sablīvēti bija latvieši. Man piepeši kļuva skaidrs.. – deportācija!”
Baigā gada baismā matemātika bija paredzējusi no Latvijas izvest 60000 cilvēku. 1941.gada 14. un 15.jūnijā uz Sibīriju un Padomju savienības attālajiem arktiskajiem apgabaliem paspēja izvest ap 17 tūkstošus, no Liepājas novada – aptuveni divus tūkstošus.

Pirmais ērkšķis
1941.gada 22.jūnija rītā pulksten 4.20 virs Liepājas parādās sešas vācu lidmašīnas. Tās veic uzlidojumu Batas lidlaukam. Pulksten 12 izskan padomju valdības paziņojums par to, ka fašistiskā Vācija uzbrukusi PSRS. Pilsētā un apriņķī tiek izsludināts kara stāvoklis. LKP Liepājas pilsētas komiteja lūdz armijas vadībai izsniegt ieročus, lai veidotu bruņotas strādnieku vienības, kuru sākotnējais uzdevums ir uzņēmumu apsardzība un patrulēšana ielās. 22.jūnija vakarā uz partijas pilsētas komiteju tiek nogādātas ap 300 šauteņu. Tās ir vecās sistēmas, tādas pašas bija aizsargu bruņojumā. Katram strādniekam izsniedz šauteni un 5 patronas. Tajā dienā neviens vēl neiedomājas, ka ar šiem ieročiem rokās pavisam drīz būs jāstājas pretim vācu regulārajai armijai – 291.vērmahta kājnieku divīzijai. Pilsētas bruņoto civilo aizstāvju skaits vēlākos pētījumos tiks lēsts uz 1033.
Pamazām noskaidrojas, ka pretinieks ir atteicies no nodoma šturmēt pilsētu no dienvidiem. Vācieši virzās uz Priekuli, aplencot Liepāju un cenšoties tās garnizonu izolēt no pārējām Sarkanās armijas daļām. Ieņemot Priekuli un Grobiņu, 24.jūnijā fašisti sāk uzbrukumu pilsētai no austrumiem, nokļūstot pat līdz dzelzceļa darbnīcām un “Tosmarei”. Pilsētas aizstāvjiem šo uzbrukumu neizdodas apturēt. Vakarā, pārliecinājušies, ka Liepāja nepadodas, vācieši turpina veidot ielenkuma loku. Kļūst skaidrs, ka galvenais uzbrukums sagaidāms no Grobiņas puses.
Vācu armijas 24.jūnija operatīvajā dokumentācijā atrodama īsa piezīme: “Liepājas ieņemšanas laiks – 25.jūnijs”. Tātad tieši šajā dienā ir nolemts pilsētu ieņemt un tieši šī diena Liepājas aizstāvēšanā iezīmējas ar sevišķi smagām un asiņainām kaujām. Nākamā diena ir mierīgāka, taču pilsētas stāvokli ir smags un sarežģīts. Vairs nav nekādu cerību sagaidīt palīdzību no ārpuses. Liepājas garnizona zaudējumi ir ļoti lieli, hospitālī atrodas ap 1500 ievainoto. Sāk pietrūkt munīcijas. Tiek nolemts mēģināt izlauzties no ielenkuma. Tas notiek divos virzienos: ziemeļos caur Šķēdi un ziemeļaustrumos Grobiņas – Grīzupes virzienā. Vācu 291.kājnieku divīzijas ziņojumā 27.jūnija notikumi fiksēti šādi: “…pretinieks pa jūrmalas ceļu ziemeļos izmisīgi cenšas izrauties no Liepājas. Ziemeļaustrumu virzienā pie Kapsēdes tas ir guvis panākumus. /../ Mēs cenšamies atsist krievus, iesaistot kaujā rezerves.” Šī diena, kā raksta vācieši, ir cīņu “augstākais punkts”.
28.jūnijā sākās sīvas ielu cīņas pašā pilsētā. Šeit palikušajiem strādniekiem un tiem nedaudzajiem sarkanarmiešiem, kuri aizstāv Vecliepāju, nav ne artilērijas, ne mīnmetēju. Ir tikai šautenes, rokas granātas, automāti, vieglie ložmetēji. Dun Raiņa parks. Kanāls un tilti ir aizstāvju pēdējā kaujas pozīcija.
