Mūsu pilsētā strauji samazinās ārstu skaits.

Kristīne Pastore

Aptuveni pirms gada iztirzājām problēmu, ka mūsu pilsētā strauji samazinās ārstu skaits. Tolaik to aktualizēja vairāku mūsu pilsētas mediķu došanās darba meklējumos uz ārzemēm. Gada laikā situācija nav uzlabojusies, tā kļuvusi pat dramatiskāka: lai pieteiktos pie slimokases apmaksāta acu ārsta, rindā jāstāv jau no pulksten sešiem, un arī tad nav garantijas, ka numuriņu saņems. Pilsētā ir tikai viens ausu, kakla un deguna ārsts, kuram ir līgums ar slimokasi, pārējie praktizē privāti, ir tikai viens kardiologs, kurš arī tuvākajā laikā būs pieejams vairs tikai privātpraksē, un tā tālāk. Turklāt arī pie privāti praktizējošiem ārstiem nebūt nav tik viegli nokļūt – arī tur rindas ir garu garās. Ārstu, īpaši speciālistu, katastrofāli trūkst.
Tāpēc uz diskusiju par šo problēmu aicinājām Liepājas veselības aprūpes iestāžu vadītājus. Šim aicinājumam atsaucās Tuberkulozes slimnīcas galvenais ārsts ANDRIS KRISTONS, “Piejūras slimnīcas” Onkoloģijas klīnikas vadītāja ANNA KRILOVA un Vecliepājas Primārās veselības aprūpes centra vadītāja VIOLETA CELMA. Sarunā piedalījās arī Liepājas domes Sabiedrības veselības daļas vadītāja ANDA BERGMANE un Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras speciāliste MARINA ČERŅAKOVA.

– Es zinu, ka jūs teiksit: ārstu trūkums ir visas Latvijas, nevis tikai Liepājas problēma. Tomēr mums ir jādomā, kā šo problēmu risināt, jo ārstu trūkst ne tikai manis nosauktajās specialitātēs, bet praktiski visās mūsu pilsētas ārstniecības iestādēs.
Anna Krilova: – Mēs onkoloģijā tūlīt varētu nodrošināt darbu pieciem ārstiem. Un es zinu, ka vismaz tikpat būtu vajadzīgi arī Psihiatrijas klīnikā, neskaitot psihologus.
Anda Bergmane: – Centrālajā slimnīcā vajag vairāk nekā 20 ārstu.
Andris Kristons: – Arī mums ir vajadzīgi ārsti, jo mēs visi lielākā daļa jau esam pa pusei pensionāri, turklāt arī ārsti slimo, tāpēc situācija ir kritiska.
A.Krilova – Es tūlīt gribu akcentēt tādu problēmu: lielās un bagātās valstīs privātpraksēs strādā ne vairāk kā 5 procenti ārstu. Ja šis procentu daudzums ir pārsniegts, tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā ar valsts politiku.

– Cik procentuāli Latvijā ir šo privāti praktizējošo ārstu?

A.Bergmane: – Vismaz piecdesmit. Bet vispopulārākais ir variants, kurā ārsts nostrādā slodzi savā darbavietā un pēc tam dodas vēl uz privātpraksi. Līdz ar to viņš ir pārstrādājies. Ar visām no tā izrietošajām problēmām. Bet, lai kaut mazlietiņ iepriecinātu, es varu pateikt, ka šobrīd mācās viena speciāliste, kas būs kardioloģe. Tātad vismaz viens slimokases līgumārsts šajā specialitātē būs. Protams, ir par maz, bet tas tomēr ir vairāk nekā nekas. Un mums jau noslēgts līgums, ka pēc pusotra gada mums būs jauns plaušu slimību speciālists – šobrīd viņš mācās rezidentūrā.

– Kā jums šķiet, kāpēc situācija ir tik tālu nonākusi, ka ārsti kļuvuši par deficītu?

