Tāpēc pirms svētkiem runājam ar Piejūras slimnīcas ārsti, psihiatri un medicīnas zinātņu doktori Eviju Siliņu, lai saprastu, kas visbiežāk rada stresu svētku laikā, kā saglabāt emocionālo līdzsvaru un kādas jaunas metodes un pieejas šobrīd piedāvā psihiskās veselības aprūpe Latvijā. Sarunas gaitā pieskārāmies arī pieredzei, kas gūta Interreg projektā Nr. LL-00120 ”Inovatīvas psihosociālās un fiziskās rehabilitācijas metodes stresa mazināšanai, sociāli neaizsargāto personu grupu iekļaušanai sabiedrībā (INO INCLUSION)” Itālijā, slimnīcas jaunajām rehabilitācijas iespējām un profesionālajām pārmaiņām, kas notikušas vairāk nekā 20 darba gadu laikā.

Kas ir tas, kas svētku brīvdienās visbiežāk izraisa stresu un tam sekojošu depresiju? Un kā tam gatavoties vai pretoties?

Pirmssvētku periods daudziem cilvēkiem patiešām izraisa stresu un nomāktību. Tas lielā mērā saistīts ar cilvēka tieksmi salīdzināt sevi ar citiem. No malas bieži šķiet, ka citi ir veiksmīgāki, laimīgāki, materiāli nodrošinātāki, lai gan visbiežāk tas ir tikai ārējais tēls. Ziemassvētku laikā cilvēki pārdomā, ko izdevies sasniegt un kas nav paveikts.

Cilvēks, kurš ir pašpietiekams un optimistisks, parasti nezaudē prieku, savukārt kāds, kurš jau ikdienā ir noskaņots depresīvi vai piedzīvo stresu, svētku laikā var justies vēl sliktāk. Tas īpaši attiecas uz vientuļiem cilvēkiem. Visapkārt tiek uzsvērts, ka Ziemassvētki ir ģimenes, draugu un dāvanu laiks, taču ne visiem ir ģimene, draugi vai bērni. Mūsdienu materiālistiskā pasaule diktē noteiktus ”laimīguma” standartus, kas bieži neatbilst realitātei.

Kā tam pretoties? Patiesībā nav īpaši jāgatavojas un nav jāpretojas. Ir jāapzinās, ka šis ir noteikts gada periods ar savu specifiku. Ziemassvētki ir kļuvuši ļoti komercializēti, un to ir vērts kritiski izvērtēt. Šis ir piemērots laiks vērst skatu uz sevi, nevis uz citiem. Jānovērtē tas, kas mums ir, un jāpieņem arī tas, kā nav. Vēlams pavadīt laiku ar sevi, ļaut sev justies tā, kā jūtamies, neko neizliekoties. Un nevajadzētu uzlikt sev nereālistiskas cerības vai mērķus.

Speciālistiem ārstniecības nozarē nemitīgi jārēķinās ar jaunām, redzamām un neredzamām ietekmēm uz sabiedrības mentālo veselību – sociālo tīklu ietekmi, darba slodzes pieaugumu, ekonomisko situāciju. Kā tas ietekmē darbu?

Tā tiešām ir. Tāpēc arī Piejūras slimnīcas speciālisti nepārtraukti apgūst jaunas zināšanas un metodes, lai sekotu līdzi laikam. Šī iespēja tiek nodrošināta, piedaloties starpvalstu projektos, kas ļauj redzēt, kā strādā kolēģi citās valstīs.

Mums bija iespēja kopā ar sadarbības partneriem no Lietuvas iepazīties ar Itālijas pieredzi Interreg projekta (Nr. LL-00120 INO INCLUSION) ietvaros, un tas ir ļoti vērtīgi. Lai gan problēmas bieži ir līdzīgas kā Latvijā, atšķiras valsts attīstības līmenis un tas, cik sen noteiktas sistēmas ieviestas. Piemēram, Itālijā bērnu ar garīgās veselības traucējumiem integrācija izglītības vidē notiek jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem. Sākumā sabiedrībā bija pretestība, taču tagad sistēma ir pilnveidota. Tiek rīkotas arī nometnes, kurās bērnam ar autiskā spektra traucējumiem ir viens mentors – vienaudzis bez psihiskiem traucējumiem. Tas veicina gan sabiedrības pieņemšanu, gan bērnu integrāciju praksē, ne tikai ”uz papīra”.

Latvijā situācija pagaidām nav tik laba – sabiedrība ne vienmēr ir gatava pieņemt atšķirīgo, un netiek nodrošināts pietiekams atbalsts, lai bērni ar īpašām vajadzībām varētu mācīties parastajās skolās. Tas prasa gan materiālus ieguldījumus, gan cilvēkresursus.

Tomēr, redzot Eiropas valstu pieredzi, mēs atgriezāmies iedvesmoti, gudrāki un bagātāki ar jaunām idejām.

Kāpēc tieši Itālija? Vai siltais klimats nozīmē, ka sabiedrības garīgā veselība tur ir labāka?

