“Sirds sāp par manu ezermalu,”

– tā pavisam nesen, apciemojot dzimto Liepāju, sacīja bijusī liepājniece Vizmas kundze, kuru dzīves gaitas aizvedušas uz Rīgu. Tur aizvadīti vairāk nekā 40 gadi, bet ik gadu viņa vasarās vai rudens sākumā apciemo Liepājas radiņus, aiznes puķīti vecākiem uz kapiem un vienmēr arī pastaigā pa savu mīļo ezermalu, kur reiz viņas mammīte ganījusi savas govis un meitene tās dzinusi mājās. Tagad Liepājas ezera mala sen vairs nelīdzinās šai idillei. Tur iekārtojušies laivu kooperatīvi: cits trūcīgāks, cits turīgāks, ik pa gabalam netrūkst patvaļīgi iekārtotu gružu izgāztuvju un tāda īsta pastaiga gar pašu ezeru nemaz nav iespējama. Bet tik ļoti gribētos šo vietu izbaudīt tāpat kā mūsu jauko, smilšaino pludmali, jo mēs, liepājnieki, esam unikālā situācijā – dzīvojam starp ezeru un jūru. Kāpēc lai mēs to sniegtos jaukumus nebaudītu līdzvērtīgi? Jau pavasarī “Kurzemes Vārda” pielikumā “Ezers” cilvēki tika aicināti uz diskusiju vairākas mūsu pilsētas amatpersonas, lai uzzinātu vīziju, kā šo teritoriju un pašu ezeru paredzēts sakopt. Varbūt ir laiks paskatīties, kas šajā laikā ir paveikts, un ieskatīties nākamā gada plānots.
 

Jāgaida dabas aizsardzības plāna izstrāde

Lielai daļai liepājnieku ezermala šķiet tikpat tāla pasaule kā daudziem centra iedzīvotājiem Karosta. Un netrūkst cilvēku, kas tur nav bijuši un gara acīm redz šo vietu kā smilšainu vai kopta zāliena ieskautu, kur vasarā basām kājām skriet. Kaut ko līdzīgu atceras Vizmas kundze. Ne nu gluži kā pludmali, bet zāle tur bijusi nopļauta vai gotiņu noganīta, un bērni basām kājām skraidījuši arī. “Tagad gan nemēģiniet to darīt,” brīdina Ruta, kas dzīvo Kungu ielas galā. “Pat vasarā ne. Pie trešā lēciena kāja uz saplēstas pudeļu lauskas būs pušu kā likts!” Vai patiešām ir tik traki? “Kurzemes Vārds” nolēma doties lūkot, kāda šobrīd izskatās mūsu mīļā Liepājas ezera mala. Jā, nevis iedziļināties vēsturē un tīksmināties, kā bija kādreiz, bet redzēt, kā ir šobrīd.

Gribētos tā skaisti pa taciņu doties pastaigā visa ezera garumā, bet vismaz pagaidām tas nav iespējams. Tāpēc nolemjam kopā ar fotogrāfu iegriezties ezera krastā esošajos laivu kooperatīvos. Tie tur slejas jau aptuveni 40 gadu un tagad ir viena no šīs vietas dominantēm. Kāda būs to nākotne, ir grūti pateikt. Kooperatīvā “Straume” sastaptie vīri gan ir vaļsirdīgi, stāstot par dzīvi kooperatīvā, taču savus vārdus atklāt negrib – viņiem neesot vajadzība reklamēties. Vienam no viņiem te laivu būda mantota no tēva, otrs nopircis pirms aptuveni desmit gadiem.

Gan viņi, gan arī kooperatīva valdes loceklis Nauris Vecpils stāsta, ka lielākā bēda esot tā, ka ezers visai strauji aizaug. “Es tam varu mierīgi pārbrist pāri jau tagad,” saka Nauris. “Bet niedru pļāvēju, par kuru tik daudz avīzēs raksta un stāsta, tā arī neesmu redzējis vēl ne reizes.” Citi vīri arī piekrīt – neesot vis redzējuši, kā pļauj niedres.

Tam nepiekrīt biedrības “Liepājas ezeri” izpilddirektors Ēvalds Urtāns. “Vairāk pļaušana notiek ezera aizaugušākajā daļā – tas ir dienvidu daļā,” viņš stāsta. “Mūsu galvenais uzdevums ir uzturēt kārtībā kuģošanas ceļus, izpļaujot meldrus. Arī pretī kooperatīvam “Dzintars 1″ veikta tīrīšana un trīs reizes tīrīta upes ieteka ezerā no dažādiem koku, krūmu un citiem sanesumiem. Kopumā pļāvējs šogad strādājis 110 dienas.”