A.Kristons: – Man šķiet, ka tur nekas jauns nav jāizdomā, viss jau tāpat ir skaidrs – to nosaka tikai un vienīgi darba samaksa. Kamēr šī problēma nebūs atrisināta, es domāju, ka nekas nemainīsies.
A.Krilova: – Bet tā ir arī valsts politika – nelaist ārstus ārpus Rīgas. Kaut vai piemērs – mūsu klīnika pieteicās jauno speciālistu apmācībai. Bet vai jūs domājat, ka mēs ieguvām šīs tiesības? Nē! Viņi visi paliks Rīgā. Jā, iespējams, ka teorētisko bāzi viņi tur apgūst labāk, bet es uzskatu, ka pie mums viņi būtu izgājuši tādu praktiskā darba skolu kā nekur citur. Bet, nē! Tas nozīmē, ka nav intereses, lai ārsti dotos uz perifēriju, lai gan mēs varējām piedāvāt pat dzīvokli, kam veikts eiroremonts. Turklāt es uzskatu, ka pieci gadi rezidentūrā ir krietni par ilgu. Galu galā viņi šajos gados vēlreiz atkārto visu to pašu, ko jau mācījušies iepriekšējos sešus gadus. Tas nekur neder!
Violeta Celma: – Es arī uzskatu, ka pieci gadi ir par daudz. Mēs specializējāmies gadu, jo galu galā ārsts mācās visu mūžu dažādos kursos.
A.Krilova: – Manuprāt, nevienam nav noslēpums, kādēļ pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tik krasi samazinājās ārstu skaits. Ienāca lielās farmācijas kompānijas, piedāvāja algu sešus, septiņus simtus latu mēnesī un vēl automašīnu lietošanā, veda reizi gadā visu ģimeni uz siltajām zemēm – daudzi aizgāja firmās. Turklāt firmās izteica prasības, ka ārsts nedrīkst savā specialitātē praktizēt. Daži gan centās mānīties. Bet viņi medicīnai bija zuduši. Atbrauc pie manis viens tāds ārsts un stāsta, ka firmā taisījis karjeru. Kādu karjeru? Es atkal piesaukšu ārzemes. Tur farmaceitisko firmu pārstāvjus uzskata par tirgoņiem, un neviens ar viņiem negrib runāt, bet te viņi jūtas tik svarīgi! Veselības ministrijas valsts sekretārs Uldis Līkops mums optimistiski apgalvo, ka tie, kas strādā firmās, ar laiku atgriezīsies medicīnā. Kā viņi atgriezīsies, ja viņiem nav specialitātes, bet tikai pabeigta augstskola? Ja viņi grib strādāt, tas nozīmē, ka jāiziet piecu gadu apmācība rezidentūrā. Un, ja vēlas kļūt par ķirurgu, vēl vismaz pieci gadi ir jāstrādā kāda cita kolēģa uzraudzībā. Parādiet man vienu, kurš to ar šodienas ārstu algām vēlas? Turklāt vēl no tiem, kas ir padzīvojuši ar firmas maksāto naudu? Neviens!
Marina Čerņakova: – Lai arī mēs te vairāk runājam par speciālistiem, es piebildīšu, ka diezgan saspringta situācija ir arī ar ģimenes ārstiem. Četri no pašreiz praktizējošiem ir vecāki par 60 gadiem. Turklāt lielākā daļa ārstu ir vecāki par 40 gadiem, bet jauno vietā nav. Mums pat ir brīvas ģimenes ārstu vietas.

– Droši vien nav vērts skatīties atpakaļ, sevi žēlot un laizīt brūces, bet ir jādomā, kā mēs varētu situāciju labot.

A.Bergmane: – Man atkal ir nedaudz iepriecinošas ziņas. Pavisam nesen pie manis bija kāds jauns pāris. Viens no pāra ir ārsts, kurš mācās un vēlas pēc 2,5 gadiem nākt uz Liepāju. Un nupat man zvanīja arī kāda kolēģe no cita rajona, kas vēlas pārcelties uz Liepāju. Tādēļ es uzskatu, ka ir jāveido kontakti.

