Nesen droši vien daudzus basketbola zinātājus pārsteidza ziņa, ka klubam “Liepājas lauvas” pēc diskvalifikācijas izciešanas pievienojies viens no labākajiem, vairāk pieredzējušajiem centra spēlētājiem Latvijā – Stīvs Ričs. Viņa vārds patiešām komentārus neprasa, un vienmēr enerģisko, emocionālo Riču pat būtu grūti nosaukt par leģionāru, jo mūsu valsts komandās viņš spēlējis jau vairākus gadus. paviesojāmies pie 34 gadus vecā basketbolista viesnīcā “Jūra”.

– Vai Liepājas kafejnīcās labi gatavo (Pirms sarunas Ričs ar saviem komandas biedriem bija devies uz viesnīcai “Jūra” blakus esošo kafejnīcu)?

– Jā, pusdienas bija patiešām labas un sātīgas. Patīkami, ka tagad zinu, kur pēc iespējas ātrāk un garšīgāk paēst. Kad iepriekš spēlēju BK “Līvu alus/Liepāja”, dzīvoju Kūrmājas prospektā, tādēļ Ezerkrasta mikrorajonu tik labi vēl nepazīstu, bet, visdrīzāk, arī neiepazīšu, jo pašlaik klubs rūpējas, lai es tiktu pie sava dzīvokļa.

– Kāpēc atgriezies Latvijā un izvēlējies savu karjeru turpināt “Liepājas lauvās”?

– Domāju, ka visiem mana vecuma basketbolistiem vairs nav noteicošais nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas un iegūt pēc iespējas labāku līgumu. Tas vairs nav tik svarīgi – galvenais, lai komandā, kurā tu spēlē, jūties komfortabli. Liepāja man asociējas ar pozitīvām atmiņām – šeit aizvadīju labas sezonas. Nebūt ne mazsvarīgi ir tas, ka komandā arī pēc šiem gadiem pazīstu teju vai visus ar klubu saistītos cilvēkus – man ir labas attiecības gan ar Norčiku, gan ar Doku, tāpat arī ar pašreizējiem komandas biedriem esmu paguvis uzspēlēt. Es respektēju viņus un ceru, ka viņi ciena arī mani. Vasarā Liepājas klubs regulāri sazinājās ar mani – jautāja, kā klājas, kādi ir mani nākamās sezonas plāni…

– Šī būs jau tava septītā sezona Latvijā…

– Tiesa, laiks rit ļoti strauji, un pašam pat jābrīnās, ka tik ilgu laiku esmu spēlējis tieši šās valsts klubos, ja būtu jāpasaka, kurā es jutos labāk, man vajadzētu vairākas stundas pārdomām, jo visos šajos klubos ir savi plusi un mīnusi. Atceroties aizvadītās sezonas Rīgā un Ventspilī, “Liepājas lauvas” zināmā mērā iet pa to pašu ceļu, pamazām attīstās – tiek būvēta jauna sporta halle, ir nokomplektēts ļoti labs sastāvs ar pieredzējušiem un talantīgiem spēlētājiem. Interesanti, ka atkal varēšu spēlēt kopā ar Žeņu, mēs laikam esam nešķirami – kur es, tur viņš.

– Varbūt bija arī citi piedāvājumi?

– Jā, pastāvēja iespēja, ka es varētu pārcelties uz Spāniju vai Franciju, bet es nekad neesmu prasījis savam aģentam komandu nosaukumus, kamēr nav zināmi līguma nosacījumi. Mans viedoklis šajā jautājumā strikts, ja nav kontrakta, tas nav nopietni.

– Vai tomēr negribējās vēl uzspēlēt augstākā līmenī?

– Nenoliegšu, ka Latvijā līmenis ir zemāks, taču arī šeit ir vismaz četras vienlīdz spēcīgas komandas, un to skaitā ir arī Liepājas klubs. Kad spēlēju komandā “Barons/LMT”, pirms mačiem ar liepājniekiem bija pārliecība, ka uzvarēsim viņus, taču zinājām – laukumā būs jācīnās ar maksimālu pašatdevi. Domāju, ka gaidāmajā sezonā būsim konkurētspējīgi un iesaistīsimies cīņā par medaļām.

– Daudz tika runāts par tavu diskvalifikāciju, ko tu vari teikt šajā sakarībā?

– Es saprotu, kāpēc biju uz sešiem mēnešiem izslēgts no basketbola aprites, un apzinos, ka neievēroju likumu. Taču tagad tā jau ir pagātne un sīkāk par to nevēlos runāt.

– Kā tu šā pusgada laikā uzturēji sevi formā?

– Tā kā man bija ceļgala operācija, divus mēnešus pavadīju mājās un netrenējos nemaz, bet vasarā atpūtos. Kad tuvojās jaunā sezonā pamazām sāku tai gatavoties individuāli un kopā ar draugiem uzspēlēju strītbolu. Pagaidām fiziskā forma ir visai vāja un to izjutu arī pirmajā pārbaudes spēlē pret “Odesas” klubu Ventspilī, taču ar katru treniņu jūtos aizvien labāk un domāju, ka līdz sezonas sākumam būšu pilnībā gatavs spēlēt.

– Ko tu vari teikt par Liepājas kluba treneri Armandu Misus?

– Kad spēlēju komandā “Līvu alus/Liepāja”, viņš bija galvenā trenera asistents, šķiet, ka mēs atradīsim kopīgu valodu, jo viņš saprot, kā ar mani runāt, lai laukumā es parādītu labāko sniegumu. Es negribu atšķirties no pārējiem spēlētājiem, tomēr jāņem vērā fakts, ka esmu apmēram septiņus gadus vecāks par lielāko daļu komandas biedru. Misus to apzinās, tādēļ treniņos vairāki vingrinājumi, kas paredzēti jauniešiem, man nav jāveic. 

– Pastāv iespēja, ka tu savu karjeru varētu beigt Liepājā?

– Varbūt. Mēs esam par to runājuši, tiesa, pagaidām manos plānos ir aizvadīt vēl vismaz divas sezonas. Liepāja varbūt ir īstā vieta, jo te es varu spēlēt savu spēli un justies brīvi. Man galvenais ir būt laukumā, sajust spēles garšu – mazāk runāt, tikai spēlēt un parādīt pēc iespējas labāku un līdzjutējiem skatāmāku sniegumu. Ceru, ka jaunajā sezonā uz mūsu mačiem nāks daudz fanu, tas vienmēr ir patīkami – saņemt morālo enerģiju no viņiem.

– Vai pa šiem gadiem esi iemācījies latviešu valodu?

– Dāmas un kungi mani sauc Stīvs Ričs un spēlēju basketbolu komandā “Liepājas lauvas”.

Miks Kuncītis,
“Kurzemes Vārds”

34 gadus vecais Stīvs Ričs pieļauj, ka basketbolista karjeru viņš varētu beigt Liepājā.