Taču viņš nenoliedz, ka tik lielam ezeram, kāds ir mūsējais, šis agregāts ir par mazu, tāpēc nākamajā gadā eksperimenta kārtībā paredzēts no Zviedrijas atvest kaut ko līdzīgu baržai, kas vienlaikus gan pļauj, gan paceļ nopļautos augus no ūdens apakšas.

Bet vīri saka, ka ne jau tikai pļaušanā ir vaina, jātīra ir arī ezera grunts. “Atceros, savulaik, kad es vēl te tāds mazs puišelis skraidīju, ezerā bija baltas smiltis, bet pēc tam, kad Metalurgs uzcēla tā saucamo Golodova dambi, tās pakāpeniski palika melnas,” saka viens no viņiem. “To var izdarīt, tikai bagarējot,” piebilst Nauris. Domes izpilddirektors Edgars Rāts piekrīt, ka tas ir vajadzīgs, taču skaidro, ka, pirms ķerties pie tik lieliem un vērienīgiem darbiem, ir jāsagaida, kad būs izstrādāts pašlaik topošais dabas aizsardzības plāns tieši Liepājas ezera apkārtnei.

To izstrādā SIA “Carl Bro” un domājams, ka pavasarī tas būs gatavs. Tajā tad, ievērojot visas Eiropas Savienības prasības, būšot sīki un smalki pateikts, kādas saimnieciskās un cita veida darbības mūsu ezerā un tā apkaimē ir pieļaujamas un ko mēs noteikti nedrīkstam darīt, lai nekaitētu daudzajiem šeit augošajiem aizsargājamiem augiem un ligzdojošajiem putniem. Šis plāns arī būs vienlaikus tas dokuments, kurš pateiks, cik daudz mēs drīkstam tīrīt grunti un aizkavēt ezera aizaugšanu un kurā brīdī mums šie procesi ir jāatstāj, lai attīstās dabīgā ceļā, piebilda E.Rāts.

Nav drošības par laivu būdām

Kamēr izstrādā dabas aizsardzības plānu, ir pietiekami daudz darbu, ko varam paveikt arī bez tā. Tie, kas kaut vai reizi pastaigājušies ezera malā, noteikti ievērojuši to, cik daudz tur ir dažāda izmēra atkritumu izgāztuvju. Liela daļa no tām rotā laivu kooperatīvu sānu daļu vai pat durvju priekšu. Nē, tas nenozīmē, ka vainojami būtu kooperatīvu biedri. Viens no vīriem stāsta: “Vienudien atbrauc gružu mašīna, visu to šmuci savāc, bet pēc pāris dienām no rīta braucu šurp, un atkal jau jauna netīrumu kaudze vietā”.

Kā stāsta E.Rāts, diemžēl tāda nu ir patiesība, ka visai daudz naudas nākas tērēt tam, lai savāktu citu atstātos netīrumus, lai gan varētu šo naudu izmantot citiem mērķiem. Viņš stāsta, ka šogad vairākkārt bezdarbnieki tīrījuši ezera malu un to darīs arī nākamgad. Tomēr viņš uzsvēra arī to, ka vairāk uzmanības kooperatīvi varētu veltīt savu teritoriju sakopšanai. N.Vecpils stāsta, ka kooperatīvā ir savi kārtības noteikumi, kas jāievēro. Sargs Rūdolfs Kubils rāda, ka pašiem ir vieta, kur izmest nevajadzīgo, un vēlāk viņš to sadedzina vai kā citādi iznīcina. Tomēr, kā jau lielos kolektīvos, gadās arī pa strīdam biedru vidū. Un, kā uzsver viens no vīriem, ir arī liela neziņa.

“Mēs esam dzirdējuši, ka pašvaldība taisās ieviest stingrus noteikumus, kā mums jāsakārto savas būdas, kā žogi un vispār kā mums te ir jādzīvo,” viņš teica. “Bet faktiski mēs esam nostādīti diezgan beztiesiskā stāvoklī – mums nav tādu konkrētu līgumu ar pašvaldību, kas garantētu drošību, ka varēsim te palikt. Tik daudz gan zinām, ka privatizēt te neko nevarēsim. Bet ko tad? Kā mēs varam būt droši, ka vienreiz aiz vārtiem nestāvēs buldozers un mums nepateiks, ka dienas laikā no šejienes ir jāaizvācas?”

Cits piebilst: “Mēs jau varētu kaut vai paaugstināt biedru maksas, lai uzbūvētu jaunu žogu vai sakārtotu vēl ko citu, bet, ja nezinām, vai varēsim te palikt, nav jēgas to darīt.” Un vēl viņš piebilst, ka lielākā daļa kooperatīvu biedru tomēr ir vienkārši strādnieki, kam nav tādas lielas naudas, ko ieguldīt šādos darbos.