– Kad šā gada sākumā Liepājā viesojās veselības ministrs Gundars Bērziņš, viņš nosauca konkrētus skaitļus, kādu materiālo atbalstu valsts sniedz jaunajiem ārstiem. Taču Liepājas jaunie ārsti visi kā viens apgalvo, ka nav par tādu palīdzību ne dzirdējuši, ne arī to saņēmuši. Un vispār viņi ir diezgan skeptiski noskaņoti, ja runā par kaut kādu palīdzību.

A.Bergmane: – Reāli nekādu papildu naudu no valsts jaunie speciālisti patiešām nav saņēmuši.

– Ko tādā gadījumā var darīt pašvaldība, lai ieinteresētu ārstus nākt uz Liepāju? Piemēram, kā zina teikt daktere Krilova, Ventspilī ārstiem maksā 10 tūkstošus latu tā saucamo pārcelšanās naudu un nodrošina ar pašvaldības dzīvokli.

A.Bergmane: – Pārcelšanās naudas gan mums nav, taču ir dažas citas lietas, ko piedāvājam. Pirmkārt, mēs slēdzam līgumu ar rezidentūras studentiem, un viņi katru mēnesi saņem pašvaldības stipendiju. Un, otrkārt, tūlīt pēc ierašanās mēs piedāvājam labiekārtotas kopmītnes. Patiešām labiekārtotas, kur ir bijis eiroremonts. Tādās dzīvo arī Pedagoģijas akadēmijas jaunais rektors. Un laika gaitā viņiem piedāvā pašvaldības valdījumā esošu dzīvokli. Un tas ir ilgtermiņā. Turklāt ir sāktas sarunas ar Uldi Pīlēnu par lētāku māju būvniecību, tajās dzīvotu tieši mediķi.

V.Celma: – Nekādi! Jo mēs nekādus bonusus piedāvāt nevaram. Tāpēc es uzskatu, ka valsts līmenī ir jāsamazina ģimenes ārstu slodze. Tas nav normāli, ka pēc pašreizējiem noteikumiem vienam ģimenes ārstam jāaprūpē 1600–2000 pacientu. To nevar normāli izdarīt.
M.Čerņakova: – Jaunais māsterplāns paredz, ka šo skaitu samazinās līdz 1673 pacientiem.
V.Celma: – Lai kaut nedaudz nāktu pretī saviem pacientiem, mēs slēdzam līgumus ar speciālistiem no dažādām Rīgas iestādēm, un viņi reizi, divas reizes mēnesī brauc uz pieņemšanu. Labi, tas ir par maksu, bet cilvēkiem vismaz nav jābrauc uz Rīgu. Tas ir viss, ko pašreiz var darīt iestādes vadītājs. Turklāt mēs te runājam par ārstiem, bet tikpat traģiski trūkst arī medicīnas māsu.
A.Bergmane: – Bet te nu ir paradokss. Mums Liepājā ir Medicīnas koledža, kuru katru gadu beidz jaunās māsiņas, taču, runājot ar koledžas direktori, uzzināju, ka Liepājā pēc viņām nav pieprasījuma, viņas brauc meklēt darbu uz Rīgu.
V.Celma: – Tas ir tāpēc, ka māsiņas strādā vairākas slodzes, jo, būsim atklāti, no algas, ko pie mums māsiņai maksā par vienu slodzi, izdzīvot nav iespējams.
A.Krilova: – Es domāju, ka vismaz viena pretimnākšana mediķiem varētu būt – tā ir apdrošināšanas polise, kas garantē veselības izmeklējumus.

– Varbūt atrisinājums ir rosināt jauniešus mācīties medicīnu?