Garīgā veselība ir plašs jēdziens. Depresīvo traucējumu izplatība dienvidu valstīs patiešām ir zemāka, un tas ir zinātniski pierādīts. Tomēr tie nav vienīgie psihiskie traucējumi. Neirālās attīstības traucējumi – piemēram, uzmanības deficīta sindroms vai autiskā spektra traucējumi – ir ar līdzīgu izplatību kā Latvijā. Arī smagas psihiatrijas diagnozes, piemēram, šizofrēnija vai bipolāri afektīvi traucējumi, sastopamas visur.

Svarīgākā ir sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām. Itālijā redzējām, ka pacientu pieņemšana un uztvere ir daudz tolerantāka – tas ir gadu desmitiem ilga destigmatizācijas darba rezultāts. Tas palīdz pacientiem nebaidīties no diagnozes, būt atklātiem, ievērot ārstēšanas plānu un retāk piedzīvot slimības paasinājumus.

Ļoti patika pacientu centrētā pieeja – katram veltīts laiks un uzmanība. Speciālisti nešķita pārslogoti, kā tas bieži notiek Latvijā. Tas nav ”maģisks efekts” – viņiem procesi sākušies agrāk un ar pietiekamu valsts atbalstu.

Latvijā arī notiek attīstība – Nacionālais psihiskās veselības metodiskais centrs strādā pie vadlīnijām un sistēmiskas pieejas veidošanas, lai pacients būtu ieguvējs.

Piejūras slimnīca plāno ieviest jaunas rehabilitācijas iespējas pacientiem un viņu ģimenēm. Kas tieši tiek darīts?

Piejūras slimnīca seko laikam, un mūsdienās bez modernām tehnoloģijām vairs nevar iztikt. Jau šobrīd darbojas runas un komunikācijas terapija bērniem un pieaugušajiem, kuriem ir valodas attīstības vai valodas uztveres traucējumi, kā arī komunikācijas treniņi autiskā spektra gadījumos.

Ir pieejamas relaksācijas iespējas – ”dzīvā istaba”, kur vecāki var atpūsties virtuālās vizualizācijas vidē, ūdens gulta ar relaksējošu mūziku u.c.

Speciālisti turpina apgūt arī teorētiskās zināšanas. Nākotnē plānots ieviest jaunu virtuālās rehabilitācijas metodi – iekārtu Nirvana. Tā ļauj trenēt līdzsvaru, kognitīvos procesus, reakcijas ātrumu un citas sistēmas, izmantojot kustību sensorus un interaktīvas tehnoloģijas. Visi dati tiek automātiski apkopoti, ļaujot redzēt dinamiku un atvieglot speciālistu darbu, tāpēc vairāk laika var veltīt tiešam darbam ar pacientu.

Jūs Piejūras slimnīcā strādājat kopš 2002. gada. Kāds bija sākums un kā ir tagad?

Nemanot ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi. Protams, daudz kas ir mainījies. Dokumentācija ir kļuvusi apjomīgāka un birokrātiskāka – speciālistiem daudz laika jāpavada, pierādot paveikto. Tas reizēm atņem laiku sarunām ar pacientiem. Vienlaikus tehnoloģijas atvieglo darbu, ja vien tās strādā; ja nestrādā, tas rada papildu stresu.

Man personīgi šie gadi devuši motivāciju paplašināt zināšanas – esmu beigusi doktorantūru, aizstāvējusi promocijas darbu un kļuvusi par medicīnas zinātņu doktori. Pētniecība sniedz iespēju paskatīties uz pacientu daudz plašāk – kā uz personību, nevis tikai diagnozi. Psihiatrijā nav iespējams ārstēt tikai simptomu, ir jāredz cilvēks kopumā.

Jo vairāk zinu, jo vairāk saprotu, cik sarežģīts ir cilvēks un cik bieži aiz simptomiem slēpjas jūtīga, trausla dvēsele. Taču mana vēlme palīdzēt nav mainījusies. Pieklājība, uzklausīšana, atbalsts un skaidrojošais darbs ir pamatvērtības, kas nemainās un ko nevar aizstāt ne tehnoloģijas, ne mākslīgais intelekts.

Ko no sirds novēlat saviem līdzcilvēkiem gaišajā un sirsnīgajā Adventes laikā?

Advente ir kluss Ziemassvētku gaidīšanas laiks, nevis skaļu reklāmu laiks. No sirds novēlu katram satikt sevi – pabūt ar sevi, padomāt, kas tieši man ir vajadzīgs un ko es varu darīt savā labā. Mūsdienās cilvēkiem bieži nav laika: pienākumi dzen cits citu, un nereti nav brīža, lai apstātos un padomātu, kur esmu savā dzīvē un ko vēlos.

Novēlu atrast laiku sev. Kā teicis Frīdrihs Nīče: ”Esi cilvēks – un seko nevis man, bet sev! Tikai sev! Topi, kas tu esi!”

Ļoti bieži mēs valkājam sociālās maskas un lomas, taču, kad atrodam sevi, vairs nav tik ļoti jāpielāgojas ārpasaules prasībām. Sevis saprašana un pieņemšana dod mieru. Un miers, manuprāt, ir viena no augstākajām vērtībām – nepieciešama gan pacientiem, gan darbiniekiem, gan ikvienam cilvēkam. Novēlu mierīgu, klusu un sev pretimnākošu Adventes laiku.