Edgars Rāts satrauktos vīrus mierina, ka prom no kooperatīvu teritorijām pašvaldība nevienu dzīt negatavojas, tomēr kārtība būs jāievieš. Vispirms jāsakārto sanitārie apstākļi, lai sauso tualešu saturs neieplūstu ezerā, un ugunsdrošība. Bet ar līgumiem vēl kādu laiciņu būšot jāpagaida – līdz brīdim, kad būs izstrādāts detālplānojums visam ezera krastam. Tad būs zināmas tendences, kā to paredzēts attīstīt, un varēs slēgt drošus ilgtermiņa līgumus ar laivu kooperatīviem. Bet par privatizāciju gan taisnība – privatizēt kooperatīvu teritorijas nevarēs. Tas tāpēc, lai ikvienam liepājniekam nodrošinātu pieeju pie ezera dažādās vietās. Kooperatīvu biedri gan domā, ka šo pieeju vajadzētu nodrošināt vietās, kas ir starp kooperatīvu teritorijām, jo lielākā daļa kooperatīvu savas teritorijas iežogojuši un vārti ir slēgti. Tas drošībai.

Izstaigājam vairākus kooperatīvus, kur to biedri mums labprāt izrāda, kā rit dzīve. No materiālā viedokļa tā ir tikpat dažāda, cik dažāda ir mūsu ikdiena citur. Tiem, kam rocība atļauj, mājiņas ir glīti sakoptas, nokrāsotas, ar kārtīgiem logiem un durvīm, arī durvju priekša kārtīgi izliktas flīzes, lai ūdens un dubļi nenāktu iekšā. Dažām iekšā esot pat tādi eiroremonti, kādu citam pat mājās nav. “Pie mums ir pat daži Liepājas miljonāri,” saka vienā no kooperatīviem. Bet turpat līdzās pavisam trūcīgi namiņi, kas drīzāk atgādina pa pusei sabrukušus malkas šķūnīšus. Tomēr cilvēki brauc vasarās šurp kopā ar ģimenēm un draugiem, rīko piknikus, plunčājas ūdenī un atpūšas. Un cilvēki ir optimisti – gan ar laiku visu sakopšot. Kā uzzinām, tagad kādā no kooperatīviem nopirkt laivu būdu esot gandrīz vai laimes gadījums – kas savulaik pārdotas, tās nopirktas, un tagad saimnieki nemainās. Ja kāds pārdod, tad lētāk par tūkstoš latiem vienstāvu namiņu dabūt nevarot. Divstāvu maksā dubulti, bet vienam saimniekam pat laimējies par savu saņemt trīs tūkstošus latu.

Vasarā bērniem bija jautri. Un pieaugušajiem arī

Tomēr nevar tikai sūkstīties vien. Gada sākumā solīts, ka pirmā sakoptā vieta šogad pie ezera būs Vaiņodes ielas gals, kur labiekārtos bērnu atpūtas laukumu. Un tā arī noticis. To atklāja jūnija vidū, un sanākušo skatienam pavērās patiešām jauki veidojumi – šūpoles, smilšu kaste, soliņi, vieta volejbola spēlēšanai, kārtīgi celiņi, un celiņš veda arī iekšā ezerā. Un bija arī piknika vietas. Priecājoties par jauki sakārtoto laukumu, vienlaikus pieaugušie jau toreiz raizējās, vai pēc nedēļas viss nebūs saplēsts un salauzts. Nu, kā tad bija?

“Mēs par šo laukumu esam ļoti priecīgi,” tagad, stāvot pie novāktajām konstrukcijām, ko nākamgad uzstādīs no jauna, saka netālo māju iedzīvotāja Valentīna Ķēniņa. “Bērnu te bija kā biezs, brīvdienās brauca pat veselām ģimenēm no citiem mikrorajoniem. Bērni spēlējās, vecāki sauļojās, un visiem bija labi. Vakaros laukumā pulcējās jaunieši, neviens nevienam netraucēja.” Un tavu brīnumu – nekas neesot bijis salauzts vai sapostīts. Tāpēc Valentīna ļoti cer, ka nākamgad viss atkal būs uzlikts. Arī viņa tur gājusi atpūsties.

Edgars Rāts apgalvo, ka patiešām līdz ar pavasara atnākšanu laukumā atkal uzstādīs, ko vajadzēs, salabos un sakārtos. Un ir skaidrs, ka ne jau ar vienu vien šādu laukumu ezera malā ir pietiekami. Kā sacīja E.Rāts, pašvaldība jau domā par vismaz vēl viena šāda laukuma iekārtošanu, un būtu labi, ja tas izdotos jau nākamajā gadā. Solīt gan vēl neko precīzi nevarot un arī vietu nosaukt ne, jo naudas šādām vajadzībām vēl  nav.