A.Krilova: – Mēs, protams, to varam darīt, bet mācību laiks ir pārāk ilgs un alga pārāk maza.
M.Čerņakova: – Mācīties nemaz tik maz jauniešu neaiziet, bet studiju laikā ir liels atbirums.
A.Bergmane: – Man atkal ir secinājums. Veselības nedēļas laikā rīkojām konkursu vidusskolēniem. Pilsētā ir desmit vidusskolu. Kā jūs domājat, vai visas pieteicās? Nē! Toties tie, kas pieteicās, bija patiešām entuziasti, īpaši 2.vidusskolas komanda. Tā jau ir tā rosināšana. Protams, tas nav darbs, ko var paveikt uzreiz, tas notiks pakāpeniski, bet iestrādes mums ir. Tāpat šajā mācību gadā jau divas reizes Rīgā esam tikušies ar medicīnas studentiem un rosinājuši viņus domāt par darba iespējām Liepājā. Tā ka nevar teikt, ka gluži neko nedarām. Sākuši esam un sistemātiski šo darbu turpināsim.

– Ir uzsākta Liepājas veselības aprūpes vietējā māsterplāna izstrāde. Vai tas varētu ieinteresēt ārstus nākt uz Liepāju strādāt?

M.Čerņakova: – Manuprāt, tas varētu būt viens no iemesliem, jo ņemsim vērā, ka cilvēkam ir jājūt drošība un stabilitāte. Nu, nenāks neviens strādāt uz slimnīcu vai kādu citu iestādi, zinot, ka nākotnē to paredzēts likvidēt. Tāpēc svarīgs ir ne tikai pilsētas, bet visas valsts plāns par to, kuras iestādes ir paredzēts attīstīt un kuras nav.

– Vai Liepājā ārstiem ir tā saucamā cunftes izjūta?

A.Kristons: – Tieši to es gribēju teikt, ka nav. Es zinu, ka daudzviet Latvijā ārstiem notiek dažādi kopīgi pasākumi, bet ne Liepājā.
M.Čerņakova: – Kamēr Violeta Celma vāca kopā liepājniekus, bija arī te.
V.Celma: – Situācija ir mainījusies, un mainījušies ir arī cilvēki. Es uzskatu, ka tās kopābūšanas nav tik svarīgas.
A.Kristons: – Vēlāk varbūt ne, bet jaunajiem šie kontakti ir ļoti vajadzīgi.
A.Krilova: – Man patīk, kā Liepājas rajona galvenā ārste Tatjana Ešenvalde kā cāļu māte vāc savējos kopā, viņi dodas izbraukumos un tamlīdzīgi. Pilsētai arī kaut ko tādu vajadzētu.
A.Bergmane: – Bet mēģinājumi kaut ko darīt atduras pret to, ka nav atsaucības.
A.Kristons: – Jā, bet nedrīkst apstāties, vienā reizē nekas nenotiks, tradīcijas ir jāveido, un tas ir nopietns darbs.

– Jūs katrs varat minēt kaut vai vienu iemeslu, kādu pievienoto vērtību, kuras dēļ ārstiem no citām pilsētām vajadzētu nākt dzīvot un strādāt uz Liepāju?

A.Bergmane: – Tas pāris, kas atbrauca no Rīgas pieteikties darbā. Kad es viņiem jautāju, kāpēc viņi vēlas pārcelties uz šejieni, tie atbildēja: pirmkārt, viņiem ir svarīga gan solītā rezidenta stipendija, gan arī dzīvoklis, un, otrkārt, te ir tik skaista un zaļa pilsēta.
V.Celma: – Manuprāt, cilvēkiem ir jārada sajūta, ka viņi te ir gaidīti, tad viņi arī nāks.
A.Krilova: – Es domāju, ka būt liepājniekam un kurzemniekam vien jau ir lieliski.
A.Kristons: – Ja būtu tā saucamās ārstu cunftes, arī tas būtu iemesls, kāpēc nākt uz šejieni.
M.Čerņakova: – Man atkal ir citādākas domas. Manuprāt, ja kādam šeit pietrūkst izklaides iespēju vai kaut kā cita, tad tie divsimt kilometri līdz Rīgai nav nekāds attālums, lai nevarētu strādāt šeit un pie reizes baudīt arī tās iespējas, ko piedāvā Rīgā. Esmu pārliecināta, ka infrastruktūra attīstīsies un nokļūt līdz Rīgai būs aizvien vienkāršāk. Toties priekšrocības, dzīvojot un strādājot Liepājā, manuprāt, ir tās, ka te viss ir daudz kompaktāk nekā Rīgā. Es, piemēram, negribētu dzīvot vienā Rīgas galā un braukt uz darbu, kas ir pilsētas otrā galā. Nelielā pilsētā dzīvot ir ērtāk. Turklāt vēl šobrīd karjeras iespējas mediķiem te ir lielākas nekā Rīgā.