Ap pulksten 23, izlietojot pēdējo munīciju, pilsētas aizstāvji, līdzās ieročiem atstājot savas cepures, tā maldinot pretinieku, atkāpjas pavisam. Beidzot 29.jūnijā vācu karaspēks spēj iekļūt Vecliepājā. “…Divīzija svinēja uzvaru, taču tā bija arī rūgta mācība, par kuru vajadzēja samaksāt daudz asiņu,” vēlāk rakstīs vācu vēsturnieki. Vācu puses zaudējumi, pēc pētnieku aprēķiniem, ir aptuveni divi tūkstoši kritušo. Vēsturnieks A.Ezergailis secina: “Liepāja bija pirmais ērkšķis Barbarosa plāna sākotnējo panākumu kronī. /../ Liepāja zināmā mērā paredzēja to, kas notiks ar vācu armiju pie Maskavas.”

“Guliet mierīgi un esiet droši,
ka vācu armija nosargās jūsu dzīvību un mantu. Jebkurš, kas atradīsies uz ielas starp 19 vakarā un 8 rītā, tiks uzskatīts par ienaidnieku un nošauts bez brīdinājuma,” Liepājas iedzīvotājiem tiek paziņots pa skaļruni no mašīnas, kas pirmajās okupācijas dienās brauc cauri pilsētai.
Vāciešu noskaņojums ir naidīgs un aizdomu pilns. Uz ielām guļ līķi, mētājas kara tehnika. Kara postījumi ir plaši, deg un gruzd vēl dienām ilgi. 117 ēkas ir sagrautas pilnībā, 450 – bojātas daļēji. Lielākie postījumi ir Vītolu, Graudu, Lielās ielas, Rožu laukuma un ostas apkārtnē.
Nomierināt pilsētu nav viegli. Vāciešu patruļu apšaude turpinās daudzas dienas. Plīstošo stiklu šķindoņa, kad kareivji ar šauteņu laidnēm šķaida rūtis, ir visbiežāk dzirdamā skaņa Liepājas tirdzniecības centrā. Nekur citur Latvijā vācieši par nāves draudiem neziņo tik ātri kā Liepājā. 1.jūlijā, tikai divas dienas pēc okupācijas, Liepājas komandants korvetkapteinis Šteins izdod paziņojumu par desmit ķīlnieku nogalināšanu jebkādā sabotāžas akta vai laupīšanas gadījumā.

Dzeltenās zvaigznes ēnā
Ebreju medības sākas jau okupācijas pirmajās dienās. Pēc A.Ezergaiļa pētījumiem pirmais dokumentos atspoguļotais slaktiņš notiek 3. vai 4.jūlija vakarā Raiņa parkā. Pilsētas aizstāvji tur atstājuši nocietinājumu tranšejas, vācieši tās piepilda ar līķiem, vēlāk gan atļaujot tos pārapbedīt kapsētā.
Par galvenajām ebreju iznīcināšanas vietām Liepājā kļūst Raiņa parks, jūrmala pie bākas, zvejnieku osta, “Olimpijas” stadiona tuvākā apkārtne. Lielākā slaktiņa vieta ir Šķēdē, bijušajā Latvijas armijas poligonā pie jūras. Kopā ar ebrejiem šeit tiek iznīcināti ķīlnieki, komunisti un čigāni.
Jūlijā, augustā un septembrī katru dienu veic vairāk nekā divas akcijas, jo iznīcināšanas notiek arī Liepājas apkārtnē – Priekulē, Vaiņodē un Grobiņā.
Trīs dienu laikā no 15. līdz 17.decembrim Šķēdes kāpās nogalina vairāk nekā pusi Liepājas ebreju. 13.decembrī “Kurzemes Vārdā” tiek publicēts Liepājas pilsētas priekšnieka Dr. E.Dītriha paziņojums: “Žīdi nedrīkst atstāt savu dzīvojamo rajonu pirmdien, 15.decembrī, un otrdien, 16.decembrī.” Tajā laikā Liepājas ebreji vēl dzīvo pilsētā un savākt viņus vienkop, lai noslepkavotu, nav viegli. Aresti sākas naktī no 13. uz 14.decembri. Upurus nogādā sieviešu cietumā (saukts arī par izmeklēšanas cietumu) Tiesu ielā 5. Tur ir īsta elle, jo visiem sapulcinātajiem pietrūkst vietas. Ebrejiem liek stāvēt ar seju pret sienu un nekustēties, nemeklēt radiniekus, neskatīties uz sargiem. Naktī ir ļoti auksti, nav tualetes. Nākamajās dienās ir pietiekami auksts, lai šāvēji vilktu šineļus.