Lai gan oficiālas peldvietas statusa vietai Vaiņodes ielas galā nebija, vietējie iedzīvotāji šo vietu vasarīgām peldēm izmantoja labprāt. “Skaidrs, ka mēs te peldamies! Es to daru visu laiku, kopš te dzīvojam, vismaz gadus desmit!” saka Vaiņodes ielā dzīvojošais Juris. “Tas tikai trūka, lai es vienmēr ietu uz jūru, ja ezers tepat deguna priekšā!” Lai kādu vietu izsludinātu par oficiālu peldvietu, tur jānodrošina vairāki priekšnoteikumi, no kuriem viens no galvenajiem ir glābšanas dienests. Tomēr, zinot, ka cilvēki izmanto šo vietu peldēšanai, vismaz daži drošības priekšnoteikumi šovasar bija: pirmkārt, ūdenī uzstādītas bojas ar uzrakstu, kas vēstīja, ka aiz tām atrasties aizliegts. Otrkārt, visu vasaru uzraudzīja ūdens kvalitāti. Kā uzsvēra E.Rāts, ir patīkami, ka ūdens tīrība atbilda tām normām, kas pieļauj peldēšanos. Tas nozīmē, ka peldētāju veselība nebija apdraudēta kādu nezin kur gadījušos baciļu dēļ. 
 

Vīzija ir skaidra

Lai gan tagad gaidām ziemu ar tās priekiem, vienlaikus jau jāsāk domāt par nākamā gada aktivitātēm, lai turpinātu sakopt ezera malu. Ir domāts, ja izdosies dabūt naudu, izveidot vēl vienu bērnu rotaļlaukumu. Ir paredzēts turpināt arī tīrīšanas darbus, lai savāktu nelegālās izgāztuves un citus netīrumus. Un, kā uzskata Edgars Rāts, korekcijas būs jāievieš arī makšķerēšanas licenču izsniegšanā. Šis gads esot parādījis, ka nupat makšķernieku ezerā saviesies ļoti daudz, tāpēc vajadzēs domāt, vai izsniegt ierobežotu skaitu licenču, vai palielināt to cenas. Kurš variants būs galīgais, pagaidām nav zināms. Un pamazām jāķeras pie laivu kooperatīvu lietu sakārtošanas pēc tam, kad būs zināms ezera krasta detālplānojums. Kā skaidro E.Rāts, skaidrs ir viens – viena vai divu gadu laikā straujas izmaiņas šajā teritorijā nenotiks, taču, viņaprāt, labi esot tas, ka šobrīd veidojas sistēma, kas pakāpeniski ļaus šo vietu sakārtot. 

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

Šogad īsi pirms Jāņiem atklātais bērnu laukums Vaiņodes ielas galā ir viens no skaistākajiem akcentiem pie Liepājas ezera. Ja atradīsies nauda, iespējams, nākamgad taps vēl viens laukums  kādā citā vietā. 

Sākotnēji kooperatīvos bija tikai vienstāvīgas būdas, tad nāca atļauja uzbūvēt otro stāvu. Cik nu katram tolaik bija rocības un cik tās ir tagad, tik labi arī būdas tiek uzturētas.

Ja savu teritoriju kooperatīvi cenšas sakopt, cik nu ir pašu spēkos, tad neviens nevar būt pasargāts no kaimiņiem, kam sakopšanas rūpes nemaz prātā. Šāds skats paveras aiz kooperatīva “Straume” žoga. Tiesa gan, pats žogs šajā vietā ir apgāzies, un gan jau uz kopīgo cūcības vietu ar savu netīrumu spainīti aiziet arī ne viens vien kooperatīva biedrs.

Ezera krastā izvietoti vairāk nekā desmit laivu kooperatīvu, un kaimiņi par vienu no sakoptākajiem, ja pat ne par pašu kārtīgāko, sauc kooperatīvu “Vilnis”.

Pavisam briesmīgs skats paveras M.Ķempes ielas galā. Tur plašā teritorijā iekārtota vērienīga gružu izgāztuve. Un tas tieši pie laivu kooperatīva “Dzintars 1” ieejas vārtiem. Zinātāji saka – tur šīs zemes īpašnieks aizpildot pārpurvoto vietu, savukārt domes izpilddirektors Edgars Rāts apgalvo, ka tas esot nelikumīgs darījums.

Šo glīto atpūtas vietu ar lielajām šūpolēm un piknika vietu netālu no savas laivu būdas par savu naudu ierīkojis laivu kooperatīva “Straume” valdes loceklis Nauris Vecpils un to var izmantot ikviens kooperatīva biedrs.

Daudzviet ezera krastu nepievilcīgu dara pussapuvušās laipas, pie kurām savulaik piesietas laivas. Tagad gan tās vairs nekādas drošās nav, tāpēc būs jāķeras vien klāt pie to nojaukšanas.