– Nosauksim jaunu ārstu meklēšanu par aģitācijas darbu. Kam, jūsuprāt, tas būtu jādara?

V.Celma: – Es uzskatu, ka domei. Internetā regulāri ir jābūt sludinājumiem, ka te meklē ārstus un ko viņiem piedāvā.
A.Bergmane: – Manuprāt, sludinājumi vien nav nekāds atrisinājums. Mēs pārāk dziļi šo problēmu esam ielaiduši, aģitāciju vajadzēja veikt jau krietni agrāk. Un tomēr es uzskatu, ka mēs jau esam sākuši to darīt: gan manis minētais darbs ar vidusskolēniem, gan tikšanās ar medicīnas studentiem, un tā tālāk. Un esmu pārliecināta, ka rezultāti būs.
A.Kristons: – Un kāpēc lai šovasar, piemēram, mediķiem pilsētā nesarīkotu lielus svētkus? Kāpēc var rīkot alus svētkus un tamlīdzīgus, bet ne mediķiem? Arī šāds pasākums izskanētu pa visu Latviju, un tā būtu laba reklāma.
M.Čerņakova: – Ļoti svarīga ir arī vides ekonomiskā attīstība. Un, manuprāt, Liepājā jau tagad notiek daudz labu lietu, un tas turpināsies. Ja tā būs, tad mūsu pilsēta būs interesanta gan tiem, kas te jau dzīvo, gan tiem, kas uz šejieni lūkojas.

– Tad uz kādas nots mēs savu sarunu varētu beigt? Uz tādas pavisam pesimistiskas vai tomēr ir arī kāda optimisma deva?

M.Čerņakova: – Šobrīd situācija ar mediķu kadru skaitu ir kritiska, bet neviena krīze nav bezgalīga. Un ir cerība, ka mēs šīs lietas sakārtosim. Rīga nav bezgalīga, tur visiem vietas nepietiks, bet Liepāja ir trešā lielākā Latvijas pilsēta. Manuprāt, tam ir nozīme.
A.Bergmane: – Esmu optimistiski noskaņota, jo pēc sarunām ar vidusskolēniem man ir palicis labs iespaids, un arī no sarunām ar studentiem es saprotu, ka gluži bezcerīgā situācijā neesam.
V.Celma: – Es domāju kā lācītis Pūks – gan jau mēs no tā cauruma tiksim ārā.
A.Kristons: – Pesimistisks nedrīkst būt. Palieku pie pārliecības, ka visa pamatā ir finansiālās problēmas. Kamēr valsts līmenī ārstiem nebūs normālu algu, nekādu uzlabojumu nebūs.
A.Krilova: – Esmu atturīga un domāju, ka tuvāko piecu gadu laikā nekas nemainīsies. Vismaz onkoloģijā ne, jo šajā specialitātē vajag ļoti specifiskus darbiniekus. Tomēr gribu uzsvērt vēl vienu būtisku lietu – mēs varam runāt gan par algām, gan daudz ko citu, ko vēlas ne tikai jaunie ārsti, bet visi, taču, lai kļūtu par ārstu, vispirms ir jāmīl cilvēki un medicīna. Diemžēl bez tā šajā profesijā strādāt nevar un nevarēs!