Par “izņemtajiem” bērniem

Pavisam nesen Liepāju satrauca ziņa, ka māte uz vairākām dienām pametusi sešus mazus bērnus. Jaunākajam bija tikai divi gadiņi. Pēc šī notikuma Bāriņtiesa mātei atņēma aprūpes tiesības. Turklāt izrādījās, ka tas nav noticis pirmo reizi. Tikai dažas nedēļas pirms tam šai mātei bija atdotas pirms gada atņemtās aprūpes tiesības.

Tā reizēm notiek, atzīst Liepājas Bāriņtiesas priekšsēdētāja Taiga Ziemele. Viņa uzsver, ka likums nosaka – gads ir tas termiņš, kad vecāki sadarbībā ar sociālo darbinieku likvidē šķēršļus, kas bija par pamatu aprūpes tiesību atņemšanai. Lai varētu atjaunot šo ģimeni un tajā atgrieztos bērni. Šajā gadījumā viss rādījis, ka māte gatava uzņemties atbildību: sākusi mācīties bezdarbnieku kursos, sociālie darbinieki, kas ar viņu strādājuši, uzskatījuši, ka viņa savu kļūdu ir sapratusi un bērnus vēlas audzināt pati. Diemžēl…

Tagad Bāriņtiesai šī situācija jāpārskata vēlreiz. Ja rezultātu nebūs, tās ir pienākums vērsties tiesā ar prasību par aizgādības tiesību atņemšanu vecākiem. Šādi lēmumi pagājušā gadā ir pieņemti par 60 personām. Diemžēl Liepājas pieredze rāda, ka liela daļa no vecākiem, kuriem atņemtas aprūpes tiesības, nevis sāk vairāk rūpēties par saviem bērniem, bet dzīvo tā, ka bērnus viņiem nācies atņemt. Tikai viena iemesla dēļ – lai bērniem šajā ģimenē nenodarītu pāri.

Kur paliek izņemtie bērni? 

Liepājā pērn aizbildņu ģimenēs ievietoti 25 bērni, aprūpes iestādēs – 39 un audžuģimenēs – 15. Tā kā Liepājā ir tikai divas audžuģimenes, vairums Liepājas bērnu ievietoti audžuģimenēs citās pašvaldībās – Vaiņodē, Kuldīgas, Tukuma, Jelgavas, Bauskas rajonā.

“Tas ir slikti tajās situācijās,” vērtē Taiga Ziemele, “ja bērniem ir ciešs kontakts ar izcelsmes jeb bioloģiskajiem vecākiem, jo tad grūtāk bērniem un vecākiem satikties. Izvēloties aprūpes veidu, vienmēr izvērtējam, kāda ir bērna saikne ar bioloģiskajiem vecākiem. Ņemam vērā arī sociālo darbinieku ieteikumus. Tas, cik tālu bērnus atdodam, ir atkarīgs arī no tā, kāda varētu būt ģimenes nākotne, cik ļoti tā ieinteresēta atgūt savu bērnu aprūpes tiesības. Bērnu no audžuģimenes nedrīkst ievietot sliktākos apstākļos, nekā ir šajā ģimenē. Vislabāk ir tad, ja bērns var atgriezties savā ģimenē. Tas notiek, ja īstā ģimene ir sadarbojusies ar sociālo dienestu, arī ar audžuvecākiem, un nav pārtraukusi kontaktus ar bērnu. Bērns, kas audžuģimenē redzējis citas attiecības starp cilvēkiem, ir laimīgs, ja mamma atrisinājusi savas problēmas un mēģina tādas veidot ar viņu. Otrs ceļš – adopcija. Trešais – aizbildnība. Ja tas nav iespējams, bērns paliek audžuģimenē līdz kādam risinājumam. Bet dažkārt, ja bērns tajā jūtas labi, ir aprūpēts, viņš tur paliek līdz pilngadībai, lai arī tā skaitās īslaicīgās aprūpes forma. Protams, audžuģimenes vēlas lielākoties mazus bērnus, līdz skolas vecumam, kam nav uzvedības vai veselības problēmu. Grūtāk tās ir atrast pusaudžiem. Arī paši pusaudži labāk vēlas iet dzīvot bērnu namā nekā audžuģimenē.”

Atgriezties mājās – katra bērna sapnis

No audžuģimenēm pērn savu vecāku ģimenē diemžēl atgriezies tikai viens bērns. Arī no aizbildnības bērni atgriežas ģimenē. Ir bijuši gadījumi, kad bērni ģimenē atgriežas pat pēc vairākiem gadiem, ko pavadījuši aizbildnībā. “Ir ļoti svarīgi,” uzskata Taiga Ziemele, “ka audžuģimenes vai aizbildņi palīdz noturēt saikni, palīdz veidot pozitīvās attiecības starp bērniem un viņu bioloģiskajiem vecākiem, lai bērni varētu atgriezties īstajās mājās. Taču nereti gadās situācijas, kad aizbildņi to nevēlas darīt. Viņi vairāk domā nevis par to, kā bērnam būtu labāk, bet par sevi. Jo pie bērna aizbildnis gribi negribi pierod, viņš tīri emocionāli aizbildnim kļūst vajadzīgs, un viņš nevar tikt tam pāri. Bet bērnam vajadzīga gan mamma, gan tētis.”

Nereti bērni nevar atgriezties savās ģimenēs tikai tāpēc, ka vecāki aizbildnības laikā nav centušies savu dzīvi sakārtot tā, lai tā būtu labvēlīga bērnam. Tie lielākoties ir gadījumi, kad ģimene atrodas alkohola atkarībā. Bērni ar vecākiem tad tiekas tikai brīžos, kad vecāki nav iereibuši, kad spēj būt arī cilvēciski.

Reti, bet tomēr ir gadījumi, kad bērni negrib atpakaļ pie saviem vecākiem. “Tie ir bērni,” skaidro Taiga Ziemele, “kuri zina, kas viņus sagaida, kad atgriezīsies mājās. Ir bijušas ģimenes, kurās bērni atgriezušies, bet vecāku aprūpes tiesības nācies atkal atņemt. Mēs esam šiem vecākiem noticējuši. Arī paši bērni noticējuši, ka viņi ir gaidīti mājās, ka mamma un tētis par viņiem rūpēsies. Un, kad otrreiz viņiem no ģimenes jāaiziet, tad bērnu uzticība jau ir zudusi. Arī tad, ja vecāki paši darījuši visu, lai bērnu atgūtu: ārstējušies no alkohola atkarības, izgājuši Minesotas programmas, strādājuši ar sociālajiem darbiniekiem, psihologiem, bērni tomēr, gadās, pasaka: “Nē!” Lielākoties tas ir tajās situācijās, kad vecākos nav bijušas patiesas vēlēšanās savu dzīvi mainīt. Ir mātes un tēvi, kuri Minesotas programmu izgājuši pat vairākkārt, bet viņu dzīvē tas neko nav mainījis.”

Kāpēc liepājnieki neveido audžuģimenes 

Liepāja ir viena no retajām pilsētām, kur viskūtrāk veido audžuģimenes. Taiga Ziemele uzskata, ka uzņemties audžuģimenes pienākumus bieži vien vieglāk ir cilvēkiem, kuri dzīvo laukos. Pilsētnieki, kas interesējas par šo aprūpes veidu, nav turīgākie iedzīvotāji, bet tie, kam ir tikai tik, lai viņi varētu sevi nodrošināt. Dzīvoklis šiem cilvēkiem parasti nav liels. Un atrast tajā vietu vēl vienam vai diviem bērniem nav viegli. Laukos par audžu ģimenēm kļūst tās, kam ir savas mājas. Bet arī laukos tie cilvēki, kas izvēlas pieņemt audžubērnu uz laiku, nav tie turīgākie.

Tiesa, pašvaldība audžuģimenēm sniedz atbalstu. “Es šaubos,” apgalvo Taiga Ziemele, ” vai audžuvecāki var iedzīvoties no tās naudas, ko pašvaldība maksā par bērnu. Valsts ir noteikusi, ka minimālais pabalsts par bērna uzturēšanu, ir 27 lati mēnesī. Un joprojām Latvijā ir pašvaldības, kuras vairāk arī nemaksā. No valsts ģimene saņem 80 latu neatkarīgi no ģimenē ievietoto bērnu skaita. Tiesa, katra pašvaldība var lemt par summas lielumu, kādu tā maksā par saviem bērniem. Man ir prieks, ka Liepājas pašvaldība šogad pabalstu bērna uzturēšanai noteikusi minimālās algas apmērā. Šogad tie ir 160 latu. Bērns, kas ienāk audžuģimenē, nedrīkst tai būt kā papildu slogs, kā apgrūtinājums.”

Taču lielākoties cilvēki baidās uzņemties audžuģimenes pienākumus, jo par tām trūkst izpratnes. “Esam gatavi paši iet pie cilvēkiem un stāstīt,” uzsver Taiga Ziemele. “Iesim uz skolām, runāsim ar bērnu vecākiem, varbūt kādu sirdi arī uzrunāsim. Iespējams, Liepājā ir cilvēki, kuru dvēsele tik dāsna, ka gatava uzņemties rūpes par grūtībās nonākušu bērnu, taču viņam ir grūti pašam spert pirmo soli, nākt uz Bāriņtiesu un teikt, lai dod viņam tādu iespēju. Par mūsu iestādi joprojām nez kāpēc ir iespaids, ka tā ir tikai represīva: atņem bērnus un atdod ne tur, kur vajag. Pirms četriem gadiem gājām runāt ar mūsu kristīgo draudžu cilvēkiem. Atsaucību, kādu gaidījām, tā arī nesaņēmām. Domāju, ka mēģināsim vēlreiz. Toreiz audžuģimeņu kustība tikko sākās. Tagad ir uzkrāta pieredze, ir reālas ģimenes, ir cilvēki, kas var dalīties savā pieredzē. Jo cilvēks, kas jau ir kļuvis par audžuvecāku, var pastāstīt gan par pozitīvo, gan grūtībām. Varbūt tas kādu ietekmēs vairāk, un būs vairāk to, kuri vēlēsies bērniem palīdzēt izaugt, mācīt viņiem, ka iespējama arī citāda dzīve nekā viņu līdzšinējās mājās.”

Būt audžuģimenei – goda pienākums?

Taiga Ziemele nesen atgriezusies no semināra “Audžuģimenes vakar, šodien, rīt”, kurā par savu pieredzi audžuģimeņu veidošanā stāstījuši Itālijas, konkrēti Pjemontas reģiona sociālie darbinieki un psihologi. Tur audžuģimenes pastāv jau trīsdesmit gadu. Pieredze liela. Un Itālijā būt audžuģimenei ir goda lieta. Šādas nostādnes pamatā ir šās tautas attieksme pret bērniem kopumā. Itālijā bērns ir svētums pats par sevi, un no bērniem itāliešu pašu ģimenes nekad neatsakās. Audžuģimenēs lielākoties tiek ievietoti imigrantu bērni – rumāņu, afrikāņu, turku un citi. Pie mums bez vecāku aprūpes paliek mūsu pašu – gan latviešu, gan citu te jau ilgi dzīvojošo tautību bērni.

Itālijā bērnu uzreiz pēc izņemšanas no ģimenes neievieto audžuģimenē. Vispirms ar viņu krīžu centrā strādā psihologs un sociālais darbinieks. Bērns tiek sociāli rehabilitēts. Pēc tam tiek sagatavots ieiešanai audžuģimenē. Arī potenciālie audžuvecāki tiek sagatavoti, ka viņiem būs jāaudzina tieši šis konkrētais bērns. Tas notiek pakāpeniski. Vispirms viņi iepazīstas ar bērnu, sāk veidot kontaktu ar viņu, pēc tam viņš ieiet šajā ģimenē. Kad aiziet prom, tad atkal audžuģimenei tiek sniegts atbalsts, lai tā būtu funkcionēt spējīga un vēlāk atkal pieņemt jaunu bērniņu.

Un audžuģimenēs tur dara visu, lai viņus izaudzinātu par sabiedrībai derīgiem cilvēkiem. Itāliešu izpratnē audžuģimenes vecāks ir persona, kas šo pienākumu veic, neprasot neko pretī, kas spēj emocionāli uzturēt bērnu, spēj mīlēt un nevis tikai būt mīlētam, kas spēj pasmaidīt un nedramatizēt, spēj uzklausīt bērnus un ar viņiem runāt, kas spēj pacietīgi izturēt bērna uzvedības regresu, kad viņš kļūst nepaklausīgs, kad no viņa laužas ārā iepriekšējo pāridarījumu radītais ļaunums. Itāliešu audžuģimenēm atbalstu sniedz sociālais darbinieks, tās regulāri saņem psihologu konsultācijas. Tur par ļoti svarīgām uzskata audžuģimeņu atbalsta grupas, kurās tās var gan dalīties pieredzē, gan mācīties cita no citas.

Vai savā sabiedrībā to arī kādreiz varēsim panākt? Iespējams, ar laiku varēsim. Taiga Ziemele uzskata, ka vairāk jāuzsver labās lietas, kas notiek ģimenēs, nevis tikai negatīvais. Jo negatīvās situācijas, protams, izskan ļoti skaļi. Un cilvēki nereti pārspīlē to, kas noticis vienā vai otrā aizbildņa ģimenē. Nereti pret cilvēkiem, kas pieņem aizbildnībā vai audžuģimenē, izturas ar aizdomām. Saka, ka bērnus pieņem, lai būtu kas strādā, bērnus paņem, lai saņemtu naudu, ko par viņiem maksā. Kāda anonīma persona “Kurzemes Vārdam” pat vēstīja, ka kāda meitene audžuģimenē esot pieņemta tāpēc, lai būtu kas kopj pašu vecāku slimo bērnu.

“Ir skumji, ka šāda ir mūsu sabiedrības izpratne,” saka Taiga Ziemele. “Bet mēs nekad neesam nevienu bērnu ievietojuši kādā ģimenē ar šādu mērķi.”

Izvērtēšana ir rūpīga

Protams, neviens cilvēks jau arī neteiks: “Gribu kļūt par aizbildni vai audžuvecāku tāpēc, ka man vajag, kas mājās strādā.” Taiga Ziemele apgalvo, ka katrs cilvēks, kas piesakās šim darbam, tiek rūpīgi izvērtēts. Jo dienas, jo stingrāk. Kādreiz pieticis ar iesniegumu, ka ģimenei ir kur dzīvot. Tagad par šo cilvēku tiek vākta ļoti plaša informācija – no soda reģistra, no citām institūcijām. Ja ģimenē jau ir bērni, tad jānoskaidro, kā ģimenē tiek risinātas problēmas, konflikti, kā tā spēj audzināt savus bērnus.

Daudzus audžuģimeņu kandidātus atbaida tas, ka viņiem būs jāmācās. Viņi saka: “Savus bērnus esmu uzaudzinājuši, mācēsim arī šos. Taču paša bērns cilvēku pieņem tādu, kāds viņš ir, bet pieņemtajam bērnam sava mamma ir kaut kur citur, un ir  jāzina, kā ar viņu strādāt. Nepietiek ar to, ka pieņem viņu kā savējo,” uzsver Taiga Ziemele. “Bet ir daļa cilvēku, kas iespēju mācīties uzskata par jauku un labu iespēju apgūt bērnu psiholoģiju, uzzināt ko vairāk par konfliktu risināšanas iespējām, iedziļināties juridiskajos jautājumos, kas regulē bērnu un audžuģimeņu tiesības un pienākumus, kā veidot attiecības ar bērnu izcelsmes ģimeni.”

Pagaidām lielāko daļu krievu valodā runājošo bērnu ievieto latviešu ģimenēs. Tikai viena iemesla dēļ – maz ir audžuģimeņu un aizbildņu pretendentu, kuru pamatvaloda ir krievu valoda. Ja būtu vairāk krieviski runājošo cilvēku, kuri būtu ar mieru audzināt bērnus, arī šiem bērniem būtu vieglāk – tie nokļūtu vidē, kas atbilst viņu ierastajai mentalitātei, nebūtu valodas barjeras bērnu un pagaidu vecāku vai aizbildņu starpā, kas vismaz sākotnēji traucē veidot labas attiecības. Taiga Ziemele apliecina, ka gadījumā, ja  pieteiktos vairāk krievu valodā runājošu cilvēku, kas vēlētos šos pienākumus uzņemties, nebūtu problēma viņiem mācības sarīkot arī krievu valodā.

Lai konflikts nepārvērstos nelaimē

“Audžuģimenei nav ar pilnīgi visu jātiek galā pašai,” stāsta Taiga Ziemele. “Ir svarīgi, lai cilvēki saprot, ka tajā var būt krīzes situācijas, var būt nepieciešams atbalsts. Un šis atbalsts jāprasa, jāuztic sava sāpe speciālistiem.”

Reizēm gadās, ka aizbildņiem samilzt konflikts ar bērnu. Tad nereti cilvēki mēģina problēmas risināt pēc savas saprašanas, bet, kad situācija ir tik tālu, kad pats ir iedzīts strupceļā, kad vairs risinājuma neredz, tad izdomā, ka pieņemtajam bērnam būtu labāk bērnu namā. Gadās pat ar draudu – “Atdošu tevi bērnunamā” – tiek mēģināts konfliktu risināt. Reizēm gadās, ka bērnam bioloģiski svešā aizbildņa ģimenē notikusi pat vardarbība, bērns iepērts. Taiga Ziemele atzīst, ka tādā gadījumā aizbildnība tiek atcelta. Tas radījis arī domu, ka turpmāk bērnus aizbildnībā varēs ņemt tikai un vienīgi radinieki. Līdzšinējā pieredze rāda, ka lielākoties tie ir vecvecāki.

Ieiet ģimenē pavisam

Bet ir arī pozitīvi piemēri: pilnīgi sveša ģimene pieņem aizbildnībā bērnu un pēc gada nāk ar lūgumu ļaut viņu adoptēt, lai arī ģimenē ir jau pašu bērns. Viņš ir ieaudzis šajā ģimenē tiktāl, ka aizbildņiem vairs nav svarīgs finansiālais atbalsts no valsts vai pašvaldības, ka turpmāk par šo bērnu saņems tikai valsts noteikto ģimenes pabalstu, kas pašlaik ir no 8 līdz 12 latiem mēnesī. Viņiem galvenais – būt kopā ar šo bērnu. Pagājušajā gadā Liepājas Bāriņtiesa pieņēmusi lēmumu par 14 bērnu adopciju. Trīs no tiem dzīvoja aizbildņu ģimenēs. Turklāt šie cilvēki pirms aizbildnības bērniem bijuši pavisam sveši. “Bērnam, protams, labāk,” saka Taiga Ziemele, “ja viņš ir adoptēts. No aizbildnības var atteikties, no adopcijas nevar.” Paša bērna piekrišanu adopcijai likums pieprasa no 12 gadu vecuma.

Izņemamo bērnu skaits ir stacionārs…

Ja pavērtē Bāriņtiesas lēmumus par bērnu izņemšanu no ģimenēm gadu gaitā, nākas konstatēt, ka šis skaitlis ir gandrīz nemainīgs – ap 50–60 bērnu ik gadu. Ko tas nozīmē? Kāds iemesls?

Taiga Ziemele uzskata, ka galvenais iemesls, kāpēc bērni jāizņem no ģimenēm, ir alkohola lietošana šajās ģimenēs. Alkohola dēļ vecāki bērnus atstāj novārtā, viņi netiek ne paēdināti, ne apkopti, ne audzināti. Lielākajā daļā šo ģimeņu ir maz iztikas līdzekļu. Vecāki arī necenšas meklēt darbu un strādāt. Joprojām aprūpes iestādē atrodas bērniņš, kuru atrada nosalušu bērnu ratiņos Ganību un Priekules ielas stūrī un kura mamma bija stiprā alkohola reibumā. Šo lietu drīz skatīs Bāriņtiesas sēdē, jo mamma par bērnu tomēr interesējas, grib to atgūt, jau deklarējusi dzīvesvietu Liepājā, agrāk skaitījās rajona iedzīvotāja.

Šogad vienā audžuģimenē jau ievietoti trīs brālīši. Vēl viena meitenīte gaida vietu audžuģimenē. Diemžēl daļa to vecāku, kuriem atņemtas vecāku tiesības, paši auguši līdzīgās ģimenēs.

Uzziņai
2007.gads
– Bērnu aprūpes tiesības atņemtas 57 personām, tajā skaitā 35 mātēm un 22 tēviem jeb 66 bērni palikuši bez vecāku aprūpes.
– Bērnu aprūpes tiesības atjaunotas 17 personām: 12 mātēm un 5 tēviem jeb pie vecākiem atgriezušies 25 bērni.
– Aizgādības tiesības atņemtas 60 personām.
– Aizbildņu ģimenēs, bērnu aprūpes iestādēs un audžuģimenēs ievietoti 70 bērnu.
– Pavisam aizbildņu ģimenēs aug 270 bērnu, audžu ģimenēs – 15 bērnu.
– Liepājā ir divas audžuģimenes.

Līvija Leine,
“Kurzemes Vārds”

Taiga Ziemele: “Paša bērns cilvēku pieņem tādu, kāds viņš ir, bet tam pieņemtajam bērnam sava mamma ir kaut kur citur.”