Bedre ir kāpās paralēli krastam izrakts ap 3 metrus plats un 100 metru garš, dziļš grāvis. Upurus nostāda gar grāvja malu. Šāvēju komanda nostājas otrā pusē grāvim, uz katru upuri mērķē divi. Pret lielākiem bērniem, tiem, kuri var paši paiet, izturas tāpat kā pret pieaugušajiem, bet zīdaiņus nes mātes. Sievietēm liek turēt bērnus paceltus uz pleciem. Viens no šāvējiem mērķē uz māti, otrs – uz bērnu. Pēc decembra slepkavībām vācieši Šķēdē atgriežas vairākkārt. Grāvi viņi pagarina, un sāk klīst baumas, ka līdz 1943.gadam grāvis jau ir kilometru garš. 1943.gadā pāri līķiem izbārsta hloru.
Pēc 1935.gada tautas skaitīšanas datiem Liepājā dzīvoja 7379 ebreji. Vēl apmēram 300 dzīvoja Vaiņodē, Grobiņā un Priekulē, tātad kopā ap 7600 cilvēku. Pēc A.Ezergaiļa pētījumiem, atņemot 25 procentus aizbēgt paspējušo ebreju, var uzskatīt, ka vāciešu lamatās krīt ap 5700. Vismaz 5000 Liepājas un tās apkārtnes ebreju tiek nogalināti 1941.gadā, no tiem decembra slaktiņā 3019. 1942.gadā Liepājas geto vēl dzīvi ir 800 ebreji. Geto slēdz 1943.gada rudenī un visus ebrejus pārvieto uz Mežaparka koncentrācijas nometni Rīgā.
Kā uzsver A.Ezergailis, “pretošanās gars Liepājā kaut kādā mērā izpaudās lielākā līdzjūtībā pret ebrejiem nekā tas bija dažās citās Latvijas vietās.” Piemēram, 1941.gada 11.oktobrī Liepājas gebītskomisārs Alnors raksta ģenerālkomisāram O.H.Dreksleram, ka ebreju iznīcināšana pilsētā radījusi vispārēju apjukumu. Liepājas pilsētas galva Jānis Blaus, kas parasti piekritis visam, ieradies pie viņa un ziņojis par “lielo neapmierinātību pilsētā”.
Pēc geto likvidēšanas liepājnieka Roberta Sedola izveidotā slēptuvē Tirgoņu ielas 14.nama pagrabā 1945.gada 9.maiju sagaida vienpadsmit izglābtie ebreji. Pats glābējs iet bojā 10.marta artilērijas apšaudē.

Esam laimīgi – laiks apmācies
Karš izposta, nonāvē, atņem. Šis laiks liek skaudrāk apzināties to vērtību nozīmību, kuras spēj palīdzēt to visu pārdzīvot. 1941.gada 2.septembrī ar Verdi “Traviatu” sezonu atklāj Liepājas operas un drāmas teātris. Turpmāko gadu sezonas sākas ar Vāgnera “Loengrīnu” un Vēbera “Burvju strēlnieku”. Pilsētas muzejā notiek mākslas izstādes. 1943.gadā pēdējo reizi, klātesot pašiem māksliniekiem, pilsētas muzejā notiek gleznotājas Noras Drapčes un koktēlnieka Miķeļa Pankoka personālizstādes. Tā paša gada 27.maijā ap 2000 dalībnieku pulcējas Liepājā Kurzemes novada 5.dziesmu svētkos.
1944.gada oktobra sākumā sarkanā armija ir nogriezusi sauszemes sakarus ar Kurzemi. Vācieši aplenkto Kurzemes daļu nosauc par Kurzemes cietoksni. Šeit atrodas apmēram 200000 vācu un latviešu kareivju un ap pusmiljons iedzīvotāju, ieskaitot visus bēgļus. Kurzemes cīņas turpinās septiņus mēnešus. Lielkauja pēc lielkaujas. Pavisam sešas. Latvietis pret latvieti. Leģionārs pret sarkanarmieti. Latviešu tautas traģēdija Kurzemē sasniegusi savu apogeju. Vissmagāko nastu uz saviem pleciem nes civiliedzīvotāji.
Oktobrī atmosfēra Liepājā līdzinās haosam: kilometriem garas bēgļu rindas: cilvēki, pajūgi, automobiļi. Pilsēta tiek sistemātiski un nežēlīgi bombardēta. Vienīgais glābējs – apmācies laiks. Tad pilsētnieki saka: “Esam laimīgi.”
