Piektdiena, 29. marts Agija, Aldonis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Andrejs Rubīns: Melnās dienas stiepjas pārāk ilgi

Andrejs Rubīns: Melnās dienas stiepjas pārāk ilgi
07.09.2007 17:13

0

Atslēgvārdi

Ātrais, acīgais Latvijas izlases pussargs Andrejs Rubīns SK “Liepājas metalurgs” rindās debitēja aptuveni pirms mēneša cīņā ar “Rīgas” futbolistiem. Lai arī šī spēle ne viņam, ne mūsu komandai nebija veiksmīga, no Maskavas “Spartak” līdz sezonas beigām izīrētais Rubīns Liepājas klubam neapšaubāmi ir viens no lielākajiem ieguvumiem pēdējo gadu laikā. Pašlaik, kamēr Latvijas futbola čempionātā ir neliels pārtraukums, “Kurzemes Vārds” izmantoja izdevība aprunāties ar pieredzējušo futbolistu.

– Vai esi apmierināts ar to, ka tagad spēlē Liepājā?
– Ziņa, ka es turpmāk varētu spēlēt “Liepājas metalurgā” man bija negaidīta un zināmā mērā pārsteidza, taču, aprunājoties ar klubu pārstāvjiem, no šī piedāvājuma neatteicos, jo galu galā teju vai veselu gadu ceļgala traumas dēļ biju bez spēļu prakses un pēc treneru maiņas “Spartak” vienībā man vieta laukumā neatradās. Pastāvēja arī otra iespēja – palikt turpat Maskavā, kur, visdrīzāk, būtu turpinājis deldēt rezervistu soliņu.

– Cik liels nopelns tavā pārejā uz Liepāju bija Jurijam Adrejevam?
– Ja Andrejeva vietā uz sarunu ar mani būtu ieradies kāds cits “Liepājas metalurga” kluba pārstāvis, tad stipri šaubos, ka tiktu panākta vienošanās. Ar iepriekšējo Latvijas izlases treneri man ir ļoti labas attiecības, kā nu ne, ja bērnības dienās viņš bija mans treneris, un toreiz atceros, ka futbola pamatus pie viņa apguvām kopā ar Marianu Paharu.

– Noteikti liela nozīme bija arī spēlētāju sastāvam?
– Jā, pieņemot lēmumu, viens no plusiem bija arī tas, ka “Liepājas metalurgā” spēlē virkne izlases spēlētāju, kurus jau pirms pārcelšanās uz Liepāju pazinu itin labi. Pirmajā treniņā gan bija tāda jauniņā sajūta, tomēr jau uzreiz pēc tam apradu ar jauno vidi un daudzmaz sapazinos ar līdz šim neiepazītajiem futbolistiem, kuru metalurgu rindās nudien nav daudz. Ļoti labas attiecības ir ar Ģirtu Karlsonu, kurš zināmā mērā man ir kā šefs. Viņš man palīdzēja iejusties gan komandā, gan iepazīt pilsētu.

– Debija “Liepājas metalurgā” tev nebija pārāk veiksmīga…
– Spēli ar “Rīgas” futbolistiem atceros ļoti labi, tikai atmiņas nav tās patīkamākās. Pēc tā mača ilgi pārdzīvoju, ka nespēju izmantot savas labās izdevības, turklāt tobrīd rezultāts vēl nebija atklāts. Es neesmu no tiem spēlētājiem, kas pēc zaudētas cīņas spēj ātri to aizmirst un pie sevis nodomāt – gūšu vārtus nākamreiz. Man gribas uzvarēt katrā spēlē, tādēļ vienmēr laukumā atdodu visus spēkus.

– Kā izlasei, tā arī “Liepājas metalurgam” radušās nopietnas problēmas ar vārtu gūšanu. Kādi, tavuprāt, ir galvenie cēloņi?
– Visos sporta veidos gadās tā sauktās melnās dienas, kuras šoreiz patiešām stiepjas pārāk ilgi. Grūti pat izskaidrot. Manuprāt, pēc šādas neveiksmju sērijas vissarežģītāk ir atgūt psiholoģisko pārliecību, kā vēl joprojām pietrūkst. It kā visi cīnās un atdod visus spēkus laukumā, taču rezultāta nav. Agrāk vai vēlāk pārliecību izdosies atgūt, svarīgi ir uzvarēt spēcīgu pretinieku kādā no nākamajām spēlēm, un tad viss atkal būs kārtībā.

– Latvijas izlasē pēdējoreiz tika iekļauti astoņi “Liepājas metalurga” spēlētāji, vai tas, ka sezonas gaitā tiekat izsaukti uz izlases nometni, atsaucas uz kluba sniegumu?
– Droši vien izlasei tas nāk tikai par labu, ka spēlētāju sastāvs ir saliedētāks, tomēr kluba treniņplānus tas nedaudz jauc. To pierādīja nesenā spēle ar “Ventspili”, kad tikko bijām atgriezušies no izlases nometnes. It kā jau arī ar ventiņiem nospēlējām labi, tomēr visu izsaka rezultāts.

– UEFA kausa izcīņas kvalifikācijas otro kārtu tomēr neizdevās pārvarēt. Kādi ir iemesli un vai pārkāpt šai barjerai bija reāli?
– Pirmo spēli nospēlējām patiešām labi un izredzes bija. Manuprāt, trešās kārtas liktenis izšķīrās atbildes spēles pirmajā puslaikā, kad nespējām izmantot vairākas labas izdevības. Ja toreiz būtu guvuši vārtus un izvirzījušies vadībā, spēle ievirzītos pavisam citā gultnē. Todien arī veiksme nebija mūsu sabiedrotā. Jāatzīst, ka zviedri mūs pārspēja pieredzes ziņā un arī pašmāju čempionāta līmenis viņiem ir augstāks. Jebkurā gadījumā uzskatu, ka atstājām visai labu iespaidu un “AIK” futbolistiem nācās krietni pasvīst, lai turpinātu cīņu eirokausos.

– “Liepājas metalurgam” esi izīrēts līdz sezonas beigām. Vai jau ir kaut kāda skaidrība par taviem nākamās sezonas plāniem?
– Droši vien atgriezīšos Maskavā un kopā ar komandu “Spartak” gatavošos jaunajai sezonai. Labprāt vēlētos, lai arī nākamajā sezonā mani izīrē, jo diezin vai mani jaunais treneris redz savā spēles zīmējumā.

– Pastāv iespēja, ka arī nākamgad tu varētu spēlēt Liepājā?
– Ja būtu tāds piedāvājums, noteikti padomātu, taču pašam jau tomēr gribētos vēl uzspēlēt augstākā līmenī. Visdrīzāk, lielāka skaidrība šajā jautājumā būs tikai pēc Jaungada.

– Kādi, tavuprāt, ir “Liepājas metalurga” spēles stila plusi un mīnusi?
– Man patīk, ka visi spēlētāji iespēju robežās cenšas spēlēt uzbrukuma futbolu. Mīnuss varētu būt dažkārt neapdomīgā spēle aizsardzībā, kad bumba vienkārši bez adresāta tiek sista uz priekšu.

– Vai, pārceļoties uz mūsu pilsētu, sajuti būtiskas atšķirības Maskavas un Liepājas kluba treniņu metodikā?
– Gan šeit, gan tur treniņi notiek pēc līdzīgas programmas, man liekas, ka Liepājā spēlētāji treniņos strādā ar lielāku pašatdevi.

– Tavā futbolista karjerā noteikti ir bijušas vairākas spilgtas spēles. Kura no tām atmiņā ir palikusi vislabāk?
– Iespējams, tās nebija pašas labākās spēlēs Latvijas izlases sastāvā, tomēr svarīgākās gan – noteikti mači ar Turciju, kad pirmoreiz spējām iekļūt Eiropas čempionāta finālturnīrā. Pārdzīvojumi un emocijas tajās spēlēs netrūka, tādas cīņas nevar tā vienkārši aizmirst.

– Kuram no klubiem tu seko līdzi brīvajā laikā?
– Man ļoti patīk Anglijas komanda “Arsenal”, taču pēdējā laikā dodu priekšroku vienmēr uzbrūkošajiem Madrides “Real” futbolistiem, kas, lai arī mēdz zaudēt tādās spēlēs, kur noteikti jāuzvar, brīžiem demonstrē fantastisku futbolu.

– Vai uz Liepāju ir pārcēlusies arī tava ģimene?
– Nē, pagaidām esmu viens, bet ģimene dzīvo Rīgā.

Foto – A.F.I.

Viens no Latvijas izlases līderiem Andrejs Rubīns “Liepājas metalurga” klubā jūtas labi un šeit spēlēs līdz sezonas beigām. 

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz