Tuvplāna ainiņas

Apsekošana mājās. Tā sauc vienu no pienākumiem, ko veic Ģimenes atbalsta daļas vecākā sociālā darbiniece Diana Bikova un sociālā darbiniece Iveta Gintaute. Viņas ir tās, kas redz aprūpējamo klientu dzīvi tuvplānā.

Nelūgtie ciemiņi – ar domu palīdzēt

Neejam jau katru dienu pie visiem klientiem, viņas stāsta. Vispirms notiek tā saucamā pirmreizējā apsekošana, kad kaimiņi, radi vai kāds no ģimenes locekļiem aicinājis mūs palīgā. Tas reizēm rada konfliktu. Jo klients mūs negaida, nav pats aicinājis savās mājās. Esam nelūgtie viesi. Visgrūtākais tad ir piedāvāt savu atbalstu tā, lai cilvēks to saprastu un pieņemtu. Mēs neesam konstitucionāla institūcija, ne policija, ne Bāriņtiesa. Mēs nākam ar domu piedāvāt pakalpojumu, palīdzību, kā izkļūt no krīzes situācijas. Diemžēl gadās, ka klienti mūsu vizīti uztver citādāk. 

Ja saņemam ziņu, ka ģimenē nav akūtas krīzes, vardarbības, tad tās ir pāris dienas, līdz izlemjam šo ģimeni apciemot. Ja vajadzīga steidzama palīdzība, tad neatliekam ne mirkli. Ja cilvēki paši lūdz sākt ģimenē sociālo darbu, ja netiek galā ar bērnu audzināšanu vai savstarpējām attiecībām, tad – nedēļas laikā.

Bērns mūk no skolas

Visbiežāk skolas sociālie pedagogi zvana un stāsta, ka kādā ģimenē ir problēmas, ka bērni neapmeklē skolu. Piemēram, tāds gadījums. Puika no šķirtas ģimenes, tēvs audzina dēlu viens, mamma aizbraukusi uz ārzemēm. Audzina, kā prot. Dēlam piecpadsmit gadu, un iela šķiet interesantāka par skolu. Tad nu ejam pārbaudīt, vai bērnam ir gulta, kur gulēt, kāda viņa ikdienas aprūpe, vai viss skolai nepieciešamais sagādāts. Reizēm bērns neiet uz skolu arī tāpēc, ka kaunas par trūkumu ģimenē.

Šoreiz tā nebija. Materiālie apstākļi bija labi. Taču tēvam veidojās jauna ģimene. Puikam trūka tēva uzmanības. Un vienīgais veids, kā to tēvam uzskatāmi pateikt, viņaprāt, bija – neiet uz skolu. Kad tas notiek ilgāku laiku, visi sāk ausīties – skola, sociālais dienests, arī pats tētis. Tētis it kā saprata savu vainu. Bet, tiklīdz bija jāsāk kaut ko lietas labā darīt – sadarboties ar skolu, piezvanīt vai turp aiziet, pavaicāt, vai zēns skolā bijis, kādas atzīmes, kādos pulciņos bērns piedalās, tā viņam neatradās laika.

Zēna mamma ārzemēs. Arī daudz par puiku neliekas zinis. Un, protams, viņam savos piecpadsmit gados arī mātes tīri cilvēciski pietrūkst. Protams, naudu viņa sūta. Solījusi, ka ņems līdzi uz ārzemēm, bet solījums palicis nepildīts.

Ko tādā situācijā var darīt sociālais darbinieks? Vienīgais –mazliet uzbužināt tēti, lai kaut mazu uzmanību pievērš skolai. Skaidrot vecākiem, ka viņi savā ikdienā tā iegājuši, ka pusaudžu vajadzības neizprot. Viņiem ir sava privātā dzīve, tēvam – darbs, jaunas sievietes, mātei – jauns vīrietis, abi pelna naudu, bērnam to dod, tas it kā zina, uz kuru skolu iet … Ar to visa audzināšana beidzas.

Ir bijuši kuriozi, stāsta sociālās darbinieces, kad vecāki pat nezina, kurā klasē bērni mācās, kāds ir klases audzinātāja uzvārds, kad bijusi pēdējā sapulce. Pašlaik skolās vecāku sapulces nav tā vieta, kur var izrunājies par savu bērnu. Tur runā par kolektīvu, par lielām lietām. Ja kāds vecāks vēlas personīgi interesēties par savu bērnu, tad pašam jāizrāda iniciatīva, jāsazinās ar klases audzinātāju, sociālo pedagogu, ja vajadzīgs – vēl ar citu speciālistu. Bet tas, uzsver Diana Bikova, ir jādara vecākiem pašiem, jo pedagogiem ir pietiekami daudz darāmā.

Kad šim tētim jautāju, viņa teica, cik daudz laika viņš dienā velta savam bērnam, atbilde bija: “Kā? Es taču dienasgrāmatu pārbaudu, parakstu.” Vai tas ir viss? – pajautāju vēlreiz. “Ko tad vēl jūs gribat piecpadsmit gadu vecumā?” Bet kur tad ir jūsu savstarpējās sarunas? “Bet viņš jau neko negrib,” ir tēva atbilde.

Kad mājās ir kas slēpjams

Ja klientiem ir daudz kā slēpjama – alkohols, vardarbība, izvarošana, tad reakcija pret sociālo darbinieku, kas sper kāju pār viņa mājas slieksni, ir asa. Asumu rada bailes, ka negatīvās lietas, kas ir ģimenē, var iznest ārā. Tie, kuri bieži jāapseko, jau iemanās pielāgoties sociālā darbinieka laikam. Ja zina, kurā dienā viņš dabūs transportu, tad nav mājās. Tikko atskan zvans pie durvīm, tā izslēdz gaismu. Nereti pieaugušie vai bērni gadās netīšām ieslēgti, un durvis neviens atvērt nevar.

Sociālo darbinieku cilvēku sabiedrības liela daļa vēl nav uztvērusi kā atbalstu un palīgu, bet kā bubuli. Bet mēs, uzsver Diana, ejam viņiem pretim ar atvērtu sirdi, ar visām savām zināšanām: gan to, kā māju sakopt, gan ēst gatavot, gan bērnu audzināt, gan ar veselības un savstarpējo attiecību problēmām tikt galā. Taču cilvēkiem arī jāzina, ka tad, ja viņu mājās situācija jau ir tik nolaista, ka jāziņo Bāriņtiesai, ka bērnu viņu mājās vairs atstāt nedrīkst, es ziņošu, neizdarību un pārkāpumus neslēpšu.

Ja redzu mazu zīdainīti, kurš nav pārtīts jau otro dienu, tad lūdzu, lai viņu iztin. Un nereti tad ir jāzvana ģimenes ārstam, lai saglābtu bērna veselību. Kad pajautāju, ar ko bērnu baro, izrādās, ka tās ir plikas auzu pārslas ūdenī. Daudzās vietās par pienu un pārtikas maisījumiem pat runāt nevar. Nereti bērni ir aukstās, nekurinātās istabās, kur zīdainim ir pat dzīvībai bīstami uzturēties.

Situācijas, kad bērns jāglābj uz karstām pēdām, ir retas. Tas ir tad, kad viņš pavisam maziņš, bezspēcīgs atstāts viens. Bērni, kuriem ir trīs vai četri gadi, jau paši spēj pieiet pie ledusskapja un paņemt ko ēdamu. Bet neviens šādām ģimenēm izstāvēt klāt nevar. Mēs visas šīs ģimenes esam apzinājuši.

Tās visas ir ģimenes, kas sociālo darbinieku uzmanības lokā ir bijušas paaudžu paaudzēs. Vienā ģimenē, piemēram, ir pieci bērni. Pēc tam, kad viņi kļūst pilngadīgi, vismaz trīs turpina savu vecāku tradīcijas. Vide sevi atražo. Tādus pašus. Reizēm ir arī patīkams pārsteigums un prieks. Kad redzi, ka meitene, kas pusaudzes gados bijusi palaidne, ir veiksmīgi izveidojusi savu dzīvi un tālāk to dzīvo tīri. Bet tā nenotiek bieži.

Kā izkļūt no šī apburtā loka?

Ir dzirdēts, ka ārzemēs bērniem no riska ģimenēm rīko nometnes, kur māca cilvēciskas attiecības, veido cerību mājas, kur māca saimniekot, pareizi ēst un uzvesties. Arī Liepājā mēģina šādus pakalpojumus saviem klientiem piedāvāt. Bet ar to vien ir par maz, atzīstas sociālie darbinieki. Arī cilvēkam pašam ir jābūt vēlmei mainīties.

Liepājā pakalpojumu ir pietiekami. Tiek piedāvātas psihologa konsultācijas. Mēs varam bērna sociālo rehabilitāciju veikt arī speciālā iestādē, viņi stāsta. Vasarās ir nometnes, tajās kopā ir gan labo, gan problēmu ģimeņu bērni. Cenšamies katrai situācijai piemeklēt atbilstošu palīdzību. Ja mātei nav pieredzes, kā audzināt mazuli, mēs meklējam pa visu Latviju, kur varētu būt kāda bērna un mātes māja, kur viņu varētu apmācīt. Lai viņa iegūtu jel kādas prasmes to darīt.

Bērnu patversmē patlaban ir izveidota krīžu istaba, kurā ievieto māti ar bērnu, lai viņiem nebūtu jādzīvo pie vardarbīgā vīrieša. Lai viņi, bēgdami no varmākas, nepaliktu uz ielas, vai mammai nebūtu jāiet uz pieaugušo patversmi, bet bērnam – uz sociālās aprūpes centru vai bērnu patversmi. Nekad cilvēku neatraidām, apgalvo Diana, risinājumu atradīsim. Bet tam jēga ir tikai tad, ja cilvēks gatavs turpināt to ceļu, uz kura esmu viņu uzvedusi. Protams, tas nenotiek vienā dienā. Tas ir ilgstošs process. Bet tas ir izdarāms. Ja vien cilvēkam pašam pietiek gribasspēka.

Tā sieviete, kuru ar bērniem vasarā atradām gružu izgāztuvē, to nespēja. Viņai bērnu aprūpes tiesības jau atņemtas, mazuļi ievietoti bērnu iestādēs. Bet viņa pati atkal dzīvo kopā ar to pašu vīrieti, kas viņu nometināja izgāztuvē. Radās labi cilvēki, kas bija gatavi viņai nopirkt dzīvokli, kārtot komunālos maksājumus, cilvēki sanesa visu iespējamo – ratiņus, gultiņas, lelles, naudu, drēbes. Bet, ja cilvēks vīrieša dēļ gatavs dzīvot pļavā, tad neko izdarīt nevar. Mēs cilvēka domāšanu pārstādīt nevaram. Varam piedāvāt tikai to, ko varam. Visu laiku būtu jāstrādā roku rokā sociālajam darbiniekam un psihoterapeitam. Ilgstoši. Ne tikai tās desmit procedūras. Un jābūt paša klienta gribai mainīt savu dzīvi. Kamēr mēs to nevaram, sociālā darbinieka pūliņi izplēn vējā.

Karalis sava ielā vai klients Nakts patversmē?

Ir cilvēki, kas kliedz – mani dzen ārā no Nakts patversmes, kā es varu mainīties! Bet kliedz tāpēc, ka tur ir jāievēro noteikumi. Ka tur nedrīkst ienest pudeli alkohola. Bezpajumtnieks uz ielas jūtas kā karalis savā vietā, ir pārliecinājusies gan Diana, gan Iveta: “Lai esmu klaidonis, bet man ir sava pašcieņa. Es tur eju, un tur esmu brīvs. Un varu čurāt, kur gribu, ne tikai podā. Lai arī laukā ir mīnuss pieci grādi, es neiešu pazemoties tai lupatas turētājai, kas stāv pie durvīm.” Nereti šķiroties no tiem, kas izvēlas tomēr noteiktā stundā būt pie Nakts patversmes durvīm.

Protams, sociālie darbinieki uzskata, ka būtu labāk, ja Liepājā būtu vēl viena sociālā dzīvojamā māja vai ja būtu atvērts pilnvērtīgs krīžu centrs vai pusceļa mājas. 

Tagad mēdz sacīt, ka padomju laikā tik daudz bezpajumtnieku un bezdarbnieku nav bijis. Savā ziņā – jā. Daļa tāpat gulēja pagrabos un neviens par viņiem īpaši nelikās zinis. Bet lielu daļu ar varu turēja darbā. Ja dzēra, nenāca darbā, vainīgs bija priekšnieks. Bet ģimenes cieta tāpat. Sievietes tāpat cieta, un vardarbības un pazemojumu ģimenēs bija vairāk, nekā vajag. Tikai tolaik sievietes darīja visu, lai citi to nepamanītu, pūderēja savas aizraudātās acis, vīrus mājās gaidot, mazgāja to kreklus, kas oda pēc svešām smaržām, un cieta. Arī tāpēc, lai bērni nepamanītu, lai izaugtu godīgi, ticēdami, ka pasaulē pastāv uzticība, lai domātu, ka ģimenē viss notiek pareizi, lai viņi nekopētu savus tēvus.

Diemžēl ne visus bērnus izdevās nosargāt. Bērni, kas auguši vardarbīgās ģimenēs, savā veidā turpina bērnībā gūto pieredzi. Lai sabiedrība kļūtu vesela, būtu vēl kādām divām paaudzēm jāizaug, uzskata Diana un Iveta. Kaut arī jau tagad redzam un ar prieku vērojam, viņas saka, ka ir ģimenes, kam vecāki ir bijuši klaidoņi, bet kuras cenšas dzīvot skaidru, saprātīgu dzīvi. Mums taču Liepājā ir puisis, kas nes Latvijas lepnuma vārdu. Viens pats audzina brāļus un māsas, jo vecākiem atņemtas viņu vecāku tiesības. Vai atkal kāds cits puisis: aizgāja pusaudža gados no dzērājģimenes, strādā ostā, dzīvo normālu dzīvi, dod naudu ģimenei. Bet sportu diemžēl pameta, kaut arī bija ļoti talantīgs, jo nebija līdzekļu, par ko braukt uz sacensībām. 

Kas sagādā gandarījumu šajā darbā?

Tās reizes, kad mūs gaida. Kad mūs cienā ar tēju un kafiju. Cienā ar visu labāko, kas pašiem ir. Tās ir reizes, kad atnāk uz dienestu un pasaka paldies, ka esam pateikušas priekšā, kā pareizi tikt ar problēmu galā. Nekad jau nebūs tā, saka sociālās meitenes, kad ģimene pēkšņi kļūst par ideālu. Bet ir prieks, kad redzi, ka kaut cik uzlabojas situācija. Sevišķi ģimenēs, kurās vienam no vecākiem ir viegla garīgā atpalicība. Tiesa, šajās ģimenēs īpaši talanti neizplauks, bet dzīvē vajadzīgi arī vienkāršā darba darītāji. Kaut arī nereti vecāki izdara tā, kā vajag, nevis tāpēc, ka tas ir labi, pareizi, bet tāpēc, ka sociālais darbinieks tā grib.

 Ir, piemēram, ģimene, sieviete ar četriem bērniņiem viena pati. Nav dzērāja, bet nav pratusi dzīvot. Šķīrusies, jo nav izveidojušās attiecības ar vīru. Nav liepājniece. Vispirms nokļuva Mārtiņmājā. Tagad jau ir deklarējusies Liepājā. Piedzīvojusi vīra vardarbību gan pret sevi, gan bērniem. Labi, ka saprata – jāmūk no viņa. Vienalga kur, tikai prom no pagātnes. Tas bija ļoti smags lēmums, ko viņa pieņēma, un par to vien cieņa viņai. Ģimenē viss kārtībā. Esmu, saka Diana, ar viņu daudz laika pavadījusi, mācījusi, mierinājusi, runājusi, tagad redzu rezultātu. Viņa respektē manus ieteikumus, pieņem palīdzību un atbalstu. Viņa noturēsies. Un bērni noturēsies. Par to mēs gādāsim.

Pārsteigumi ar agresiju

Bet ir arī citādas situācijas. Šokējošas. Sociālais darbinieks ieiet dzīvoklī, kas pilns ar svešiem ļaudīm, gaiss piesmēķēts, divus gadus veca meitiņa rāpo pa grīdu, visi iereibuši, kājās neviens nestāv. Kad šās ģimenes vecāki gājuši uz pārrunām uz Sociālo dienestu, viss šķitis labi, šķitis, ka nekas tamlīdzīgs šajā ģimenē notikt nevar, nekādu pārsteigumu nebūs. Bet toreiz viss bijis kājām gaisā: piedzērušie vīrieši kļuvuši agresīvi, Iveta tik tikko izbēgusi no viņiem. Arī tāda ir sociālā darbinieka ikdiena. Kopš tā laika viena vairs nekur neeju, saka Iveta. Arī pie ģimenēm, par kurām zinu, ka tajās viss ir kārtībā. 

Reizēm ir durvis, kuras sociālās darbinieces neatļaujas pavērt. Jo dzird, ka aiz tām notiek skandāli vai iedzeršana, visi bļaustās, pa vidu skan bērnu kliedzieni un suņu rejas. Tad uzreiz tiek ziņots Bāriņtiesai, lai izsauc policiju. 

Reizēm palīdzēt grūti

Reizēm kliente piezvana, lai pie viņas aizbrauc, nosauc adresi, kur tagad mīt, jo piedzimis otrs mazs bērniņš, tam divi mēneši. Divistabu dzīvoklis jaunā mājā, labs remonts, dzīvokli īrē. Vēl ģimenē ir divarpus gadu vecs puisītis no sievietes iepriekšējām attiecībām bez laulības. Vīrs, ar ko apprecējusies, tikko atgriezies no ieslodzījuma. Viņi četri dzīvo vienā istabā, otrā – meitenes mamma, kurai ir 50 gadu un kura bija devusies peļņā uz Īriju, neveiksmīgi saslimusi, atgriezusies, meita pieņēmusi pie sevis. Mammai ir arī mazs puika, mācās 3.klasē.

Ko kliente gribēja no sociālās darbinieces? “Pasakiet manam vīram, ka viņš nevar katru dienu iet pie sava brāļa un nodzert visu naudu, ko saņēmis kā vecāku pabalstu!” Vecāku pabalsts tiek maksāts vīram, jo viņam lielāka alga. Bet viņš iedodot naudu tikai pamperiem, maksā dzīvokļa īri un komunālos maksājumus. Turklāt kļūst vardarbīgs, dzen ārā no dzīvokļa jaunās sievietes māti.

Vīrietis, par kuru bija runa, gan iegāja virtuvē, kur sociālā darbiniece runāja ar viņa sievu, bet, nepateicis pat labdien, aizgāja – sociālā darbiniece viņu neinteresēja, viņš nevēlējās par savām problēmām pat runāt. Bet arī pati 24 gadus vecajai mammai šķita: atnāks sociālais darbinieks un visu nokārtos. Pa Ziemassvētkiem viņu vīrs jau bija smagi piekāvis, bet tik un tā viņa palika pie sava vīra un bērniem, policijai iesniegumu nerakstīja.

Vecāmamma ar savu bērnu ir ievietota patversmē. Viņa sākusi strādāt Nīcas zivju cehā un, kad saņems algu, meklēs īres dzīvokli. Arī omai pašai nav sociālās prasmes, kā izdzīvot. Viņai ir arī divi pilngadīgi dēli, kas viņu nav pieņēmuši. Turklāt bijuši vardarbīgi – aiznesuši uz lombardu mātes televizoru un ledusskapi. Pati saka, ka nopelnīšot jaunus, lai neuztraucoties par viņu.

Bet to, kā palīdzēt 24 gadus vecajai māmiņai, sociālās darbinieces nezina. Viņa pat neraksta iesniegumu, lai viņai piešķirtu vismaz bērnu kopšanas pabalstu, par ko bērnu paēdināt. Bet jaunais vīrs nekaunīgi staigā aiz logiem un skūpstās ar citu meiteni. Sievietei jau bijušas trīs attiecības ar vīriešiem, un visi pret viņu ir bijuši vardarbīgi. Strādāsim ar viņu vēl un vēl, bet vai spēsim pārliecināt un palīdzēt, sociālās darbinieces pagaidām vēl šaubās.

Klientu dienas – jaunrades darbnīcas

Tās ir dienas, kad uzskaitē esošie bērni tiek aicināti uz Sociālo dienestu. Tur notiek nodarbības, bērni darbojas, rotaļājas kopā ar vecākiem. Diana novērojusi, ka vienai otrai mammai tā ir pirmā reize, kad tā kopā ar bērnu apsēžas pie galda un sāk kaut ko veidot no plastilīna vai papīra. Tā vairs nav tikai saruna ar pamācību, kā veidojamas attiecības ar bērnu, tā ir iespēja vērot patiesumu bērnu un vecāku starpā. Viena māte bērnam mīļi palīdz, klusiņām aizrāda, ka viņš dara nepareizi, cita – ātrās dusmās uzšauj pa ausi.

Darbodamies kopā, darinot kādu lietu, cilvēki aizmirstas, un uzvedas tāpat kā katru dienu. Interesanti vērot, kā ašā mamma it kā saraujas, pieklust, redzot, ka citas sievietes pret saviem bērniem izturas citādāk. Arī tā ir audzināšana. Un varbūt kaut kas no tās tiks aiznests arī uz mājām. Citāds attieksmes modelis. Prieks. Diana vēl tagad priecājas par puisīti, kurš kopā ar citiem darinājis Ziemassvētku apsveikumus mammām. “Redzi, cik skaists Adventes vainags būs mammai, un par velti,” puisītis, kas līdz tam visu bija tikai plēsis, gavilējis.

Ielu sociālie darbinieki – vēl sapnis

Jā, tādi būtu vajadzīgi arī Liepājā, atzīst sociālās darbinieces. Bet vēl nav. Tie varētu strādāt ar bērniem, kas ubago ielās, zog lielveikalos. Veidot viņiem kādu klubiņu, kur viņi varētu pulcēties, iedzert tēju. Patlaban līdzīgu funkciju, kāda būtu jāveic ielu sociālajiem darbiniekiem, īsteno biedrība “Pēcskola”. Dina saka, ka tā vēl ir brīva joma, ko varētu aizpildīt nevalsts organizācijas. Ka ar vienu “Pēcskolu” Liepājai ir par maz. 

Līvija Leine,
“Kurzemes Vārds”

Diana Bikova un Iveta Gintaute atkal kādas ģimenes problēmas priekšā.