Novembrī tiek izdots rīkojums, ka Liepājā drīkst palikt tikai tie iedzīvotāji, kuri strādā karam svarīgos darbos. Pārējiem jāaizbrauc uz Vāciju vai jādodas uz Kurzemes iekšieni.
Decembrī uzlidojumi pilsētai turpinās. Liepājā ir pavisam miruši rajoni: Jaunliepājas daļa starp Raiņa ielu un ostu un ostmala ar Jūras ielu. Katastrofāli trūkst kurināmā. Malka privātpersonām netiek izsniegta nemaz. Un tas notiek laikā, kad logi mājām visā Liepājā izbiruši, aiztaisīti ar dēļiem vai finieri.
Janvāris. Veikalos par cietām cenām nopērkama vien maizes un gaļas deva, tirgū var dabūt visu, bet pat adata maksā 5 markas. Vidējā ierēdņa mēneša alga nav lielāka par 150 markām, ļoti daudziem mēneša izpeļņa nav ne 100 markas.
Februāra 20.datumā “Tēvijas” ievadrakstā teikts: “Savienoto Valstu ārlietu ministrija oficiāli paziņojusi, ka tā vairs neuzskata trīs Baltijas valstis – Latviju, Igauniju un Lietuvu par patstāvīgām valstīm.”
22.februārī tā pati avīze ziņo: “Lielvācijas valdības pilnvarotā un reihsfīrera SS pārstāvja pilnvarotā klātbūtnē Potsdamā notika Latviešu brīvības komitejas dibināšanas sanāksme.” Ir tapusi tā sauktā Nacionālā komiteja jeb Pagaidu valdība. Par tās priekšsēdētāju kļūst ģenerālis Rūdolfs Bangerskis.
10.martā R.Bangerskis ar līdzstrādniekiem ierodas Liepājā. 19.martā pilsētas teātrī notiek viņa svinīga sveikšana. Bet Liepājai uzglūn jaunas briesmas – artilērijas apšaudes. Nekur pilsētā nevar justies droši un drošībā. Šāviņi krīt pēkšņi, sprādzieniem vietas grūti iepriekš paredzēt, reti izdodas izziņot trauksmi.
Vācu vara par to, ko no Nacionālās padomes gaida latvieši, raksta: “Par LNK pirmo uzdevumu uzskata latviešu eksistences nodrošināšanu, pasargājot latviešu iztikai Kurzemes saimnieciskās vērtības… Materiālā izplicināšana novērš uzmanību no politiskā un militārā stāvokļa vērtēšanas – pirmā plānā izvirzās eksistences nodrošināšana.”
Tiešām, tagad liepājniekiem ir tikai viena vēlēšanās – palikt dzīviem.
3.aprīlī ir noslēgusies sestā lielā kauja Kurzemē. Iestājas relatīvs klusums. Kurzemes liktenis izšķiras jau Vācijas frontē.
8.maijs. Atkal uzlidojums. Jaunliepājā stipri cieš Raiņa parks. Ir cilvēku upuri. No cietumiem atbrīvoti ieslodzītie, brīvībā palaisti arī karagūstekņi. Pēcpusdienā sākas noliktavu izlaupīšana. Visos virzienos cilvēki kā skudras virzās pa ielām, apkrāvušies maisiem, kastēm, saiņiem. Pilsētā parādās baltie kapitulācijas karogi.
9.maijs. Ielās sarkanarmieši, redz arī vācu karavīrus mazos pulciņos bez ieročiem. Pulksten 14 pa radio atskan: “Padomju Latvija brīva.”
Liepājas bīskapijas bīskapa vietnieks Julijans Vaivods savā dienasgrāmatā ieraksta: “No skaistas, lepnas un bagātas dāmas Liepāja ir kļuvusi kropla ubadze.”

Pēckara laiks
No 25 pilsētas rūpniecības uzņēmumiem, kuri, karam beidzoties, ir saglabājušies, darbu nelielos apjomos var uzsākt 11 ar apmēram 1800 strādniekiem. Ostā pirmajā mierlaika nedēļā valda klusums – piestātņu vietas izpostītas apmēram 6 km garumā, akvatorijs – kuģošanai nederīgs.
Liepājas pilsētas izpildkomiteja priekšsēdētāja M.Edžiņa vadībā darbu uzsāk 1945.gaa 10.maijā. Jau ar pirmajām izpildkomitejas sēdēm gandrīz katrā ir jautājums par ēku un telpu piešķiršanu padomju un armijas iestādēm Liepājā. Tajā pašā laikā nav neviena lēmuma par plašu dzīvokļu piešķiršanu pamatiedzīvotājiem.
Pirmajās pēckara dienās Liepājā atgriežas daudzi, kuri kara laikā mituši laukos. Pilsēta ir nodrošināta ar pārtiku apmēram vienam mēnesim. Lielākie uzņēmumi sāk palīgsaimniecību veidošanu, vairāk nekā 7000 iedzīvotāju saņem zemi sakņu dārzu ierīkošanai.
Maijā un jūnijā ostas atjaunošana un rekonstrukcija pavirzījusies tiktāl, ka jūlijā daļēji var uzsākt kuģu pieņemšanu. Ostas atjaunošanā nodarbināti 2000 vācu karagūstekņu.
5.novembrī savu pirmo pēckara produkciju saražo Liepājas eļļas fabrika, 14.novembrī rūpnīcā “Sarkanais metalurgs” tiek izkausētas pirmās 25 tonnas tērauda.
Sakarā ar rūpniecības uzņēmumu atjaunošanu pilsētā ieplūst ļoti liels skaits no Sarkanās armijas demobilizēto u.c. personu. Uz iebraucēju rēķina notiek straujš Liepājas iedzīvotāju skaita pieaugums: 1940.gadā – 52,9 tūkst., 1950.gadā – 64,2 tūkstoši.
Ļoti stipri ir cietusi pilsētas zaļā rota. Nocirsti apmēram 400 ilggadīgo koku un 500 košuma krūmu, no apmēram 40 ha lielās zālienu platības izpostīti 75 procenti. Sapostītas, tranšeju izrakņātas, drupu piebērtas ir Liepājas ielas. Plānveidīga drupu novākšana tiek iesākta 31.jūlijā. Ēku nojaukšanai, kapitālajam remontam un kurināmā sagādei Liepājas izpildkomitejas rīcībā ir nodoti 1500 karagūstekņi.
1945./46.mācību gadā Liepājā darbojas 9 vispārizglītojošās skolas, tajās mācās 3874 skolēni. 1949./50.mācību gadā pilsētā ir 14 skolas ar 6323 skolēniem. Laiks ir smags, ne katram, kurš skolā iestājies, izdodas to pabeigt. Daudzi, 16 gadus sasniedzot, sāk strādāt. Tā 1945./46.mācību gadam sākoties, 1.latviešu vidusskolā iestājas 383 skolēni, līdz beigām no skolas izstājas 116.
1945.gada 15.septembrī Baseina ielā 9 atklāj Liepājas pedagoģisko skolu, tās pirmais direktors ir J.Hūns. 1950.gada 1.septembrī padagoģiskās skolas vietā darbu uzsāk augstākā mācību iestāde – Skolotāju institūts.
Pārvarot grūtības, kas saistās ar operas ansambļa izveidošanu, tērpu sagādi, orķestra nodrošināšanu ar instrumentiem, 1945.gada 3.augustā Liepājas muzikāli dramatiskajā teātrī notiek Ž.Bizē “Karmenas” pirmizrāde. 1947.gada beigās teātris spēj iestudēt E.Rapa operu “Atriebības ugunis” paplašinātā variantā ar kori 240 cilvēku sastāvā. 1949./50. gada sezonā operas vairs netiek iestudētas. Līdztekus teātra muzikālās daļas profesionālās izaugsmes grūtībām, nopietns ir arī šo iestudējumu finansēšanas jautājums. Operas darbībai nepieciešamo līdzekļu opjoms pārsniedz valsts materiālo iespēju robežas un no 1950.gada teātris turpina darboties tikai kā Liepājas valsts dramatiskais teātris – opera ir apklususi. Bet 1949.gada septembrī dzimis ir leļļu teātris.
1948.gada 3.jūnijā “Daugavas” stadionā atklāj pirmos pēckara pilsētas un apriņķa dziesmu svētkus, tajos piedalās 30 kori ar 2500 dziedātājiem.
1949.gada 25.martā sakarā ar masveida kolektivizāciju Padomju Latvijas laukos Liepājas apriņķī galvenokārt no Tores, Kalvenes un Priekules dzelzceļa stacijām uz Sibīriju deportē daudzus pilsētas un apriņķa iedzīvotājus.

UĻA GINTNERE

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz