Ar bakalaura grādu politiskajās zinātnēs un četru gadu pieredzi koledžu basketbolā dzimtajā pusē atgriezies viens no Liepājas labākajiem basketbolistiem Artūrs Štālbergs, kurš pēc Evansvilas universitātes absolvēšanas savus tālākos plānus sportista karjerā saista ar Eiropu. Uzreiz pēc Štālberga ierašanās mūsu pilsētā aicinājām viņu uz sarunu.

– Iepriekšējo reizi ar tevi sazinājāmies sezonas vidū, toreiz, kā teici, komanda bija tādā kā bedrē. Vai sezonu tomēr izdevās pabeigt uz pozitīvas nots?
– Līdz sezonas beigām tā arī nespējām no bedres izkļūt. Bija vairākas labas spēles, kurās uzvarējām, tomēr piedzīvojām arī sāpīgus zaudējums. Tā kā Misūri Valī konference bija viena no spēcīgākajām un marta trakumā no tās parasti iekļuva trīs komandas dažkārt pat četras, arī sezonas vidū, kad turnīra tabulā atradāmies septītajā pozīcijā vēl bija iespējas aizķerties. Tiesa, nepratām iespējas izmantot un arī konferences play-off cīņās, kas uzvaras gadījumā deva pēdējo ceļazīmi uz marta trakumu, nespējām pārvarēt pirmo kārtu, pagarinājumā piekāpjoties Dreikas universitātei.

– Tad koledžu basketbola lielāko notikumu – marta trakumu, kur sacenšas NCAA labākās komandas, tā arī neizdevās izbaudīt. Cik tas tev bija svarīgi?
– Salīdzinot ar 2005./2006.gada sezonu, kad spējām aizkļūt līdz pusfinālam, šogad izredzes bija lielākas, tādēļ arī mūsu komandas trenerim Stīvam Mērfeldam bija izvirzīts konkrēts mērķis – iekļūt marta trakumā, pretējā gadījumā viņa līgums tiek lauzts. Tā arī notika – treneris pēc šīs sezonas tika atlaists. Man kā studentam, kas koledžu basketbolā pavadīja pēdējo gadu, bija ļoti svarīgi, lai sezona mums turpinātos arī martā, jo tieši šajās spēlēs tu vari sevi pierādīt un nonākt skautu redzeslokā. Protams, augstāko virsotni basketbolā – NBA sasniedz tikai neliela daļa no visiem basketbolistiem, taču Eiropas vadošie klubi bieži vien šeit meklē sastāva papildinājumus.

– Katra basketbolista lielākais sapnis ir spēlēt NBA, vai arī tu šo četru gadu laikā klusībā cerēji, ka kādreiz varētu uzspēlēt visaugstākajā līmenī?
– Domāju, ka esmu labs Eiropas līmeņa basketbolists, bet pagaidām NBA man nav ko darīt. Piemēram, kad Andris Biedriņš tika draftēts NBA, manuprāt, tas bija tikai laika jautājums, cik ātri viņš ar tādiem fiziskiem dotumiem nostiprināsies komandas sastāvā. Mūsu vienībā arī bija viens spēlētājs – Mets Vebsters, kurš jau ir panācis vienošanos ar NBA klubiem, un vasarā tiem ir ieplānojis atrādīties. Tomēr man šķiet, ka šogad neviens no Evansvilas universitātes basketbolistiem netiks draftēts.

– Cik veiksmīga tev izvērtās atvadu sezona?
– Sava loma komandā man bija, starta piecnieka spēlētājs gan nebiju, taču laukumā pavadīju vidēji divdesmit minūtes. Ar savu sniegumu varu būt apmierināts, jo treneris man uzticējās, galvenokārt dodot uzdevumu segt pretinieku līderus. Šosezon parādīju labu spēli arī uzbrukumā, ar augstu procentu metot no tālās distances. Spilgtāko maču laikam aizvadīju sezonas sākumā, kad sacentāmies ar Dienvidu Misūri universitāti. Toreiz 15 minūšu laikā pamanījos gūt 16 punktus un izcīnīt astoņas atlēkušās bumbas. Šie precīzie metieni bija ļoti svarīgi, jo, kad uznācu laukumā, tad atradāmies iedzinēju lomā ar desmit punktiem, taču beigās uzvarējām vairāk nekā pārliecinoši.

– Zinot saspringto spēļu kalendāru, var secināt, ka bakalaura grāds noteikti nenāca viegli?
– Pirmos divus gadus bija grūtāk, taču vēlāk iekļāvos ikdienas ritmā un visai veiksmīgi spēju apvienot sportu ar mācībām. Ja to nespētu, tad nevarētu spēlēt koledžu līgā, jo tur basketbols ar izglītību bija cieši sasaistīts – pasniedzēji regulāri kontaktējās ar treneriem un, ja kādam no spēlētājiem radās problēmas mācībās vai viņš vienkārši bija paslinkojis, tad treneris nekavējoties par to tika informēts un basketbolistam tika piemērotas soda sankcijas, kas izpaudās treniņu slodzē.

– Vai pēc koledžas beigšanas biji izlēmis arī tālāko dzīvi saistīt ar basketbolu?
– Biju pārliecināts, ka vēl pāris gadu noteikti uzspēlēšu, taču man ir svarīgi, lai es iegūto bakalaura grādu politiskajās zinātnēs spētu arī izmantot savas karjeras veidošanā. Uzreiz pēc atgriešanās Latvijā biju uz darba interviju Latvijas Ārlietu ministrijā, tomēr pagaidām par neko konkrētu nevienojāmies, jo, kā jau teicu, vēl labprāt uzspēlētu.

– Vai tev pašlaik ir kāda skaidrība par nākotni?
– Pašlaik mans aģents Bobs Stenlijs (viņš ir arī Jāņa Porziņģa aģents) izskata dažādus variantus – ir piedāvājumi no Latvijas klubiem un arī citām Eiropas valstu komandām, tomēr pagaidām vēl man aģents neko konkrētu nav piedāvājis. Lielāka skaidrība varētu būt jūlija sākumā, kad plānoju doties uz Itāliju, kur notiks tradicionālā Trevīzo “Benetton” vasaras treniņnometne. Tur sabrauks ne tikai augstas klases basketbolisti, bet arī treneri. Centīšos parādīt sevi no labākās puses, tādēļ jau tagad sākšu individuālus treniņus, lai Itālijā būtu labā sportiskā formā. Man būtiskākais, parakstot līgumu, būs spēlēs laiks un trenera attieksme pret mani kā spēlētāju.

– Drīz Rīgā uz pirmo treniņnometni tiks sapulcināti arī Latvijas izlases kandidāti dalībai Eiropas čempionātā. Vai arī par tevi ir interesējušies?
– Pagaidām neviens no izlases pārstāvjiem ar mani nav sazinājies, tādēļ grūti spriest, kādas ir manas izredzes, taču, ja būs tāda iespēja, tad noteikti neatteikšu. Situāciju sarežģī tas, ka izlases pārstāvji mani nav redzējuši laukumā. 

Miks Kuncītis,
“Kurzemes Vārds”

Iespējams, ka nākamajā sezonā mēs Artūru Štālbergu varētu redzēt kādā no Latvijas klubiem.